Ar bērniem
11.07.2013

Izlasīt ar visām maņām

Komentē
0

Cik man bija gadu, kad iemācījos lasīt, vairs neatceros. Tikai atceros vienu spilgtu epizodi no mācīšanās procesa – tēta kabinets, lielais rakstāmgalds, un es sēžu tētim klēpī. Priekšā ābece atvērta tur, kur stāsts par burtu "M". Citu burtu stāstus neatceros, bet "M" vēl diezgan labi palicis atmiņā. Tas bija stāsts par metro un to, kā Māris vai Maija tajā gandrīz apmaldās. Tētis man deva uzdevumu, lai izlasu par burtu M skaļi viņam priekšā. Neatceros vairs iemeslu manam spītam un negribēšanai sadarboties, bet es teicu, ka nelasīšu... klusībā jau visu biju izlasījusi un lasīju vēl, bet ārēji tēloju spītu un skaļi nelasīju. Šī lasīšanas stunda beidzās ar manām asarām, lielu bļaušanu (no manas puses) un sabojātu pēcpusdienu.

Otra epizode, kas man nāk prātā saistībā ar lasīšanu un skolu, ir lasīšana uz ātrumu – cik vārdus minūtē skolēns var izlasīt. Tāda kā sacensība. Tie, kas izlasīja visvairāk, kļuva par dienas varoņiem, tie, kas vismazāk, – par tādiem kā lūzeriem. Tas jau nekas, ka ātrlasītājs izlasītā jēgu atstāstīt nevarēja. Šķiet, ir skolas, kurās tas tiek praktizēts arī šodien. Pedagoģiju universitātēs mācījusies neesmu, tikai tik, cik kaut kas ir pārmantots (kā es saku, man ir pedagoga gēns) un cik pašmācībā, praksē un kursos esmu apguvusi, tāpēc nemācēšu atbildēt, kāpēc šāda prakse ir nepieciešama, bet varbūt neviens nav īsti aizdomājies, kāda šim vingrinājumam un testam īsti ir jēga... ja nu vienīgi (mazliet) pazemot skolēnu, par to, ka viņš nelasa tik ātri, cik ātrākais skolēns klasē.

Lai nu kā būtu, tiem, kas iemācās lasīt, paveras neaptverami plaša pasaule. Tā ir liela dāvana – prast lasīt. Mums, vecākiem, un tiem, kas ikdienā esam kopā ar bērniem, ir iespēja palīdzēt bērniem šo lasīšanas dāvanu satvert.

Marija Montesori (1870–1952) saka, ka katrā bērnā mājo viņa iekšējais skolotājs, kas viņu vada un virza. Sēklā ir visa nepieciešamā informācija par to, kāds augs no tās izaugs – vai tas būs koks vai puķe, un, ja puķe, kāda tad būs ziedlapu krāsa, forma, zieda smarža, lapu forma... Šī visa informācija ir jau ietverta sēklā. Dārznieka uzdevums ir radīt sēklai labvēlīgu augsni un vidi, lai tā varētu augt un veidoties par krāšņu augu. Bērni ir zinātkāri, viņi grib izpētīt un izprast lietas. Domāju, ka visi, kas ikdienā ir kopā ar bērniem un viņus arī vēro, būs pamanījuši, ka pienāk brīdis, kad bērns pēkšņi visur apkārt pamana burtus. Sēžot pie brokastu galda, pamana, ka uz piena pakas ir kaut kas rakstīts. Ejot pa ielu, pamana ielu nosaukumus, braucot auto, ievēro uzrakstus uz lielajiem veikaliem. Liekas, ka bērnam ir kaut kas "atvēries" un viņš ir pamanījis burtus. Montesori to sauc par sensitīvo jeb jūtīgo periodu uz burtiem. Šādas sensitīvās fāzes, kad bērns atveras vienai vai otrai parādībai, ir vairākas. Piemēram, periods, kad bērnam ir pastiprināta interese par cipariem, vidēji ir vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. Valodas sensitīvais periods ir no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam. Rakstīšanai tas būtu vidēji no četriem līdz sešiem gadiem, bet lasīšanai – no četrarpus līdz piecarpus gadu vecumam. Marija Montesori iesaka šajā periodā, kad bērns ir īpaši jūtīgs uz atsevišķo tēmu vai aktivitāti, viņam jo īpaši palīdzēt. Ja bērns ir sācis staigāt, tad mēs ļaujam bērnam staigāt, nevis vienmēr iesprādzējam ratos. Ja bērnam ir interese par cipariem, tad mēs, kas esam viņam līdzās, cenšamies viņu ar tiem iepazīstināt, iemācīt kādas pamatlietas. Tas pats attiecināms arī uz burtiem.

Pagaidām mūsu ģimenē ir trīs bērni. Vecākajai meitai ir pieci gadi, vidējam bērnam (vecākajam dēlam) rudenī būs četri, un jaunākajam dēlam rudenī būs divi gadi. Meita iemācījās lasīt četru gadu un desmit mēnešu vecumā. Pirms trešās dzimšanas dienas viņa zināja jau 2/3 alfabēta (zināja, kā attiecīgais burts skan) un drīz pēc tam pazina jau visus burtus. Turpretī vecākajam dēlam trīs gadu vecumā interese par burtiem nebija teju nekāda. Ap trīsarpus gadiem viņš iemācījās rakstīt "savu burtu" (t.i., sava vārda pirmo burtu) un tad to pamanīja visur. Vakar viņš priecīgs ieraudzīja to uz kāda veikala jumta. Kādu citu vakaru īsi pirms gulētiešanas viņš pats paņēma smilšpapīra burtus (speciāls Montesori materiāls) un sāka tos "rakstīt" jeb vilkt. Apsēdos blakus un centos šo brīdi izmantot, parādot, kā viņa izvelētie burti jāraksta un kā tie skan. Pie dēla pavisam izteikti varēju redzēt un redzu joprojām, ka ir radusies interese par burtiem. Tagad būtu jauki, ja es varētu palīdzēt šo interesi padziļināt.

Man pašai ļoti tuva ir Montesori pedagoģija. Tai ir daudz kopīga ar Lienes Brizgas Kalniņas rakstā "Vai lasīt var sākt par agru?" pieminēto Valdorfa pedagoģiju, bet tajā pašā laikā pastāv arī būtiskas atšķirības. Šajā rakstā vēlos sniegt ieskatu Montesori pieejā lasītprasmes apguvei.

Marija Montesori ir itāliete, dzimusi 1870. gadā. Viņa bija pirmā sieviete ārste savā valstī. Montesori pirmā darbavieta bija psihiatriskā klīnika Romā, kur viņa strādāja ar garīgi slimiem bērniem. Viņa daudz vēroja bērnus un, balstoties uz vērojumiem, izstrādāja vingrinājumus un ieteikumus viņu attīstībai. Interesanti, ka slimie bērni, ar kuriem sākotnēji strādāja Montesori, valsts pārbaudes darbā valsts valodā uzrādīja teju tādus pašus un brīžiem pat labākus rezultātus kā veselie bērni no parastajām skolām.

Laika gaitā Montesori apguva arī pedagoģiju un psiholoģiju kā otru specialitāti. 1907. gadā Romā tika atvērta viņas pirmā Bērnu māja. Tieši tā sauc Montesori iestādes – par bērnu mājām. Montesori ir bijusi ļoti, ja tā varētu teikt, eksakta sieviete – viņai jau skolas laikā ir labi padevusies matemātika, un viņas izstrādātais matemātikas materiāls arī ir lielas ievērības vērts. Mani Montesori pedagoģijā piesaista lietu loģiskums, sakārtotība un pamatotība, varbūt tāpēc man likās vērtīgi uzzināt secību, kā bērnu iepazīstināt ar burtiem un kā to darīt jau no divarpus, trīs vai četru gadu vecuma (tas atkarīgs no tā, kad bērnam rodas interese par burtiem).

Pirmais, uz ko šajā pedagoģijā tiekam aicināti, ir bagātināt sava bērna valodu – iepazīstināt viņu ar jauniem vārdiem un jēdzieniem. Ja ikdienā esat kopā ar bērniem, tad jau būsiet novērojuši, kā viņiem patīk jauni un arī sarežģīti vārdi, vārdu salikumi. Mani bērni kādreiz mani pārsteidz, sakot: "Mammu! Es tagad māku pateikt... (un tad viņa pasaka jauno vārdu, piemēram, rododendrs)!" Acīmredzot kādu laiku šis vārds viņiem galvā ir "skanējis" un nu viņi to ir pratuši arī skaļi izteikt.

Bagātināt bērna valodu mēs varam, lasot priekšā grāmatas, skaitot skaitāmpantus, pārrunājot attēlos redzamo, pārrunājot redzamo pastaigas laikā (aplūkojot kokus un mācoties to nosaukumus) vai esot veikalā, muzejā, bibliotēkā u.tml. ikdienas situācijās, vienkārši runājot ar bērnu. Vēl Montesori pedagoģijā tiek pielietotas arī dažādas kartītes, ar kuru palīdzību bērnu var iepazīstināt ar vienu vai otru tematiku, piemēram, kartīšu komplekts ar mājdzīvniekiem vai transporta līdzekļiem, vai vasaras puķēm. Vislabāk, protams, ja bērnam ir iespēja redzēt šo lietu dzīvē un vēl aptaustīt, sasmaržot, izpētīt, tad tas nenoliedzami iespiedīsies atmiņā vislabāk. Montesori saka: kas nav satverts, tas nav aptverts. Proti, ko roka nav satvērusi, to prāts nav aptvēris. Pirms bērnam rādām bildīti ar ābola attēlu, vislabāk, ja varam viņu iepazīstināt ar īstu ābolu.

Paralēli iepriekš aprakstītajam kopā ar bērnu var mācīties saklausīt dažādas skaņas mums apkārt – automašīnas, motociklus, riteņus un lidmašīnas. Zemāk var redzēt paštaisītu Montesori materiālu "Trokšņu cilindri". Materiāla uzdevums ir sarkanajiem cilindriem atrast atbilstošo zilo – jāizveido skaņu pāri (tajos ir sabērts mannā, pogas, pērlītes u.c. materiāli). Lai bērns vēlāk saklausītu burtu skaņas, mēs mācāmies ieklausīties skaņās mums apkārt. Burtu mācība tiek sākta ar skaņu apguvi.

Nākamais solis pēc valodas krājuma paplašināšanas un skaņu saklausīšanas ir materiāls, ko Montesori pedagoģijā sauc par "Skaņu maisiņiem" – katram alfabēta burtam ir savs maisiņš, un tajā ir priekšmeti, kas sākas ar attiecīgo skaņu. Piemēram, maisiņā ar burtu "A" varētu ielikt atslēgu, akmeni, atstarotāju, adatu. Kad kopā ar bērnu aplūko maisiņa saturu, tad nosauc priekšmetus, īpaši izceļot vārda pirmo skaņu. Zemāk redzams maisiņa "S" iespējamais saturs (suns, skrituļdēlis, spilvens, spalva, sirds, smaržas, stikls, svece un sakta).

Pēc tam, kad lielākā daļa maisiņu satura ir iepazīta, var darboties ar diviem trīs maisiņiem vienlaikus – aplūkot priekšmetus, tos sajaukt un pēc tam sašķirot pēc vārdu pirmajām skaņām. Piemēram, priekšmeti, kas sākas ar skaņu "A", tiek ielikti "A" maisiņā, un pārējie – tiem atbilstošajos.

Kad bērns ir iemācījies skaņas (šeit maza atkāpe – nemāciet bērnam, ka, piemēram, "F" skan kā "ef" vai "Š" kā "eš", katram burtam ir viena skaņa, minētājos piemēros tās jau ir divas), tad mēs parādām, kā attiecīgo skaņu arī pieraksta. Pēc tam mēs bērnu iepazīstinām ar smilšpapīra (reljefajiem) burtiem.

Tie parasti ir uz plāksnītes uzlīmēti vai uzzīmēti reljefi burti, kas var būt veidoti no smilšpapīra, samta papīra, tapetes vai arī uzzīmēti ar tekstūrpastu vai līmi, kas sajaukta ar smiltīm. Tie var būt gan drukāti, gan rakstīti. Bērnu mācām, ka skaņu "A" pieraksta šādi, velkot pa tekstūraino burtu. Pēc tam aicinām bērnu to atkārtot. Mums mājās ir paštaisīti rakstītie burti, Montesori bērnu mājās parasti būtu gan rakstītie, gan drukātie.

Tad, kad bērns ir jau apguvis aptuveni 20 burtus, viņu var iepazīstināt ar "Kustīgo alfabētu".

Varētu teikt, ka arī manā bērnībā varēja nopirkt kaut ko līdzīgu šim materiālam – tā bija mapīte ar īpašām kabatiņām, kurās varēja likt burtus un veidot vārdus. Varbūt atceraties? Kustīgais alfabēts ir burti, kurus bērns liek uz paklāja vai galda un veido pirmos vārdus. Sākumā roka nav tik paklausīga, lai varētu burtus uzrakstīt uz papīra, tāpēc tiek lietots kustīgais alfabēts, ar kura palīdzību bērns raksta uz paklājiņa vai galda.

Interesanti, ka pēc Montesori pedagoģijas bērns sākumā iemācās rakstīt un tad tikai sāk lasīt. Bērnam ir vieglāk paust savas domas, nevis izlasīt un saprast kāda cita domas. Pie savas meitas gan novēroju, ka rakstīšanas un lasīšanas brīdis viens otram ir bijis tuvu. Viņa sāka ar rakstīšanu, tad tūlīt sekoja lasīšana un pēc tam atkal zīmīšu un vēstuļu rakstīšana. Uz papīra meita šobrīd raksta ar lielajiem drukātajiem burtiem.

Ar kustīgā alfabēta palīdzību pieaugušais bērnam var parādīt, kā veidot vārdus, kā tos izlasīt. Adrianai mēģināju vairākos veidos – viens ir nosaukt attiecīgo vārdu pa skaņām. Ātri saucot skaņas bērnam, tās it kā pēkšņi "saliekas" kopā un rodas vārds, bieži vien šī metode ir vērojama angļu valodas mācību avotos, piemēram, vārdu "dog" izlasot "d", "o", "g" kā atsevišķas skaņas un tad tās lasot pēc iespējas ātrāk, kamēr bērnam "saslēdzas", ka tas ir vārds "dog". Un otrs veids ir mācīties zilbes, saliekot kopā divas skaņas – "na", "ne", "ma", "me". Tieši zilbes bija Adrianas atslēga uz lasīšanu – ar kustīgo alfabētu rakstīju viņai priekšā zilbes un tad saliku tās kopā, izveidojot vārdu, piemēram, "mu" – "te", "ma" – "ti", "ra" – "ti"...  Iesākumā meita izlasīja vienu zilbi, tad otru, un tad es viņu mudināju salikt abas kopā. Kad viņai tas izdevās, tad prieks acīs un sejā bija neizsakāms – es lasu!

Tā nu Adriana tagad lasa. Viņai ir viena iecienītākā grāmata, kuru viņa teju zina no galvas. Kādreiz arī brālis aiziet un palūdz, lai viņa kaut ko izlasa. Reiz kādas pastaigas laikā pie viena no rajona veikaliem pārējie bērni aicināja Adrianu izlasīt, kas uz tā veikala skatlogiem ir rakstīs, un Adriana ar prieku izlasīja: "maize", "piens", "saldējums" un... "izlejamais alus".

Neapšaubāmi, mācīt lasīt var ļoti dažādi. Vieni pirmskolas vecuma bērnam pie sienas alfabēta burtu plakātus neliks (Valdorfa pedagoģija), citi pieliks un vēl pie atsevišķiem priekšmetiem pielīmēs burtu, ar kādu sākas attiecīgais priekšmets, piemēram, pie ledusskapja uz līmlapiņas pielīmēs burtu "L".

Montesori pieejā interese par burtiem, par lasīšanu, par rakstīšanu nāk no bērna, un, ja šī interese ir parādījusies, tad pieaugušais kā gudrs līdzgaitnieks piedāvā vienu vai otru aktivitāti, nodarbi, lai šo interesi apmierinātu. Montesori metode ir man devusi instrumentus, kurus īstajā brīdī likt lietā, lai palīdzētu bērnam.

Kad pienāks dēla laiks lasīt, tā atkal būs jauna pieredze un, iespējams, tas būs pavisam cits stāsts.

Vēl pāris akcentu – Montesori pedagoģijā skolotājs, pārbaudot bērna lasītprasmes, iedot viņam kādu skolotāju gatavotu grāmatiņu (tās ir īpašas ar to, ka tajās kreisajā pusē vienmēr būs attēls un labajā pusē – ne pārāk garš teksts par attēlā redzamo) un aicina bērnu to klusām izlasīt, un pēc tam ar dažādiem jautājumiem pārbauda, vai bērns izlasīto ir sapratis, vai prot atstāstīt saturu. Tas ir galvenais – lasīt klusām un saprast izlasīto, nevis lasīt skaļi, ātri un neko nesaprast. Un vēl – Montesori pedagoģijā lasītprasmes apguvei neizmanto ābeces, bet pārsvarā tie ir dažādi tematiski kartīšu materiāli. Bērna uzdevums ir pielikt pie attiecīgā zīmējuma pareizo nosaukumu, un tad ar kontrolpunktu palīdzību bērns var pats sevi pārbaudīt, vai uzdevums ir izpildīts pareizi. Ir vēl vingrinājumi, kas bērnu iepazīstina ar dažādiem sarežģītākiem valodas elementiem (piemēram, divskaņiem, jo tie ir kā viena skaņa, bet rakstāma ar diviem burtiem). Kā arī kartītes ar pavisam vienkāršiem uzdevumiem, piemēram, bērns paņem kartīti, klusi to izlasa un tad izpilda to, kas tajā bija rakstīts, piemēram, "aizej pie loga", "pakasi ausi", "trīs reizes palecies".

Lasītprasmi varam apgūt dažādi. Es pati iemācījos lasīt bez Montesori pieejas (tāpat arī daudzi no mums, kas lasa šo rakstu). Pāri visam būtu jāvēro bērns (un intereses, kādas viņam rodas), jārunā ar viņu, jābagātina viņa valoda un pieredze, lai vēlāk, kad viņš izlasīs, piemēram, vārdu "suns", viņš varētu iztēloties, kas tas īsti ir. Lai, izlasot vārdu "raupjš" vai "gluds", viņš saprastu, par ko ir runa.

Cik zināms, darba intervijās neviens nejautā, cik gados jūs iemācījāties lasīt, tāpēc būsim atvērti savam bērnam un būsim zinoši, kā viņu atbalstīt un iedrošināt jaunās prasmes apguvē, neskatoties uz to, kādas pedagoģijas atbalstītāji mēs būtu.

Izmantotā literatūra:

M. Montessori, The Absorbent Mind, Wilder Publications, 2007

E.M. Standing, Maria Montessori: Her Life and Work, The First Plume Printing, August, 1998

Paula Polk Lillard, Montessori from the Start: The Child at Home, from Birth to Age Three, Schocken Book, New York, 2003

Mērija Ellena Maunza, atmodināt un kopa bērna iekšējo dzīvi, izdevniecība "Solvita", 2013

Helēne Helminga, Montesori pedagoģija, apgāds "Jumava", 2006

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0