Ar bērniem
18.03.2013

Īstie vārdi tramvajiem un bērniem

Komentē
0

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Recenzija par Rasas Ābelītes pasakām "Sedziņai gribas strādāt" un "Vilcieniņš Tutū un viņa draugs" ar Ievas Putniņas ilustrācijām

Izdevniecība: "ALI S", 2013

Apgalvojums, ka bērniem rakstīt ir īpaši grūti, izskanējis tik bieži, ka jau kļuvis par publicistikas klišeju. Izlasot šīs pasakas, es gribu mēģināt atbildēt uz jautājumu, kāpēc bērniem rakstīt ir grūti. Varbūt, ka labi rakstīt vispār ir grūti un laikietilpīgi, tikai pret bērnu literatūru mēs esam mazliet iecietīgāki. Man liekas, ka autorei vietām ir sanācis runāt ar bērniem nevis skaidri, bet vienkāršoti, kas, manuprāt, mēdz būt bērniem domātās literatūras klupšanas akmens.

Grāmatās ir daudz deminutīvu. Jāatzīst gan, ka viens no deminutīvu salikumiem ir orģināls un veido tēlu: sedziņa Plediņa. Tomēr pārējie ir jau ļoti daudz dzirdēti un, šķiet, ir izmantoti tādēļ, ka tiek runāts ar bērniem: brālītis, vietiņa, actiņas, augumiņi, māsiņas, vilcieniņš. Pašos deminutīvos nav nekā slikta, bet tiem es sāku pievērst uzmanību, kad es, otro reizi pārlasot grāmatas, meklēju atbildi, kāpēc tomēr šīs pasakas nav tik labas, kā tās varētu būt. Un apzināti vai neapzināti tajās ir diezgan daudz klišeju: sākot no dzimumu lomu stereotipus stiprinošām (saimnieks – iztikas pelnītājs, dāmas sarkanās kleitās), līdz kultūrcitātu klišejām (stacijas dežurante ir sārtvaidze, priežu meža gaiss ir spirdzinošs, koka soli – pēc svaigas lakas smaržojoši (kaut pašā pasakā vilcieniņš tieši ir saīdzis, ka nav ilgi atjaunots un pat nolēmis streikot), meitene ir Annele, kungi gados ir Aldonis un Tālivaldis, itālis ir karstasinīgs utt.).

Pieaugušo literatūrā zināmu šarmu šīm klišejām piešķirtu pieaugušo spēja nolasīt ironiju un laikmeta smīnus. Līdzīgas pazīmes esmu redzējusi leļļu teātra izrādēs, kur aktieri mēģina paplašināt audotoriju vai īsināt sev laiku, ķiķinot par balzāmiņiem vecmāmiņai un skābiem gurķīšiem no rīta brokastīs zaķu tētim. Tomēr tā nav laba māksla. Tā, iespējams, varētu būt laba publicistika.

Mana meita, kuru es patiešām nekādi neiepazīstināju ar savām pārdomām, pēc pasaku izlasīšanas teica: ja mēs runātu par vecām grāmatām, tad noteikti vilcienu logi būtu acis. Šajā gadījumā tā nav, bet tramvaju acis ir lukturi. It kā tajā nav nekā slikta, bet nav arī nekā neparasta un orģināla.

Šo pasaku šarms, manuprāt, ir meklējams vilciena Tutū pasažieru aprakstos un tajā, ar kādu mīlestību tie ir veikti, kā arī autores izveidotajās situācijās, kuras viņa apraksta sirsnīgi un ar patiesu empātiju pret saviem varoņiem. Tās vietas, kur autore, šķiet, apraksta sev ļoti zināmu realitāti – par Zasulauka staciju, par gladiolu pārdevēju, džeza mūziķiem, par Anneles kāri uzzināt par biloģiju u.c. – ir ļoti jaukas.

Zināma virspusējība tomēr diemžēl pamanāma arī sižeta pavērsienu risinājumos: neatrisināts paliek sižeta pavērsiens ar tramavaju vārdā Rausteklis, kurš tiek pievienots "skaisto, skanīgo" tramvaju vārdu pulciņam, kam pretstata Trambaju. Rausteklis būtu potenciāli interesanti aprakstāms. Tomēr autore tikai ieliek iekavās – drusciņ klibs tramvajs. Tāpat pasakas "Draudzība" izskaņa, kur vilcieniņš Tutū vienkārši samierinās ar tramvaja Trambaja uzpūtību un iedomu, ka viņš ir uzvarējis sacensības, ir potenciāli emocionāli spēcīga vieta, kura tomēr tiek steidzīgi nobēdzināta – lai jau Trambajiņam ir priecīgi ap sirdi. Draugs taču!

Nav nekā slikta priecīgās emocijās, deminutīvos vai pat spējā pieņemt pāridarījumus un stāvēt tiem pāri. Tomēr labā literatūrā tie ir jāapraksta skaidri un īsti. Labākās vietas ir tās, kurās autore, šķiet, raksta par sevis piedzīvoto. Manuprāt, ir izdevies arī pasakas "Vilcieniņš Tutū" nobeigums par Anneli un vilcienu, kas vairs nerunā latviešu valodā, arī "Trambaja" nobeiguma stāsts par gaišmataino puisēnu ir jauks. Tieši tāpēc žēl, ka šos jaukos un interesantos tēlus un vienkāršo, bet uzrunājošo struktūru bojā un paviršības sajūtu piešķir, iespējams, pārpratuma rezultātā radušies štampi un klišejas, kā arī domu nepabeigtība.

Iespējams, bērniem sarežģītāk rakstīt ir tikai tāpēc, ka tas prasa tieši tādu pašu nopietnu un ilgu darbu kā "pieaugušo" literatūra, bet atbildes reakcija, slava, apbrīna un citas mums tik mīļas lietas rakstnieku sasniedz ne tik tieši. Jo bērni, pirmkārt, ir nesaudzīgi, nemēdz izlikties, ka viņiem ir interesanti, otrkārt, viņi neapbrīno rakstnieku. Bet, protams, laba bērnu rakstnieka un dzejnieka ieguldījums ir nenovērtējams un sniedzas tālu pāri viņa mūžam.

Taču jāatzīst, ka Alise Lī klausījās šīs pasakas uzmanīgi un viņai bija daudz jautājumu par zīmējumiem. Tomēr pēc "Vilcieniņa Tutū" izlasīšanas viņa teica: "Viņš (vilcieniņš) ne mirkli neraudāja, ne mirkli nedusmojās, ne mirkli nebija priecīgs."

Toties Alisei ļoti patika suns no pasakas "Sedziņa meklē darbu". Viņai patika arī tas, ka vilcieniņa Tutū pasakās ir vieni un tie paši varoņi un ka zīmējumos pasažieri ceļo no pasakas uz pasaku. Viņa domāja, ka grāmatā attēlotie enģelīši liecina par to, ka vilcieniņš Tutū nomirs un dosies uz debesīm, un bija vīlusies, ka sedziņas Plediņas ilustrācijās bērni nav atpazīstami.

Manuprāt, pasakas būtu ieguvušas, ja tām būtu bijis redaktors. Es noteikti gribētu lasīt jaunas Rasas Ābelītes bērnu pasakas, kurās viņa, neatsakoties no savas burvīgās fantāzijas, nebaidītos rakstīt vēl vairāk par sevi pašu un nenogludinātu visas emocijas līdz pozitīvismam. "Jo katrs tramvajs taču sev gribēja īstu vārdu."

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu  "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0