Par laikmetīgā dizaina ekspozīcijas "Humanizācija" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
Vakaros, braucot pa pilsētu un skatoties uz izgaismotajiem logiem, uz mirkli var ieraudzīt dekorācijas kādai no neskaitāmajām dzīvēm, ko citādi slēpj dienasgaisma un aizkari. "Ikea" lampa-pieneņpūka, spīdīgi sarkani virtuves skapīši, fototapetes ar Ņujorkas debesskrāpjiem, "Cherry Picking" bumbu virtene. Vēl var pētīt ielās un transportā sastaptos cilvēkus un iztēloties, kādās mājās viņi dzīvo. Meitene trolejbusā "Ugg" zābakos un "Moncler" dūnu jakā, studentes – ar samuraju copēm, "H&M" jakās –, kuras pie "Rimi" kases pērk vīniņu.
Iztēles spēlītēm šobrīd nodevušies arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) aplūkojamās izstādes jeb laikmetīgā dizaina ekspozīcijas "Humanizācija" veidotāji. Kā norādīts preses relīzē, viņi, ņemot palīgā latviešu dizaina produktus, uzbūruši "cilvēka dzīves skatuves dažādas ainas, kuras galvenais varonis izdzīvo mājās, darbā vai kustībā, vai veicot ikdienas rituālus − ēdot, mazgājoties, ģērbjoties, strādājot, kustoties un spēlējoties." Šī ir otrā ekspozīcija 2015. gada lielā notikumu cikla "Dizaina manifestācija" ietvaros (janvārī LNB ēkā tika atklāta "Reputācija"), ko finansē Kultūras ministrija un veidojuši dizaineri un pasniedzēji Holgers un Ingūna Eleri, Mākslas akadēmijas docētāja Barbara Ābele un uzņēmēja, Latvijas modes palātas vadītāja Dita Danosa. Izstādē apkopots labākais mūsdienu dizains – 130 vienības, sākot no kurpēm un beidzot ar ragaviņām, aplikācijas un sociālas kampaņas ieskaitot. Latviešu dizaineru radīta un izstāžu veidotāju režisēta scenogrāfija dzīvei.
"Humanizācija" iekārtota pēc istabu principa, latviešu dizaina produktus sagrupējot pēc to funkcijām miniekspozīcijās – "Darbs", "Mājoklis", "Maltīte", "Tīrība", "Kustība", "Bērnība". Izstādes veidotāju uzstādījums un to paskaidrojošā koncepcija skatītāju it kā aicina kļūt par "galveno varoni", kas "no rīta apģērbjas Latvijas modes dizaina apģērbā (Natālija Jansone, Reinis Ratnieks u.c), dodas uz darbu ar "Ērenpreisa" velosipēdu un darbā, sēžot Alda Circeņa dizainētā krēslā, veic pierakstus "ISSP" plānotājā 2015. gadam, meklē fona mūziku "Pieci.lv" mobilajā aplikācijā un remdē slāpes, dzerot ūdeni no "Munio Casa" glāzes." Un izrāde var sākties.
Jautājums par laikmetam un gaumei atbilstošo "cilvēka dzīves skatuvi" dizaina kontekstā nav nekāds jaunums. Puķaino tapešu radītājs, prerafaelīts un "Arts and Crafts Movement" dibinātājs Viljams Moriss (William Morris) ticēja, ka dizains nav mazākā no mākslām un ka tam jābūt darinātam ar rokām un pieejamam. 19. gs 70. gadu beigās viņš kādā no savām lekcijām ieskicēja ideālo dzīvojamo istabu "veselīgai personai", kurā netiktu darīti nekādi roku darbi, kas piegružo telpu, un kura arīdzan netiktu izmantota kā guļamistaba. Viņš uzskaita konkrētus priekšmetus: "Pirmkārt, grāmatu plaukts, kurā ir daudz labu grāmatu. Tad daži krēsli, kurus var pārvietot, un sofa, uz kuras var sēdēt vai apgulties. Tālāk bufete ar atvilktnēm, un, ja vien grāmatplaukts vai bufete nav skaisti izdekorēti ar gleznojumiem vai kokgriezumiem, jūs vēlēsieties gleznas un gravīras, kuras varat atļauties, – īstus mākslas darbus, nevis pagaidu variantus. Ja ne, tad sienai jābūt ornamentētai ar kādu skaistu vai nomierinošu rakstu. Vēl mēs vēlēsimies pāris vāžu ziediem, kuri jums noteikti būs vajadzīgi, īpaši, ja dzīvojat pilsētā." Moriss piemin arī paklāju "jauno laiku neglīto grīdu" nomaskēšanai, kuru 2 minūšu laikā var no istabas izvākt un kuram jābūt pietiekami glītam, lai tas nekristu uz nerviem.
"Humanizācijā" versiju par dzīvojamo telpu stendā "Mājoklis" prezentē "Nakts mēbeļu" gulta, virs tās piestiprināts platekrāna TV, kas rāda "Fashion Mood", "Mammalampa" stāvlampa "Viedā", drēbju pakaramais no "Groobe" kolekcijas "EQUUS", "Rigachair" krēsli un galds, uz kura izkārtoti trauki no "an&angels" kolekcijas "DEKO". Kas attiecas uz grāmatu plauktiem, tad vienīgais "Humanizācijas" pārstāvis ir Mareka Birznieka Jānītis – koka kāpnes, kas, lai gan pietiekami asprātīgas, ir grāmatām nepiemērotas, jo nav kur atbalstīt to muguriņas. Toties kaudzītēs kā grafiskā dizaina labākie paraugi bija sakrāmēti žurnāli, tostarp "VETO", "Pastaiga", un dažas mākslas grāmatas. "Mājoklim", tāpat kā citiem stendiem, pievienots īss, poētisks raksturojums, kurā tas nosaukts par "šūpuli un patvērumu" un norādīts, ka stendā "izstādītais mājokļa dizains ar lielām un mazām lietām ir skaidrs un tīkams tā iemītniekiem."
Ja runājam par patīkamību, tad jāpiekrīt veidotājiem, jo ekspozīcija vēlreiz apliecina latviskā dizaina simpātijas skandināviskajai tradīcijai. Dabīgi materiāli, skaidras līnijas, minimālisms formā un idejā. Izstādes nosaukums – "Humanizācija" – sola, ka šis būs stāsts par cilvēkam draudzīgu dizainu – jeb lietām, kuru centrā ir cilvēks. Tomēr izstādē redzamo gribētos saukt par estetizētu dizainu, kur funkcionalitāte atstāta otrajā plānā, uzsverot materiālu kvalitāti un apjomu harmoniju. Šeit pietrūkst kārtīgas trauku bufetes, jo iepakojumu dizaina ekspozīcija izkārtota uz interesantajiem, taču bezgala garkājainajiem "Dogie" galdiem, bet "Groob" garderobē sakārtie latviešu dizaineru tērpi ātri vien apputēs. Umberto Eko reiz rakstīja, ka nereti dizaineri tā vietā, lai radītu objektus, kas saka "lūk, tā es esmu lietojams", drīzāk saka "es esmu perfekts dizaina objekts". Viņš runāja par itāliešiem, kas, ietekmējoties no skandināvu dizaina, sāka ražot skaistākas dakšiņas ar īsākiem zariem, taču itāliešu virtuvei, precīzāk, pastai, tās nebija īsti piemērotas.
To, ka ekspozīcija ir pretrunā ar to pavadošajos tekstos manifestēto "pieejamību" un apgalvojumu, ka tā lauž iesīkstējušos priekšstatus par dizainu kā elitāru parādību, rāda kā muzeja biļešu pārdevēja baltā baika jaka ar pūciņu ap kaklu, tā daudzu zālē izstādīto priekšmetu tirgus vērtība. Latvijā latviešu dizains ir samērā elitāra parādība. Lielākoties ielās sastaptie rīdzinieki nepārvietojas ar "Ērenpreisu", bet gan lietotiem velosipēdiem no Holandes, un, atgriežoties mājās, rokas nemazgā "Paa" izlietnē ar ziepēm no "Pien-DAIRY SPA". Te ir arī Laimas Kaugures lins, kuru, kā atzina kāda interjeriste, kas strādā ar klientiem no Krievijas, atļaujas vien retais, un Elīnas Dobeles kurpes. Savukārt talantīgā dueta, "Time to Design 2014" balvas ieguvēja "Chudy un Grase" kafijas galdiņš no kolekcijas "Meet the Wicker" joprojām ir tikai prototips, un pagaidu aprēķini sola, ka tā nākotnes cena nebūs diez ko pieejama. Un te jau atkal sākas mums labi zināmais stāsts par mazo Latviju un lielajām izmaksām, kas šo visnotaļ cilvēkam draudzīgo dizainu tad arī padara par elitāru. To, ka latviešu dizaineri uz vietējo auditoriju neorientējas, liecina ne vien priekšmetu un kolekciju angliskie nosaukumi, bet kaut vai tas, ka viņu mājaslapās informācija latviešu valodā tikpat kā nav pieejama. Izstādes veidotāji atzīmējuši, ka ar šo ekspozīciju vēlas radīt diskusiju par dizaina pieejamību un lomu valsts ekonomikā, tāpēc objektiem, kas ir prototipi un vēl tikai gaida savu ražotāju, varētu tikt pievienotas speciālas norādes, tādējādi ieskicējot reālo situāciju.
Staigājot no salas uz salu un aplūkojot sanumurētās lietas, jāmēģina paturēt prātā to kārtas skaitļi, lai pēc tam pie milzīgajām zāles koka sijām pakārtajos laminēto lapu vēdekļos sameklētu katrai atšifrējumu. Vairākos apmeklētājos sašutumu radīja "Humanizācijā" eksponētā dizaina burtiskā neaizskaramība, ko piedzīvoju arī pati. Kad pie stenda "Kustība" pastiepu roku un noglaudīju Raimonda Cīruļa "Kragis. The Viking Chair", mēģinot saprast, no kāda materiāla tas veidots, pieskrēja zāles uzraudze un stingri uzsauca: "Ar rokām neaiztikt." To viņai nācās atkārtot neskaitāmas reizes, jo arī pārējie apmeklētāji, kas bija lielā skaitā, ik pa laikam pastiepa roku, lai dizainu piedzīvotu arī ar tausti – "Humanizācijas" iekārtojums un paši eksponāti ar savu formu vienkāršību un materialitāti it kā aicināja, lai tos paglauda. Miniekspozīcija "Bērnība" bija izņēmums. Bērni ne vien drīkstēja, bet pat tika šīs pašas vietu ierādītājas mudināti izdzīvoties ar tur izstādītajām mantām, piemēram, izkrāsot "RIJADA" tapetes un uzbūvēt valni no "GiGi bloks" kartona rotaļklučiem.
Pēc "Humanizācijas" apskates gribas atkārtot Aleksandru Bērziņu, kad viņš gandrīz pirms 80 gadiem "Latvijas Architektūrā" rakstīja par "Virsnieku klubā" sarīkoto latviešu lietišķās mākslas izstādi "Kā veidojas latviešu māja": "Izlēcieni pret labo gaumi, par laimi, pārdzīvoti." Pašausminājies par krēsliem, kam "trūkst vēl tikai zeltījuma, bronzas un ziloņkaula un visi galvenie smalkgaldniecības izrotāšanas veidi kopš renesanses būtu pielietoti," viņš slavē Anša Cīruļa paklājus un secina, ka latviešu mājokļa iekārtošanas kultūra vēl ir tikai tapšanas procesā. Tomēr lielu daļā šajā izstādē pieminēto dizaineru darbi izrādījušies ilglaicīgi, un tos var šodien aplūkot DMDM muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, uz kuru ved arī "Humanizācijas" turpinājums. Tas ir veiksmīgs izstādes nobeigums, saldais ēdiens, kas ievilina skatītāju pastāvīgajā ekspozīcijā, kur tas citādi diez vai uzkāptu. Mūsdienu dizains te integrēts starp latviešu klasiku, piemeklējot katram stilistiski un idejiski atbilstošu prototipu, bet Aļonas Bauskas radītie svārki "Vitrage" izstādīti līdzās savam tiešajam iedvesmas avotam – Jēkaba Šķērstēna vitrāžai "Pūt, vējiņi".
Un tomēr šķiet, ka "Humanizācija" ir tikai skaista izrāde vai sapnis. Kā Ievas Iltneres glezna, kurā sēž sieviete Natālijas Jansones kleitā ar Elīnas Dobeles kurpēm, kas izņēmusi no arhitekta Mārtiņa Pīlēna vīna groza Latvijā ražoto rabarberu šampanieti, ielējusi to arhitektes Zanes Teteres "Munio Casa" glāzēs un malkodama pa istabas milzīgo logu skatās, kā turpat, uz ielas, "RIJADA" vingrotavā trenējas vīrietis ar tik lieliskiem muskuļiem. Žēl, ka tikai sapnis, jo tas būtu skaisti. Un mēs varētu dzīvot tā, kā toreiz, gandrīz pirms 200, gadiem neizdevās pat britiem un kā Moriss atkal un atkal mudināja: "Lai jūsu mājās nav nekā, kas nav noderīgs un skaists."
0