Komentārs
07.11.2016

Izskaidrot, lai sajauktu galvu vēl vairāk

Komentē
0

Izteikums "šis jautājums jāskata plašākā kontekstā" izklausās daudzsološi, tomēr nereti konteksts tiek konstruēts ar mērķi manipulēt.

Notikuma vai procesa konteksta aplūkošana ir noderīga; varētu pat teikt, ka tās bieži pietrūkst: pretējā gadījumā noteiktā sabiedrības daļā būtu mazāk apgalvojumu "esmu šokā!" par Breksitu, Trampu utt. Ar konteksta paplašināšanu var arī pārspīlēt, piemēram, skaidrojot mūsdienu Ķīnu ar konfuciānisma starpniecību vai finanšu tirgu ar neirofizioloģijas jēdzieniem, piesaucot Vēberu, Hantingtonu utt. Tomēr šāda intelektuāla pārcenšanās, manuprāt, ir nieks, salīdzinot ar gadījumiem, kad t.s. konteksts tiek veidots tā, lai tas saturiski apkalpotu alkas pēc sazvērestības teorijām (plašā nozīmē). Šādā gadījumā "konteksts" tiek lietots nevis kaut kā labākai izprašanai, bet gan vienas interpretācijas kā pareizās pamatošanai.

Daži pašmāju piemēri.

Kad Saeimā "Saskaņas" frakcija iesniedza izglītības ministra demisijas pieprasījumu, Šadurska partijas biedri prognozējami devās uz tribīni ministru aizstāvēt. Arī apgalvojot, ka Rīgas pašvaldība pedagogu algu jautājumā nodarbojas ar kaitniecību un tā esot Kremļa inspirēta kampaņa. Tika atgādināta "Saskaņas" nostāja valsts valodas referenduma, Krimas u.c. jautājumos.

Pilnīgi iespējams, ka ministram ir taisnība un ka Ušakovs priekšvēlēšanu gaisotnē lieto tiešām ļoti neglītus (ja politikā šādam jēdzienam ir vieta) paņēmienus. Jo "Saskaņa", protams, vēlas saglabāt varu galvaspilsētā un ne tikai. Ja nepieciešams, varu arī piebilst, ka personīgi neesmu šīs partijas atbalstītājs. Tomēr, lai cik lielas būtu manas pretenzijas pret šo organizāciju un faunu, kas ap to sazēlusi, iekšpolitiskās cīņas "ielikšana" t.s. ģeopolitiskajā kontekstā liekas pārspīlējums.

Liels meistars manipulēšanā ar šādu kontekstu ir Ventspils vadītājs. Neesmu skaitījis, tomēr aptuveni ik piektā no tēmām, kuras Lembergs skar savās preses konferencēs, agru vai vēlu tiek "ieliktas" kontekstā par savtīgajiem Rietumu partneriem, kuriem patiesībā ir nospļauties par Latviju utt. Citiem vārdiem sakot, Lemberga nereti pamatoti kritiskās piezīmes, to skaitā pat par ārpolitikas jautājumiem, tiek intensīvi papildinātas ar "kontekstu" – sazvērestības teoriju "visu šajā pasaulē nosaka amerikāņi un krievi".

Pēdējais piemērs – incidents starp britu karavīru(-iem) un kādu rīdzinieku aizvadītajā nedēļā. Tā vietā, lai atzītu nesmukumu, notika mēģinājums atkal piesaukt ģeopolitisko kontekstu – apgalvojot, ka ir notikusi provokācija ar mērķi nomelnot NATO. Visticamāk, Krievijas interesēs. Paši saprotiet, kāds laiks ("konteksts")...

Var paraustīt plecus, sakot, ka informatīvajā telpā vispār ir daudz maldinošu izteikumu, kas tur ko brīnīties un bēdāties. Tomēr, manuprāt, "konteksta" lietošana ir bīstamāka, jo tā pretendē uz lielāku ticamību nekā, piemēram, savstarpēja mutes palaišana vai tukša muldēšana.

Divi piemēri. Pirmajā konteksts saturiski ir pietiekami korekts, bet tas – manā skatījumā – tiek savtīgi lietots. Tātad Saeimā "Saskaņas" frakcija ilgstoši mācas virsū Aizsardzības ministrijai ar jautājumiem par atsevišķiem militārās tehnikas iepirkumiem. Savukārt ministrija un koalīcija atgādina par ģeopolitisko situāciju, kā arī to, ka dažiem jautājumu iesniedzējiem nav pielaides valsts noslēpumam, un, īsi sakot, no jautājumiem atvairās. Konteksts "Krievijas ārpolitika" ir korekts, korekts ir arī arguments par pielaidēm. Tomēr tas nenozīmē, ka viss ar aizsardzību saistītais Latvijā nu ir "svētā govs" un, ja kādam pret to ir pretenzijas, tad viņš ir aizdomīgs.

"Konteksts" dažkārt tiek mākslīgi stiķēts kopā ar diezgan nepārprotamu mērķi oponentu stigmatizēt. Piemēram, ja kāds deklarē, ka varai nav jāiejaucas cilvēka privātajā dzīvē, viņš riskē ar to, ka viņu "ieliks" kontekstā, kurā saķepināts kopā islāma radikālisms, imigrācija, Rietumu politisko elišu iekapsulēšanās utt. Tikpat mākslīgs un manipulatīvs ir pretējais "konteksts", kurā oponentam tiek piemeklēta garīga radniecība ar ksenofobiem, klimata izmaiņu noliedzējiem, noteicošas valsts lomas faniem un tādā garā.

Manuprāt, mākslīgi konstruētiem, manipulatīviem "kontekstiem" ir vairākas iezīmes, kas ļauj tos atpazīt. Piemēram, tas uzrāda slieksmi cēloņsakarības vienkāršot un/vai globalizēt. "Visa pamatā ir cīņa par naftu." Viens no būtiskākajiem komponentiem šādos "kontekstos" ir tēze, ka cilvēces eksistences noteicoša sastāvdaļa ir "visu cīņa pret visiem", mainās tikai cīņas objekts. Cita pazīme ir ļoti attālināta robeža vēsturē. "Arābiem (krieviem utt.) nekad nav bijusi demokrātija." Neiztirzājot apgalvojumu faktoloģiju, būtiska sastāvdaļa šādu "kontekstu" būvēšanā ir aizraušanās ar tēzi "vēsture atkārtojas", kas ignorē improvizācijas, nejaušības iespējamību, toties pieņem – kādai etniskai, reliģiskai utt. grupai piederīgi cilvēki nemainās.

Šādu kritisku ķidāšanu var turpināt, bet:

a) cilvēki, lai tiktu galā ar informatīvo plūsmu, neizbēgami lieto vispārinājumus, kas ir apšaubāmi per se, līdz ar to lielāka piesardzība jāvērš specifiski pret tiem "kontekstiem", kas tiek lietoti politiskiem mērķiem;

b) kritizēt ir viegli, bet vai ir metodes, kā kontekstus veidot kvalitatīvākus?

Manuprāt, te saskatāma zināma līdzība ar vēstures zinātnes attīstību. Ir vēsturnieki, kuri pretendē uz lielo "trendu" aprakstīšanu, un ir tie, kuri specializējas šaurāk. Katrai formai ir savi plusi un mīnusi, tomēr man šķiet, ka korektāk faktu kopumu tālākiem secinājumiem (un tāds, šķiet, ir konteksta uzdevums) piedāvā tie, kuri raksta par, teiksim, Parīzes sīkburžuāziju 19. gadsimta pēdējā desmitgadē, nevis Francijas 19. gadsimta sociālo vēsturi kopumā. Pārceļoties atpakaļ mūsdienu politiskajā problemātikā un runājot par imigrācijas imigrācijas plūsmu uz Eiropu, mani neapmierinātu tādi konteksti kā "tās ir Rietumu kļūdainās ārpolitikas sekas" vai "pašsaprotama ekonomiskā motivācija". Lai gan abi nav klaji aplami, viegli nojaust, ka ar tiem var viegli manipulēt, tādēļ es dotu priekšroku saprast Afganistānas kontekstu, Somālijas kontekstu, Jemenas kontekstu utt. lokalizēti. Mani neapmierina "konteksts" – "nestabilitātes periodi veicina nacionālisma uzplūdus". Ir Polijas konteksts, Francijas konteksts, Krievijas konteksts utt. Tāpat neapmierina "Rietumu kreisā liberālisma konteksts". Par ko konkrēti mēs runājam? (Pat t.s. eiromarksistu "konteksts" zināmā mērā ir manipulatīvs "feiks" – skat. Meraba Mamardašvili un Luija Altisēra saraksti.)

Konteksts ir mēģinājums saprast apstākļu savstarpējo mijiedarbību, nevis "pielasīt" tādus fragmentus, kas rezultātā dod kādam vēlamo interpretāciju. Kontekstam nevajadzētu apkalpot oponenta kritiku vai paša pozīcijas nostiprināšanu. Tas nenozīmē, ka politikai jābūt "objektīvai" – "objektīvas" politikas nav. Tomēr nekas netraucē uzņemties atbildību par savu politiku – "es tā uzskatu un citādi nevaru" –, nemēģinot žonglēt ar konstruētiem "kontekstiem".

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!