Jans Matejko, "Staņčiks" (Stańczyk, 1862), Nacionālais muzejs, Varšava
 
Psiholoģija
13.06.2018

Izdegusi sabiedrība

Komentē
2

Ar kolēģiem psihologiem par izdegšanu sanāk aprunāties laiku pa laikam, tomēr neatceros, ka tā būtu kādreiz nonākusi uzmanības fokusā. Grūti pateikt, kāpēc. Varbūt studentu gados, kad jāizvēlas sava profesionālā specializācija, tā nevienam nav personīgi aktuāla. Arī es šai tēmai pievērsos salīdzinoši nesen, un tas notika pēc klientu iniciatīvas – personāla speciālisti arvien vairāk sāk bažīties par savu uzņēmumu darbinieku sarūkošajām darba spējām bez redzama ārēja iemesla un meklē psihologa palīdzību. Organizējot mācību seminārus par šo tēmu, tikai tagad īsti redzu, cik lielā mērā un cik daudzi cieš no izdegšanas vai tai līdzīgiem stāvokļiem un cik maz patiesībā ir korektas informācijas par to.

Izdegšana tik tiešām ir viens no miglainākajiem jēdzieniem psiholoģijā. Jau uzreiz pēc pirmajiem pētījumiem šajā jomā, kas tika veikti ap 1980. gadu, vēl nepaspējot nostabilizēties zinātnē, šis vārds sāka sprādzienveidīgi izplatīties sabiedrībā, acīmredzami aizpildot iepriekš neapzinātu, bet svarīgu laukumu dažādu cilvēku dzīves pieredzē un grūtībās. Straujā popularitāte patiesībā pat apgrūtināja tālākos pētījumus, jo, kā jau parasti notiek ar parādībām, kas strauji nonāk sabiedrības uzmanības centrā, izdegšana zaudēja fokusu, un drīz vien pastāvēja vairākas paralēlas tās izpratnes – sākot ar salīdzinoši vieglu nogurumu pēc darba vai pirms atvaļinājuma un beidzot ar smagām depresijas formām.

Mūsdienās izdegšanu novieto kaut kur pa vidu starp šīm abām galējībām. Tā ir ierakstīta starptautiskajā klasifikatorā, tomēr ne pie klīniskajām diagnozēm, bet gan sadaļā, ko varētu latviskot kā "Dzīves gaitas sarežģījumi". Tas ir vērtējams kā kompromiss starp divām pretējām vajadzībām – no vienas puses, ja izdegšana būtu diagnoze, tā atturētu daudzus no vēršanās pēc palīdzības (psihiska diagnoze mūsdienu sabiedrībā ir smaga sociāla stigma), bet, no otras puses, izdegšana, vismaz savā nopietnākajā formā, pieprasa ārēju palīdzību, lai cilvēks kaut vai daļēji varētu atgūt savas agrākās darba spējas, nepazaudētu darbu, kā arī lai izdegšana nepāraugtu nu jau visaptverošā depresijā [1].

Līdzību ar depresiju šim stāvoklim patiešām ir diezgan daudz, un arī šobrīd notiek diskusijas, vai izdegšana nav vienkārši viena no depresijas formām. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka izdegšana attiecas tikai un vienīgi uz darbu, bet ārpus tā cilvēks joprojām ir tikpat dzīvespriecīgs, cik iepriekš, turpina izbaudīt savus hobijus un kopīgi pavadīto laiku ar ģimeni, draugiem. Tomēr apmēram pusē gadījumu izdegšana izraisa depresiju… [2] Tāpat ir svarīgi piezīmēt, ka izdegšana parasti nozīmē vairāk vai mazāk izteiktas sekas visa mūža garumā, arī pēc akūtās fāzes pārvarēšanas [3].

Sākotnēji par izdegšanu runāja vienīgi attiecībā uz sociālo pakalpojumu sfērā strādājošajiem – psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, policistiem, medmāsām, skolotājiem, cietumsargiem u.c. Tagad ir atzīts, ka tā ir sastopama arī citās jomās strādājošajiem, tostarp vadītājiem un administratīvajiem darbiniekiem. Liela nozīme tās attīstībā ir atpakaļsaitei jeb ārējam novērtējumam. Veicot tehnisku darbu, gan darba pienākumi, gan amata prasības, gan arī paredzamais atalgojums parasti ir salīdzinoši skaidri noteikts. Savukārt, tiklīdz darbs ir saistīts ar palīdzēšanu cilvēkiem, rodas vairākas neskaidrības. Pirmkārt, šo darbu tikpat kā nav iespējams paveikt perfekti – vienmēr atradīsies kāda situācija, kad tavi vislabākie nodomi būs izrādījušies kādam maldinoši vai traucējoši, vai lieki. Otrkārt, par darbu sociālajā sfērā nereti pienākas mazāks atalgojums nekā par līdzīgas kvalifikācijas darbu tehniskajās jomās, un misijas apziņa nenovērtētības sajūtu palīdz novērst vien ierobežotu laiku.

Publiski pieejamā informācija par izdegšanu nereti ir maldinoša, it sevišķi, ja raugāmies uz to, kas ir atrodams latviešu valodā. Piemēram, apkārt klīst kāds acīmredzot labi domāts izdales materiāls no ārstiem paredzēta semināra, kurā uzskaitīta vesela rinda it kā izdegšanas cēloņu (piemēram, salīdzināšanās ar citiem, jaunu prasmju neapgūšana, uzskats, ka dzīve ir paredzama, pateicības vārdu noklusēšana utt.). Diemžēl lielākā daļa tur uzskaitīto cēloņu nebūt nav attiecināmi uz izdegšanu un ir vērtējami kā skumja kļūda tulkojumā [4]. Tāpat pilnībā tiek ignorēti citi nozīmīgi izdegšanas cēloņi (piemēram, neadekvāta darba slodze vai nepietiekamas pilnvaras ietekmēt sava darba rezultātu, augstas ambīcijas, pārāk zems atalgojums, konflikti starp personīgajām vērtībām un realitāti darba vidē). Ar šiem materiāliem sociālajos tīklos kaislīgi dalās arī mani kolēģi psihologi, tā tikai palielinot sajukumu (un arī parādot izpratnes līmeni par izdegšanu psihologu vidū).

Ir dažādi dati par izdegšanas izplatību. Dažās profesijās tā var sasniegt pat 50% strādājošo, kamēr sabiedrībā kopumā rādītājs varētu būt ap vienu procentu [5]. Tomēr ir jāņem vērā, ka šie ir vispārīgie dati, kas pārsvarā nāk no ASV vai Rietumeiropas. Latvijā tādu visaptverošu pētījumu nav bijis, tomēr ir divi svarīgi iemesli, kas liek domāt, ka mūsu valstī šī problēma varētu būt asāka. Tas ir gan salīdzinoši zemais atalgojuma līmenis, kuru dēļ cilvēkiem nereti nākas lauzīt galvu par vienkāršu sadzīves problēmu risināšanu, gan arī mūsu neviendabīgā, pretrunu plosītā sabiedrība.

Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, negatīva vai pat nicīga attieksme pret līdzcilvēkiem Latvijā šķiet normāla: arī tad, ja viņi mēģina palīdzēt vai vienkārši ir laipni. Un tas attiecas arī uz ikdienas situācijām. To droši vien varēs apliecināt tie, kas ir dzīvojuši daudzdzīvokļu namos, it sevišķi padomju mantojuma namos. Pamēģiniet sākt laipni sveicināt kaimiņus, piedāvāt viņiem savu palīdzību vai noorganizēt kādu aktivitāti, kas celtu dzīves kvalitāti šajā namā, – un gan jau drīz vien secināsiet, ka esat ja ne nelietis, kurš tā vien kāro aplaupīt kādu nabaga tantiņu, tad vismaz dīvainis, no kura labāk turēties pa gabalu.

Pēc dažām šādām reizēm, ja esmu jūtīgāks cilvēks, es drīzāk izvēlēšos lieku reizi paklusēt un ar savu aktivitāti citiem dzīvi nebojāt. Savukārt cits, kurš jau no sākta gala ir bijis mazāk vērsts uz palīdzēšanu, nocietināsies pavisam un, iespējams, nereaģēs arī situācijās, kad no tā būtu atkarīga līdzcilvēku drošība vai pat dzīvība. Protams, saprast var arī aizdomīgu attieksmi pret palīdzības piedāvātājiem, kuri nereti to vien dara kā izmanto līdzcilvēku uzticēšanos. Cēlonis uzticības trūkumam sabiedrībā ir tieši viņi, kā arī tie, kuri itin vienaldzīgi ignorē tādu ļaunprātīgo darbošanos.

Nebūtu pilnībā korekti attiecināt psihiska rakstura problēmas uz sabiedrību kopumā. Tomēr noteiktas izdegšanai raksturīgas pazīmes Latvijas sabiedrībai piemīt. Un, iespējams, tieši tāpēc daudziem tik vilinoša un emocionāli pareiza šķiet iespēja aizbraukt kaut kur prom un sākt dzīvi no sākuma… Tik tiešām, nelaipnās attiecības darbavietā (un ne tikai darbavietā) tiek stabili minētas starp svarīgākajiem iemesliem, kāpēc aizbraukušie latvieši nevēlas atgriezties Latvijā [6].

Tādēļ, manuprāt, ir skaidrs, ka sabiedrības savstarpējā uzticēšanās ir viena no būtiskākajām problēmām, kuras risināšanai ir eksistenciāla loma mūsu sabiedrības nākotnes veidošanā. Tomēr bez īslaicīgas riskēšanas ar personīgu izdegšanu to novērst neizdosies. Mums ir jāspēj sev pārkāpt un tomēr atrast spēkus katram ar savu personīgo rīcību palielināt pozitīvu situāciju daudzumu apkārtējā vidē.

[1] Schaufeli, W.B., Maslach, C., Marek, T. (2017). Historical and conceptual development of burnout. Professional Burnout: Recent Developments in Theory and Research. Edited by Wilmar B. Schaufeli, Christina Maslach, Tadeusz Marek. P. 16.

[2] Leiter, M., Bakker, A., Maslach, C. (2014). Burnout at Work: A Psychological Perspective. Psychology Press.

[3] Bakker, A. B., Costa, P. L. (2014). Chronic job burnout and daily functioning: A theoretical analysis. Burnout Research, 1: 112–119.

[4] Minētajā materiālā oriģinālais teksts angliski ir nevis "kāpēc cilvēki izdeg", bet gan "why people break down", proti, "piedzīvo nervu sabrukumu", kas ir neoficiāls, profesionāļu vidē reti lietots apzīmējums.

[5] Hansez, I., Mairiaux, P., Firket, P. and Braeckman, L. (2011). Recherche sur le Burnout au sein de la population active belge, Service public fédéral Emploi, Travail et Concertation sociale, Brussels.

[6] Hazans, M. (2015). Emigrācija no Latvijas 21. gadsimtā reģionu, pilsētu un novadu griezumā. Latvijas emigrantu kopienas: Cerību diaspora. Red. Inta Mieriņa. 11–25. lpp.



Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!