Redzējumi
17.10.2013

Īsi par Latvijas autorību

Komentē
2

Tas, kas šobrīd notiek ap Satversmes preambulas projektu, lieliski ilustrē Karla Šmita pazīstamo tēzi: liberālajām demokrātijām piemīt tendence aizstāt politikas saturu ar procedūru. No malas raugoties, var rasties iespaids, ka galvenā problēma tiešām ir dažādos šķietami juridiskos jautājumos: vai vecai konstitūcijai drīkst rakstīt jaunu preambulu, vai var lietot vārdu "valstsnācija", vai vajag iesaistīt Venēcijas komisiju – un tā tālāk. Tā vietā, lai atklāti atzītu: jautājums ir par latviešu tautības nozīmi šodienas Latvijas politikā un sabiedriskajā dzīvē. Attieksme pret šo jautājumu taču visos simt procentos gadījumu noteiks arī attieksmi pret preambulu, lai ar kādām maģiskām formulām un juridisku tehniku šo politisko strīdu necenstos nomaskēt.

Man ir sajūta, ka ar šo preambulas jautājumu mums vēl iznāks daudz nodarboties tuvākajos mēnešos un nebūtu pareizi atklāt visas kārtis uzreiz. Tādēļ es atļaušos sniegt tikai īsu ieskatu jautājumā, kurš ir kļuvis par strīdus objektu daudzās mutēs – proti, vai Latviju 1918. gadā radīja latvieši latviešiem, vai varbūt kaut kā citādāk. Es ieteiktu abu karadraudžu cīnītājiem uz mirkli pieslāpēt savu sparu, jo šis vēsturiskais jautājums ir interesants arī tīri konceptuāli – ne tikai kā kaujas pirtsslota kādam bļaustīgam grupējumam.

Vispirms, pats vārds "Latvija" tā stingri ienāk latviešu valodā aptuveni 1860. gadu beigās vai 1870. gados. Tas sevī ietver mēģinājumu nosaukt latviešu apdzīvoto teritoriju. Galvenais nolūks – lai nebūtu jālieto vāciskais "latvju zeme", kuru 1858. gadā lieto vēl Krišjānis Barons pirmajā latviešu apdzīvoto teritoriju ģeogrāfiskajā kartē. Tad, kad desmit gadus vēlāk Latvijas vārdu savā dziesmā (šodien – Valsts himnā) lieto Baumaņu Kārlis, pats vārds vēl ne tuvu nav plaši lietots un pašsaprotams. Par tādu tas pakāpeniski kļūst tikai vēlāk, lielā mērā tādēļ, ka latviešu nacionālā kustība šo vārdu "ieved tautās". Lai nu kā, bet apgalvot, ka Latvijai nav nekāda sakara ar latviešiem, kā to mēģina apgalvot daži mūsu t.s. politiskie nacionālisti, ir pilnīgi aplami – pats vārds kā toponīms ir cēlies no etnonīma.

Cits jautājums, protams, ir par Latviju nevis vairs kā etnogrāfiski saprastu teritoriju, bet gan kā par valsti, kurā latvieši nevis vienkārši dzīvo, bet realizē tās savas tiesības uz pašnoteikšanos, par kurām raksta Egils Levits. Šeit īsti nav vietas, lai runātu par dažādiem latviešu politiskiem projektiem pirms Pirmā pasaules kara. Tolaik neviens, izņemot samērā marginālo Miķeli Valteru, par Latviju kā neatkarīgu valsti nedomāja – tāda iespēja likās pārāk nereāla. Daži gan runāja par Latvijas autonomiju, taču ļoti izplūdušā un hipotētiskā formā. Taču tad, kad 1918. gadā pēc Vācijas revolūcijas uz mirkli pavērās "iespēju logs" nodibināt latviešu apdzīvotajās teritorijās savu valsti, šī iespēja tika izmantota. Un tie, kas to izmantoja, kas bija šī procesa galvenie virzītāji un veidotāji, tie, kuriem bija nozīmīgs šāds projekts, bija latvieši – patīk jums vai ne. Tā laika vēsturiskajā situācijā ir grūti iedomāties, kam gan vēl būtu bijusi vajadzīga Latvija kā neatkarīga valsts – tieši kā Latvija, nevis kā vācbaltu Baltenlande vai kā autonomija baltajā Krievijā. Ideja par to, ka ir jādibina Latvija kā neatkarīga valsts, balstījās tieši latviešu iniciatīvā. Tad, kad 1918. gada 17. novembra vakarā tika pieņemta vienošanās par valsts dibināšanu, to darīja latvieši, un viņu vairums šo savu darbību saprata kā latviešu autonomijas centienu negaidīti cerīgu pavērsienu – nevis kā iespēju nodibināt tukšā vietā nezin kādu valsti nezin kādam nolūkam. Kas tam netic, lai palasa 1918. gada 18. novembra Tautas padomes sēdes stenogrammas.

Taču tas tomēr nav viss stāsts. Vispirms, lai šo mērķi varētu realizēt, bija vajadzīgs minoritāšu, īpaši vācbaltu, atbalsts – vai vismaz neitrāla attieksme. Šīs vajadzības dēļ bija nepieciešams pierādīt cittautiešiem, ka jaunajai valstij pret tiem ir labi nodomi: lai gan valsts dibinātāji neapšaubāmi ir latvieši, tomēr Latvijas valsts nav valsts latviešiem, bet gan Latvijas pilsoņiem. Vienlaikus ir aplami iedomāties, ka runāšana par Latvijas tautu latviešu tautas vietā ir tīri taktisks manevrs – sak, nepārbiedēsim viņus pirms laika. Kā tieši tēvi-dibinātāji tobrīd domāja par latviskās identitātes lomu veidojamajā Latvijā, šodien ir grūti iedomāties. Katrā gadījumā viņi diez vai pat uz mirkli šaubītos par to, ka latviešu valodai valstī ir noteicoša loma un tā ir jāaizsargā, ka valstij ir jārūpējas par latviešu kultūras attīstīšanu un kopšanu. Vienlaikus viņi labi saprata, ka nekas nebūtu jaunajai valstij vēl postošāk, kā ļauties neapvaldītam šovinismam. Tas tad arī tika iekļauts delikātajā "Latvijas tautas" formulā. Šī formula nekādā gadījumā neietver apgalvojumu, ka Latvijas valstij nav nekādas etnokulturālas, t.i., latviskas identitātes – pavisam noteikti tāda identitāte Latvijas valstij ir. Šī formula vienkārši paredz savstarpēju cieņu starp latvisko vairākumu un mazākumtautībām vienotā politiskā ietvarā. Tas nebija tīri taktisks lēmums, lai uz mirkli nomierinātu minoritātes un pēc tam parādītu, kurš ir mājās saimnieks. Galu galā, kad 1922. gadā tika pieņemta Satversme, neviens jau vairs netraucēja ierakstīt tajā latviešu, nevis Latvijas tautu. Taču tas netika izdarīts, pieņemot, ka tieši šī formula vislabāk atbilst jaunās valsts nākotnes vajadzībām – šajā īpašajā ģeopolitiskajā pozīcijā starp Krieviju un Vāciju, kur vienmēr ir trausli sadzīvojušas dažādas tautības, reliģijas un politiskas lojalitātes.

Protams, pirms izteikt kategoriskus spriedumus par Latvijas vēsturi un tās nozīmi šodienas politikai, ir vērts arī atcerēties, ka tas tomēr bija cits laiks. Vispirms – tolaik Latvijas pastāvēšana bija krietni nedrošāka nekā šodien – tas daudziem lika pievaldīties ar retoriku. Otrkārt, latviešu valoda bija absolūta pašsaprotamība, un, kaut arī minoritātes aktīvi runāja savās valodās, nevienam nenāca prātā domāt, ka kāda no tām varētu latviešu valodu izspiest. Tieši tādēļ galvenā tēma latviešu nacionālistiem tolaik bija minoritāšu ekonomiskais pārākums, nevis valoda vai kultūra. Treškārt, minoritāšu pārstāvji tolaik bija krietni labāk integrēti politiskajā elitē – ne viena vien Latvijas valdība balstījās uz viņu pleciem. Iespējams, visu šo iemeslu dēļ tolaik nevienam nešķita, ka ar Latvijas tautas un latviešu tautas attiecībām kaut kas nav kārtībā.

Tas viss – tikai tāda maza sholija, lai atgādinātu, ka pagātne kopumā nemaz nav tik vienkārša un viendimensionāla, kā to iedomājas mūsu preambulas cīņu galvenie antagonisti. Starp citu, tāda nav arī tagadne – bet tas ir jau cits stāsts.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!