Izglītības politikas ēnā

Paldies, Katrīna, par situācijas aprakstu un problēmas aktualizēšanu. Iespējams, ka tieši sabiedrības izglītošana - tieša, neglaimojoša, par reālo situāciju, kurā tā dzīvo, ir viens no veidiem kā sākt likt domāt par to, ka varbūt..kaut kas tomēr jāmaina. Un jāmaina nevis valdība-lai-valda-cilvēkus līmenī, bet otrādāk= cilvēki lai pieprasa konkrētus lēmumus valdības...vai no citiem lemtspējīgajiem. :)

Anglijā ir prakse, ka students ar īpašām vajadzībām var pretendēt uz dažādiem atbalsta veidiem. Nerunāšu par pabalstiem, kas domāti, lai students var iegādāties speciālo aprīkojumu studijām, utt, bet izcelšu vienu, manuprāt, ļoti vērtīgu pieredzi, ka students ar īpašajām vajadzībām var pieteikties uz atbalsta personu skolā, kas palīdz lekcijās veikt pierakstus, noteiktu stundu apjomā palīdz sagatavoties mājas darbiem/pārbaudes darbiem, vārdu sakot - palīdz ar studiju praktisko pusi, lai palīdzētu īstenot studenta potenciālu. Šie mācību asistenti ir izglītības iestādes darbinieki - tās ir štata vietas, skolā, par ko skola maksā algas (par to, vai nauda skolai tiek piesaistīta no valsts, vai tiek segta no studentu gada maksājumiem, nemācēšu pateikt). Nejaukt ar asistentu/aprūpētāju, kas palīdz ar ikdienas un personīgajām vajadzībām. Vai šāda iespēja tiek piedāvāta kādā no Latvijas augstskolām? Vai Tavuprāt šāds atbalsts studēt gribētājiem ar īp.vajadzībām, varētu būt interesējošs un noderīgs, protams- pie nosacījuma, ka pati studiju ēka ir padarīta pieejama? Un, ja ir - tad varbūt iespējams to formulēt kādā integrācijas projektā, meklējot līdzekļus Eiropas fondos? Manuprāt tā būtu integrācija un integrēšanās vairākos līmeņos, un tas taču būtu tik forši! :)

Paldies, Katrína, par rakstu! Prieks redzet, ka kads Latvija par to runa un raksta! Bet vajag skalak! Vajag vel simtiem reizu skalak! No raksta un komentariem noprotu, ka ar politiku negrasies kepaties, ka drizak velies lasit gramatas un ceret uz valdibu, bet pati ari saproti, ka no ta nekas labak neklus. Lai cik tas nebutu skarbi, tiesi tai sabiedribas grupai ar ipasam vajadzibam, vinu draugiem un gimenes locekliem ir jabut tam cinitim, kas gaz vezumu, un parmainas valstii jaizciina. Jo nevienam citam tas nav un nebus tik svarigi, ka jums pasiem. Cina uzvaret var tikai tie, kam cina ir prioritate. Ir bezjedzigi ceret, ka parmainas veiks tie, kam ta nav prioritate. Tapec neapstajies pie si raksta! Apvienojies ar domu biedriem, lauzieties politika. Kadam no jums tas klus par muza darbu. Un pec 10 gadiem merktiecibas varat sagaidit pirmas parmainas. Veiksmi jums!

"Tikumības likums", manuprāt, bija izcils piemērs tam, cik nopietni politiķi uztver sabiedrību - mums ir savs rotaļu laukums, kur mēs varam piedalīties publiskās diskusijās, rakstīt rakstus, vākt paerakstus, rīkot NVO forumus un citādi izklaidēties, ja mums tā labpatīk, bet likumus tas nekādi neietekmēs. Vēl uz tā fona, ka speciālās izglītības jautājumu sakarā IZM darbinieki atrunājas ar frāzēm par to, ka likumus mainīt nav tik vienkaŗši, un pamazām jau viss notiek un mainās, tikumības absurds liekas esam mājiens ar vēstījumu "taču beidziet te vienreiz ņemties, mēs pieņemsim, kādus likumus paši gribēsim!"

Man, diemžēl, ir pamats domāt, ka IZM ir diezgan labi informēta par to, kas iekļaujoša un integrējoša izglītības procesa veidošanai ir nepieciešams - NVO un Saeimas forumos par to tiek runāts gadiem, un vai tas ir kaut ko mainījis? Tad, kad nonāk līdz reālai lemšanai par izmaiņām likumdošanā, tiek spodrināta un debesīs celta Latvijas segregētā speciālās izglītības sistēma, kas tūkstošiem bērnu bez jebkādiem garīgās attīstības traucējumiem izolē specializētās institūcijās, nevis veicina atvērta un pieejama mācību procesa nodrošinājumu vispārizglītojošajās skolās. Par augstāko izglītību tur, protams, vispār nav runa. Un finansējuma trūkums arī šoreiz īsti neder kā atruna, jo ES fondi speciālajai izglītībai ik gadu piešķir mizlīgas summas, jautājums, kas Latvijā ar tām tiek darīts. Rodas iespaids, ka kādam/kādiem no politiskās elites pašreizējā situācija ir izdevīga.
Runājot par problēmas aktualitāti - protams, es par to šobrīd piubliski izsakos tāpēc, ka man tas ir kļuvis aktuāli (bet, es domāju, ka tā ir daudzās jomās - cilvēki visaktīvāk reflektē par tiem jautājumiem, kas pašiem ir būtiski), es būtībā vispār neesmu cilvēks, kas jūt sevī milzīgu vēlēšanos iet un par kaut ko cīnīties vai būt par aktīvistu (es vislabprātāk rakstītu un lasītu grāmatas), bet šajā situācijā es neredzu īpaši daudz alternatīvu. Ļoti ceru arī pēc pašas studiju beigām turpināt iestāties par pieejamu augstāko izglītību - galu galā, ja kāds cits to būtu aktīvāk darījis iepriekš, tad man tagad būtu daudz vieglāk. Un es piekrītu, ka šie jautājumi un problēmas lielā mērā ir cilvēku ar invaliditāti pašu atbildība, ne tikai politiķu unj pārējās sabiedrības.
Man gan liekas, ka ir ļoti svarīgi izvērtēt, kādas aktīvisma metodes ir lietderīgas un kādas ne, jo, piemēram, NVO un Saeimas forumā es reiz esmu piedalījusies un vairs to nekad nedarīšu, jo esmu pārliecinājusies, ka tas vismaz izglītības pieejamības kontekstā ir bezjēdzīgi - var noklausīties lieliski pamatotus un pieredzē balstītus ziņojumus par tēmu un pēc pāris dienām piedzīvot, ka izglītības likumā netiek veiktas nekādas izmaiņas ar politiķu pamatojumu, ka tas nav nepieciešams, un viss jau tagad notiek pareizi - labāk ieguldīsim naudu jaunu mācību grāmatu brailā izstrādē, nevis digitālos mācību līdzekļos, kas būtu pieejami visiem skolēniem, ne tikai speciālo vajadzību mērķgrupai. Ļoti racionāli!

Neesmu gan IT speciālists, tāpēc varu atbildēt, tikai balstoties savā pieredzē, (un es pati par tehnoloģijām un programmām ļoti daudz ko nezinu) - veidojot e-grāmatu, lai tā būtu pieejama, tekstam jābūt skenētam un apstŗādātam tā, lai tas tiktu atpazīts kā teksts, nevis attēls. Es pati visu, ko vien iespējams, konvertēju no citiem formātiem uz mobi un lasu Kindle aplikācijā - pēc pieejamības standartiem gan Amazon netiek ļoti augstu vērtēts, bet es pagaidām sev neesmu atradusi labāku iespēju, kā tekstu palielināt pietiekami, lai tas nezaudētu kvalitāti .Text-to -speech lasa visu, kas tiek atpazīts kā teksts.

Par matemātiskām formulām un notīm nevaru neko daudz teikt, jo pašai nekad nav bijis aktuāli un, cik zinu, tad latviski šādu paraugu nav. Internets apgalvo, ka izveidot visiem pieejamas matemātikas grāmatas ir iespējams:
http://www.washington.edu/doit/how-can-publishers-create-accessible-math-textbooks