Attēlā - Ivars Seleckis filmas "Turpinājums" uzņemšanas laikā
 
Kino
28.03.2018

Ivara Selecka skola

Komentē
0

Par Ivara Selecka filmu "Turpinājums", 2018

Kas seko pēc meistarības sasniegšanas? Tas nav jautājums tikai par mūsu dokumentālā kino lielmeistaru Ivaru Selecki un viņa jaunāko filmu "Turpinājums" (2018), kura pabeigta trīsdesmit gadus pēc viņa ievērojamākā šedevra "Šķērsiela" (1988) un ir jaunākā uzticamā un pieredzējušā hronista liecība par mūsdienu Latvijas sabiedrību. Tas ir arī viens no jautājumiem, ko jaunā filma sevī cenšas atrisināt: "Kas būs tālāk?" Tas jūtams filmas ievada dzestrajā rudens gaisā, pirmās skolas dienas satraukumā, gājputnu lidojumā un rāmajā, tomēr iekšēji nospriegotajā ainavā, kurā mēģinām saredzēt aiz koku galotnēm – kas būs nākamais etaps pēc skolas vecuma/pilngadības/simtgades sasniegšanas? Tas ir arī jautājums par laiku un arī kinematogrāfa spēju to iemūžināt. Profesionālais sava laikmeta vērotājs Ivars Seleckis ir uzņēmies jaunu izaicinājumu – filmu par mūsdienu latviešu bērniem un nākotni. Bez visa, ko šī filma nozīmē Latvijas simtgadei, tautai, latviešu un pasaules kino, tā šķietami pieskaras vēl kādai augstākai sfērai – augstākam radīšanas līmenim un skatpunktam, kas atrodas vēl virs putna lidojuma. Brīžiem šķiet, ka viņam izdevies pietuvoties dzīves noslēpumam, kas atrodas apmēram tur, kur meistarības sasniegtais vieglums ļauj padot roku un uzticēties nākamajai paaudzei. Tur notiek arī filmas darbība, dzīves pieredzei satiekot jaunu dzīvi tās pašā sākuma punktā.

Režisors Ivars Seleckis iemieso veselu latviešu kino ēru un dokumentālā kino žanru, kura poētisms tiek atrasts ikdienišķajā. Man uz galda stāv Selecka agrīnajam kolēģim režisoram Aivaram Freimanim piederējusi grāmata "Patiesība kino un "kino patiesība"" (1967), kas izdota ap to laiku, kad abi jaunie kinematogrāfisti, strādājot operatora un režisora tandēmā, bija sākuši latviešu kino paradigmas maiņu. Grāmatas ievadā ir trekni pasvītrots teikums: [kino uzdevums ir cilvēkā] "pamodināt atmiņu un sirdsapziņu, likt tam ieraudzīt sevi un savu vai citu tautu vēstures un mūsdienu kontekstā. Pirmām kārtām, jau mūsdienu." Šķiet no šī vienkāršā "kino patiesības" virsuzdevuma ne Freimanis, ne Seleckis nekad savā daiļradē nav atkāpušies, un arī pusgadsimtu vēlāk tapušais "Turpinājums" to apliecina jaunā kvalitātē.

"Turpinājums" ir stāsts par pieciem bērniem, kas uzsāk skolas gaitas pirmajā klasē dažādās Latvijas vietās un ģimenēs. Varoņu izvēlē var ātri pazīt raksturīgus tipus, un to dramaturģiskā paredzamība atvieglo skatītāja iejušanos stāstā, kurš brīžiem risinās ar spēlfilmas dinamiku. Mēs iepazīstamies ar enerģisko saimniekdēlu Kārli no Kusas, smalko rīdzinieku Gļebu no turīgas krievvalodīgo ģimenes, melanholisko un vienkāršo Vecpiebalgas Aneti, kura dzīvo ar vecmāmiņu, dabas bērnu Anastasiju no Stoļerovas Latgalē un mērķtiecīgo, enerģisko Rīgas teicamnieci Zani. Taču aiz šīm lomām, ko filmas gaitā viņiem pamazām uzliek skola, vide un vecāki, vēl jaušas mazuļiem raksturīgā neveiklība. Miegaino, sapņaino bērnu tuvplānos, nekontrolētajās grimasēs un smaidos ar izkritušajiem piena zobiem parādās kaut kas no sniegpulkstenītēm piemītošā trausluma un spēka. Mācību gada laikā viņi veidojas skatītāja acu priekšā no visiem šiem komponentiem – individuālā rakstura, ģimenes un skolas –, savukārt aiz tiem stāv vieta, kur viņi dzīvo, un kultūras tradīcija. Bērnu vēl tīrajās acīs it kā nepastarpināti atspoguļojas tagadnes pasaule, kuru mēģina notvert un kinolentē ierakstīt filmas veidotāji.

Skolas gads rit raiti cauri dabas cikliem, nomainās izteiksmīgas sezonas noskaņas, un katra bērna ceļš uz skolu iegūst teiksmaina stāsta nokrāsu – ne tikai Anastasijai, kas tumsā brien pa biezu mežu, bet arī Anetei, kas bikli gaida skolas autobusu, vai Gļebam, kuru sapostu tēvs stalti ik rītu ved pie rokas uz mācību iestādi un māte uz neskaitāmajiem pulciņiem. Mēs redzam gadskārtas, svētkus, ikdienu, cīņu, kas algojas sasniegumiem, un vienmēr akcentētu kontrastu starp progresu un ne tik viegli maināmajām ikdienas nedienām (lietus līst un uz skolu agri jāceļas arī divdesmit pirmajā gadsimtā). Kā paradokss tiek rādīta neorganiskā savienība starp vienkāršo lauku sētu ar gadsimtiem senu maizes krāsni un moderno komunikāciju tehnoloģiju vai datorspēles darbību groteskais panelis, kuru operē bērns, kurš vēl neprot aizšņorēt kurpes vai izšņaukt degunu. Bet šīs atšķirības tiek konstatētas bez nosodījuma, ar siltu izbrīnu un smaidu, pieņemot, ka šie jaunievedumi iezīmēs jaunus vaibstus nākamajās paaudzēs. Pat liekas, ka filmas laikā it kā notiek savstarpēja pieslīpēšanās – bērni iemāca savas vērtības, un pamazām sirmais režisors atzīst, ka banālajai "Youtube" dziesmai par piparkūkām ir sava svarīga vieta mazās Anetes pasaulē. Tomēr pauzēs starp straujajiem notikumiem, progresu un sasniegumiem kameras kontemplējošais skatiens vienmēr uzmeklē nemainīgo: meža šalkoņu, kaķa murrāšanu, uguni pavardā, meiteņu sēršanu un tērzēšanu skolā pie rokdarbiem, mūzikas lirisko klātbūtni, bērnu tiekšanos pie dabas, kā arī rakstura sīkstumu un apņēmību, kuru gribas atpazīt kā latvisku.

Bet šī nav filma tikai par bērniem vai Latvijas cilvēkiem: jau no filmas sākuma tā tiek pieteikta arī kā režisora personiska pašatklāsme un mēģinājums atbildēt, kas ir mainījies to septiņdesmit piecu gadu laikā, kas pagājuši kopš viņa pirmās skolas dienas. Filmu apzīmogo meistara paraksts ne tikai ar aizkadra balss uzrunu un parakstīto novēlējumu filmas beigās, bet arī ar visdažādākajām atsaucēm uz paša daiļradi. "Turpinājums" sākas lietainā dienā kā viņa pirmajā darbā un vienā no pirmajā filmām "Ceļamaize" (1963), kurā lietus un dubļi ienesa reālistiskumu un subjektīvu redzējumu pēc sociālistiskās ideoloģijas kanona veidotajā filmā. Raksturīgs Selecka pieskāriens ir arī gaisā palaistais pūķis filmas beigās un reklāmas plakātā: tā ir atsauce uz "Šķērsielu" (1988), kurā ik pa laikam, kad vien runa bija par ticību, debesīs tika palaists balts gaisa balons ar meteoroloģisko zondi – simbols nekurienē raidītām lūgšanām, absurdam cerību nesējam nezināmajā. "Turpinājumā" Seleckis skatās debesīs ar daudz lielāku cerību un apņēmību – dzērves aizlido un atgriežas, bet gaisā palaistajam pūķim ir piesiets pavediens, kura gals arvien paliek bērnam rokās, ilustrējot režisora vārdos izteikto vēlējumu: "Es gribētu, lai manas filmas piecu varoņu dzīves tupinātos mierīgākos laikos."

Līdzīgi kā citos darbos, arī šī dokumentālā stāsta kadros Seleckis iekļauj citus sava laikmeta mediju vēstījumus, ieklausoties tajā, ko filmas varoņi skatās un klausās. "Turpinājums" lielā mērā ir filma par kino lomu – tā spēju pietuvoties patiesībai un ietekmēt indivīda un tautas likteni. Viena no iespaidīgākajām filmas ainām ir astoņpadsmitā novembra svinības pirmklasnieces Anastasijas skolā, kad pirmajai klasei tiek demonstrēts barikāžu laika videoieraksts, kuru uzņemšanas laikā tiek sašauts operators. Cilvēks krīt, bet kamera turpina filmēt, un mēs redzam, kā šos kadrus skatās nākotnes bērni. Filmas ieraksts kā turpinājums cilvēka iesāktai cīņai, kas pārsniedz vienas dzīvības un vienas dzīves slieksni.

"Kad stobri tiek vērsti pret žurnālistiem, tas nozīmē, ka uzbrucēji baidās no taisnības," tā asiņainos notikumus komentēja režisors Juris Podnieks. Arī Ivars Seleckis vienmēr ir bijis cīnītājs taisnības pusē, bet par viņu var teikt līdzīgi, kā savulaik tika raksturots franču "cinema verite" meistars Kriss Mārkers, – viņam patiesība ir ceļš, nevis mērķis. Iespējams, visvairāk Selecka filmu stilu raksturo tieši godīgums un spēja kā līdzīgam iefiltrēties filmas personāžu vidē, spēlējot pēc atklātiem noteikumiem. Arī "Turpinājumā" filmas veidotāji neslēpj savus paņēmienus – mēs redzam bērniem dotos uzdevumus (piemēram, ceļot laikā ar "maģisko cepuri), konfrontāciju ar kosmosa vai vēstures tēmām, dzirdam režisora aizkadra jautājumus, uz kuriem vispirms tiek saņemtas paredzamās atbildes, taču pēc pacietības brīža tām seko arī neparedzamās un kameras klātbūtnes neapgrūtinātās īstās versijas, kas režisoru aizrauj līdzi neparedzamajā filmas gaitā. No vienas puses, jūtama profesionāļa spēja pamanīt un nojaust notikumu turpinājumu, no otras, sajūsma par atklāto, arī savas nezināšanas atzīšana.

Apbrīnojama ir Selecka spēja pietuvināt objektīvu bērna iekšējai pasaulei, šķietami noķerot sejas vaibstos katru domu un emociju, kas lielā ātrumā mainās mazā cilvēka jūtīgajā un atvērtajā prātā. Un tad atkal attālināt savu klātbūtni tik tālu prom no šodienas, ka visas ikdienišķās detaļas – bērnu krāsainie, spīdīgie ziemas kombinezoni vai robustās rozā skolas somas – liek domāt par citplanētiešiem, kas nolaidušies dažādos Latvijas novados. "Turpinājumā" skatītāji daudzus ikdienas elementus pirmo reizi ieraudzīs uz lielā ekrāna kā laikmeta zīmi. Tipisks šāds piemērs ir arī skaips, kas nāk roku rokā ar ģimenes locekļu emigrāciju un virtuālās realitātes uzlikto nepieejamības tukšumu – nolasāmu mazās Anetes skumjajās acīs. Meitene ir samierinājusies un pieticīga, taču viņas kārtīgajā istabā ir tikai viens kvēlojošs punkts – sarkanais dators ar tajā sakompresētajām ilgām, mīlestību un dzīvesprieku. Šī ir viena no smeldzīgākajām filmas tēmām, kas apliecina, ka dramatisms daudzu latviešu likteņos nekur nav pazudis, tas tikai mainījis formu.

Vēl, protams, Selecki raksturo arī pašironiskie vērojumi un salīdzinājumi, kā, piemēram, pārejā no Eirovīzijas skatuves žilbinošā kadra uz Purvciema guļamrajona piezemēto panorāmu. Viņš prot ironizēt ar vērienu, tomēr tā, lai nevienu neaizvainotu. Tikpat neparasta ir režisora spēja saglabāt dokumentālu spontanitāti, nezaudējot filmas vizuālo skaistumu. Šis nav drebošais, nervozais "patiesības kino", kas tur roku uz dzīves pulsa, atmetot estētisma prasības kā lieku manierismu, bet gan klasiskā skola ar fotogrāfiski baudāmu kadru un metaforisku valodu. Tādu līmeni var sasniegt tikai liels veiksminieks vai arī pieredzējis makšķernieks, kurš zina, kā tikt pie veiksmīga loma.

Brīnišķīgs ir "Turpinājuma" galvenā operatora Valda Celmiņa un komandas darbs, kas situācijās vērīgi atpazīst cilvēku tipus un simboliku, radot dziļi psiholoģiskus portretus arī otrā plāna varoņiem. Mātes Selecka filmā "Turpinājums" ir vismaz kāda kursa darba vērta pētījuma tēma. Sākot ar neatlaidīgo Kārļa mammu, uz kuras dedzīguma šķietami turas visa dzimtas saimniecība – te viņa skrien pirmā ar hokeja nūju, te ar motorzāģi labo štābiņu, te šauj maizes kukuli krāsnī –, turpinot ar pamatota lepnuma dzirksti par bērniem Zanes mātes acīs, Anastasijas mammas vienkāršo un atbalstošo klātbūtni vai Anetes mammas apvaldītajām emocijām mazajā skaipa ekrāna lodziņā. Gļeba ģimenē šķietami lielāko audzināšanas smagumu uz stiprajiem pleciem cenšas nest tēvs – un arī viņa acīs ir notverts šis pats maigums, stingrība un ietiepīga turēšanās pie saviem vecajiem un augstajiem standartiem. Vecāku tiekšanās uz pilnību brīžiem liekas gluži neproporcionāla mazajiem cilvēciņiem ar vēl mazuļu tuklumu vaigu galos. Vecāki kā sportā tiecas uz maksimālu rezultātu, lai nodrošinātu pamatus neparedzamajai nākotnei un lai neatkārtotos pagātnes pieredze. Šajā ziņā visi ir uz viena viļņa.

Uz kāda īpaša viļņa ir arī Ivars Seleckis – uz viļņa, kurš uzbangoja sešdesmitajos gados un uz kura viņš joprojām stabili turas: uz tiešas valodas, neatkarīga viedokļa un cieņpilnas empātijas pret saviem personāžiem. Liekas, visa "Turpinājuma" veidotāju komanda izjūt un dala šo Selecka garu, un šī filma – lai arī citā radošās komandas sastāvā – ir turpinājums gan "Šķērsielām", gan agrākajām Selecka veidotajām sabiedrības šķērsgriezuma hronikām. Mēs varam runāt ne tikai par Selecka rokrakstu, bet arī par Selecka skolu, kura māca augstus ētiskos un estētiskos standartus nākamajām kinematogrāfistu paaudzēm, un ir skaidrs, ka Selecka kamera vēl ilgi turpinās filmēt.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0