Foto - Jānis Deinats, jrt.lv
 
Recenzija
10.06.2015

Izrāde iekšējai lietošanai

Komentē
0

Par Vladislava Nastavševa izrādi "Cerību ezers" Jaunajā Rīgas teātrī

Plecos nedaudz salīcis, rokas kabatās sabāzis, urdošu, taču vienlaikus viegli garlaikotu skatienu zālē raidošs inteliģents. "Cerību ezera" titulvaronis – Intara Rešetina apbrīnojamā portretiskā līdzībā iemiesotais režisors Vladislavs Nastavševs – ir spilgta mūslaiku latviešu kultūras zīme. Jūtīga, inteliģenta personība, Latvijas krievs, kura dzīve sadalīta divās absolūti atšķirīgās sfērās. Savā publiskajā dzīvē jeb radošajā darbā piederīgs latviešu teātra meinstrīmam, atvērts latviešu kultūrai, bet privātajā dzīvē nesaraujamām saitēm saistīts ar krievu saknēm un kultūru. Izrādē šis paradoksālais duālisms – atrašanās vienlaikus divās kopienās – iemiesots telpiski: uz tukšās Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, neslēpjot tās sienas, šņorbēniņus u.c. nostūrus, iekārtota neliela, šaura istaba ar vecmodīgām padomjlaiku mēbelēm. Izrādes ainas piesaka Andra Keiša žilbinoši smaidošais Vitja, Latvijas krievs, kuram stingri pieteikts runāt latviski, jo – latviešu teātris taču. Kamēr mazajā istabiņā tiek runāts tikai krievu valodā. Izrādes telpiskais vēstījums tātad nepārprotams un brīžiem pat didaktisks.

Nastavševa iestudētais "Cerību ezers" ir pretrunīgs un, objektīvi vērtējot, nebūt ne izcils teātra notikums. Izrādes problemātika visupirms saistās ar tās šauro mērķauditoriju – respektīvi, lai pilnībā uztvertu uz skatuves izspēlēto stāstu, skatītājam jābūt pazīstamam ar Vlada Nastavševa biogrāfiju – turklāt ne tikai profesionālo (tātad – redzējušam vismaz "Peldošos-ceļojošos"), bet arī personisko, lai novērtētu izrādes dokumentālo precizitāti un saprastu izrādes daudzos zemtekstuālos labirintus. Un, otrkārt, no šī apstākļa izriet arī cita "Cerību ezera" problēma – neskatoties uz to, ka izrāde iecerēta un pieteikta kā sociāls pētījums par Latvijas krieviem jeb divu kopienu līdzāseksistenci mūsdienu Latvijā, tā tomēr, manuprāt, vēsta par ko gluži citu.

Divas izrādes kulminācijas ainas – Jaungada sagaidīšana pie mammas, ar stundas starpību klausoties gan Krievijas, gan Latvijas prezidentu svētku uzrunas, un Intara Rešetina atveidotā Vlada saruna ar prokrieviski noskaņoto draugu Vitju, kurš uzskata, ka Ukrainā Krievijas karaspēka nav, ir tikai "palīdzība", – vien formāli iezīmē mūsdienu Latvijā aktuālas sociālpolitiskās tēmas, taču tās neanalizē. Līdz ar to apzināti vai neapzināti izrādes priekšplānā izvirzās citas tēmas, kuras izstrādātas rūpīgāk un smalkāk, – mātes un dēla, pagātnes mantojuma un tagadnes, dzīves un mākslas attiecības utt. Tāpat arī izrādē izmantotās skatuviskās metaforas – piemēram, mammas aizraušanās ar krievu propagandas TV skatīšanos – gribot negribot atšifrējas nevis kā sociālpolitiskas, bet vispārcilvēciskas zīmes. Gunas Zariņas atveidotā Vlada mamma, uzlikusi austiņas un pieplakusi TV ekrānam, tikpat kā nemana to, kas notiek viņai apkārt, taču šī atsvešināšanās nolasāma nevis kā simbols šausminošajai prokrieviskās ideoloģijas ietekmei uz cilvēka domāšanu, bet drīzāk kā nekontrolēta un "neārstēta" aizraušanās ar virtuālo realitāti, kurā materializējas dzīvē nepiepildītie sapņi un cerības. Citējot izrādes nosaukumu, katram taču savs "cerību ezers".

Šai vietā gan manas objektīvās pretenzijas pret šo iestudējumu beidzas. Jo, kaut arī izrāde nemaz nav par to, par ko tai it kā vajadzētu būt, "Cerību ezers" aizvadītajā teātra sezonā, neskatoties uz visiem "pret", man paliks atmiņā kā viens no emocionālākajiem teātra notikumiem.

Vladislava Nastavševa "Cerību ezers" ir izrāde-labirints – zinošu un ieinteresētu skatītāju tā var aizvest iepriekš nenojaustos un neparedzētos apziņas un zemapziņas līkločos. Režisoram izdevies tas, ko nesenajā JRT iestudējumā "Aspazija. Personīgi" nepaveica Māra Ķimele, – caur sadzīves realitātē piezemētu, dokumentālu vēstījumu nokļūt pie garīga vispārinājuma jeb simboliskā vēstījuma, citiem vārdiem – no horizontāles pie vertikāles.

Kaut arī "Cerību ezers" vairāk vai mazāk ir izrāde "iekšējai lietošanai", tās pamatā attēlotais sarežģītais, būtībā neatrisināmais konflikts starp dzīvi un mākslu ir universāls un visos laikos aktuāls. Mākslinieka liktenis neatkarīgi no laikmeta, kurā viņš dzīvo, ir ciest – gan radošas, gan sadzīviskas mokas. "Cerību ezerā" šī tēma iezīmēta gan detaļās, gan kopējā noskaņā – sākot ar titulvaroņa žēlabām par mammas blokmājas dzīvokļa remontā ieguldītajiem izrāžu honorāriem, beidzot ar režisora vientulību, sēžot uz tukšas skatuves.

Vienlīdz precīzi izrādē attēlots mākslinieka kā autoritāras būtnes raksturs. Šī tēma, kas bija pamatā jau 2013. gadā Valmieras teātrī iestudētajā "Makbetā", kurā titullomu atveidoja pats Nastavševs, "Cerību ezerā" realizēta precīzi, gudri un pašironiski. Kaut arī izrādes protagonists eksistē fiziskajā realitātē (dzīves telpā), viņš to uztver un analizē no mākslas skatpunkta. Traģikomiskā vieglumā veidotas izrādē iekļautās dzīvokļa remonta ainas, kurās Intara Rešetina atveidotais Vlads strādniekiem liek sastingt groteski izliektās pozās, pedantiski izkārtodams mazo teatrālo mizanscēnu, kas šķiet kā izkopēta no JRT "Peldošajiem-ceļojošajiem", tikai elegantos balles tērpus nomainot pret noputējušām, nošļukušām trenūzenēm, bet melnos flīģeļus – pret santehnikas atribūtiku. Un mākslas pasaulē gluži vienalga, vai kādam, turot smago izlietni, sāp mugura vai citam, stutējot pie griestiem lustru, rokas notirpušas.

Mākslinieka misija, kuru nav iespējams apklusināt arī ikdienas dzīvē, spilgti atveidota titulvaroņa attiecībās ar līdzcilvēkiem – uztverot viņus kā mākslas izejmateriālu. Izrādes finālā skandētā frāze "Uz teātri!", pēc kuras visi rekvizīti, tai skaitā Gunas Zariņas spēlētā mamma, tiek iznesti no mazās istabas, nepārprotami atgādina Antona Čehova "Trīs māsu" leģendāro frāzi "Uz Maskavu!".

Skatuves priekšplānā visu izrādes laiku stāvošais mikrofons, kurā Intara Rešetina režisors pārējiem varoņiem ik pa brīdim liek runāt, fiziski savieno dzīves un mākslas, privāto un publisko telpu. Iestudējumā aktieru un viņu atveidoto varoņu attiecības turklāt ir veidotas kā teatrāla spēle – aktieri uz skatuves fiziskā nozīmē ne mirkli neiziet no atveidotajām lomām, taču kā autentiskas, reālas personas (JRT aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš u.c.) ir klātesoši izrādes audiālajā līmenī – intervējot pašu iemiesotos varoņus.

Izrādes sarežģītais, subjektīvais, zemtekstiem pilnais vēstījums uzrunā personīgi. Katram ar radošu, respektīvi, ne-mehānisku, darbu saistītam cilvēkam līdz kaulam saprotama, piemēram, ir situācija, kad atrodies augstākajā radošā lidojuma punktā, ne vairs šajā zemes sfērā, bet te pēkšņi kāda balss nez no kurienes jautā – vai tu pusdienās ēdīsi divas kotletes vai tikai vienu? "Kādas vēl kotletes?!" bezcerīgi protestē iekšējā balss. Nolaišanās uz zemes šajā brīdī ir gan burtiska, gan simboliska, tādēļ Gunas Zariņas spēlēto mammu izrādē iespējams uztvert divās nozīmēs – ne tikai kā reālu, dokumentāli atveidotu personu, bet arī kā vispārīgu simbolu dzīvei, kas gribot negribot atrodas mūžīgā un neizbēgamā konfliktā ar mākslu. Divas pasaules, kas atrodas cieši līdzās viena otrai, dzīvo un barojas viena no otras, vienlaikus pievelkas un atgrūžas.

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!