Numuru ar spēlētās bailēs sastingušu Česteru Morisu uz vāka iesāk Aleksandra Pjatigorska eseja "Citas bailes", kurā filozofs raksta: "Domāšana par baiļu objektu kā par kaut ko, kas patiešām pastāv, nepieciešami noved pie tā, ka arī par pašām bailēm mēs sākam domāt kā par kaut ko esošu."
Par bailēm runā arī krievu filologs Gasans Guseinovs, kurš sarunā ar Uldi Tīronu spriež par veidiem, kā domājošam cilvēkam vajadzētu attiekties pret valsts varu Krievijā. Intervijai pievienota Guseinova eseja "Vai filozofiska pretošanās vispār iespējama?".
Numurā pārpublicēts arī Hugo Drošona raksts par vēsturi kā stāstu, kurā viena elite vienmēr nomaina citu, savukārt grāmatu apskatā ar virsrakstu "Kuru gan tas piš" Džoana Akočela mēģina izsekot angļu lamuvārdu izcelsmei un jēgai.
Daudz apskatīta tēma šajā "Rīgas Laika" numurā ir cilvēka smadzenes. Arņa Rītupa intervētais irāņu izcelsmes ārsts un endobiogēnists piedāvā par smadzenēm domāt nevis kā par cilvēka ķermeņa "vadītāju", bet gan kalpu.
Savukārt Roberts Epstains rakstā "Tukšās smadzenes" argumentē, kāpēc šis cilvēka orgāns nav un nevar būt salīdzināms ar datoru.
Komponista un mūzikas zinātnieka Georga Pelēča jubilejas gadā viņu intervējis Jānis Petraškevičs, savukārt rubrikā "Vakariņas ar Andrē" par mākslu un ne tikai sarunājas brāļi Kaspars un Kristaps Zariņi.
Sadaļā "Dzīves ziņa" ar stāstu iz dzīves "Karmas sods" "Rīgas Laikā" debitē Rvīns Varde.
Sadaļā "Komentāri" Edvards Utrata spriež par augošo neuzticību oficiālai statistikai, Ivars Ījabs – par latviešu spēju vai nespēju vienoties protestos, Aleksejs Dimitrovs – par dažādu amatpersonu imunitāti pret atbildību likuma priekšā, savukārt Pauls Bankovskis komentē "noslēpumaino saikni starp grāmatu rakstīšanu un naudas pelnīšanu".
0