Par "Netikumīgās mākslas vakaru" Kaņepes Kultūras centrā
2015. gada 30. oktobrī
Pagājušā nedēļā aktuālākās pašmāju modes tendences centās apkopot festivāls "Riga Fashion Week". Tiesa, izmetot īsu loku pa vietējo ziņu portālu izklaides sadaļu fotogalerijām, jāsecina, ka tiešām pilnasinīgi uzķert jaunākos trendus festivāla organizētājiem tomēr nav izdevies, – es varbūt esmu neglābjams amatieris modes lauciņā, tomēr domāju, ka nekļūdīšos, pēdējo nedēļu aktualitātes Latvijas kultūrā kodolīgi raksturojot kā "netikumība is the new black". Atcerēsimies neseno akciju "Paņem priekšā mākslu!", kad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs uzsāka auduma maisiņu apdruku ar provokatīviem (proti: netikumīgiem) Latvijas mākslinieku darbiem. Tad nu skaidri redzams, kur šeit paveras brīva niša kāda uzņēmīga cilvēka iniciatīvai – netikumības festivāla organizēšanai. Sparu šādai ekstravagancei sevī atrada žurnālists un mūziķis Edgars Raginskis, "Dirty Deal Teatro", Kaņepes Kultūras centrs un netikumības sludinātājs, interneta žurnāls "Satori".
Rakstnieki, filozofi, mūziķi, mākslinieki, augstskolu pasniedzēji, kultūras studenti un citi netikumīgi salašņas – kopumā pavisam 714 cilvēki – šo ideju bija atzinuši par gana saistošu, lai portālā "Facebook" nospiestu pogu going, un, lai arī skaidrs, ka reālo apmeklētāju bija mazāk (jo Kaņepes Kultūras centram, atšķirībā no Hermiones Grendžeras rokassomiņas sāgā par Hariju Poteru, diemžēl nepiemīt spēja bezgalīgi izplesties), tomēr bažas par to, ka pēc netikumības izslāpušajiem Kaņepes Kultūras centrā vietas nepietiks, bija gana lielas un pamatotas, tādēļ daudzi uz pasākumu ieradās pat stundu ātrāk, lai "aizsistu" sev labākās vietas.
Netikumības svinības tika atklātas ar diskusiju "Ko nedrīkst mākslā?", kuru vadīja filozofs Ilmārs Šlāpins. Diskusījā piedalījās Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane, interneta žurnāla "Punctummagazine" redaktors Igors Gubenko, Saeimas deputāte Ilze Viņķele un kultūrpētnieks Deniss Hanovs. Runātāju viedoklis bija gan labi formulēts, gan pienācīgi argumentēts, tomēr īsta diskusija neveidojās, jo pārstāvēta bija tikai "netikumībai būt" ierakumu puse. Saturīgi starp diskusijas dalībniekiem būtu bijis redzēt arī Jūliju Stepaņenko, Ingunu Rībenu, Nilu Ušakovu vai kādu citu, kurš atbalsta daudz aprunātos grozījumus tikumības likumā, kas arī bija iemesls šī vakara rīkošanai. Pieņemu gan, ka minētie cilvēki tika uzrunāti, tomēr kādu nekur neminētu, morālu apsvērumu dēļ diskusijā piedalīties atteicās. Šādi domāt vedina "Facebook" notikuma aprakstā nekonkretizētais "u.c.", kas ne pazuda, ne jebkādā veidā attaisnoja savu klātbūtni. Tiem, kas gribēja, bet nespēja uz diskusiju ierasties vai iespraukties šaurajā pirmā stāva telpā, ir iespēja stundu garo sarunu ierakstā noskatīties vietnē "Youtube".
Attēlā – Ilmārs Šlāpins, Igors Gubenko, Skaidrīte Lasmane
Attēlā – Ilze Viņķele
Pēc diskusijas sanākušajiem tika dota iespēja mērot ceļu uz augšstāvu, kur lekciju par netikumību, pornogrāfiju un politiku 18. gadsimta un Marķīza de Sada darbu kontekstā sniedza kultūrpētnieks un Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs Deniss Hanovs. Es neapšaubu lekcijas vērtīgumu, tomēr to noteikti būtu bijis daudz svētīgāk noturēt pirms diskusijas. Pirmkārt, tādēļ, ka lielākā daļa sanākušo bija ieinteresēti tieši diskusijā un vakaru noslēdzošajā trešajā daļā ar mūziku un dzeju – mazāk pieblīvētā telpā Denisa Hanova stāstīto noteikti būtu bijis vienkāršāk izbaudīt. Otrkārt, apgriezta secība šeit būtu derējusi, jo operēt ar jēdzieniem, gada skaitļiem un idejām noteikti būtu bijis vienkāršāk, ja smadzenes jau iepriekš nebūtu apdullinājusi diskusija, neizbēgamie smaltalki vai netikumības gara godināšanai iztukšotās glāzes.
Attēlā – Deniss Hanovs
Vakara trešā, izklaidējošā daļa sastāvēja no pamīšus izkārtotiem muzikāliem un dzejas priekšnesumiem. Viss dzirdētais apliecināja netikumības kā mākslai potenciāli piemītošas kvalitātes iespējas un vērtību, tomēr atstāstīt visu piedzīvoto būtu absurdi, tādēļ no daudzajiem māksliniekiem izcelt vēlos trīs: ne tādēļ, ka tie obligāti būtu bijuši interesantāki vai iedarbīgāki par pārējiem, bet gan tādēļ, ka no to pieminēšanas izvairīties vienkārši nav iespējams.
Attēlā – vokālais ansamblis "Matīsa kvadrāts" (mūziķi Gundega Vaska, Māra Rozenberga, Mārtiņš Medens, Uldis Strautkalns)
Pirmais no tiem ir Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau), kas aizsāka bēdīgi slavenā Agneses Krivades dzejoļa "ō" tulkošanas akciju, kuras rezultātā dzejolis nupat iztulkots jau vairāk nekā divdesmit valodās, kļūstot par visu laiku visvairāk tulkoto latviešu dzejoli. Nikolā Ozano uzstājās ar nelielu runu par šo projektu, kā arī nolasīja Krivades dzejoļa atdzejojumu franču valodā.
Attēlā – atdzejotājs Nikolā Ozano
Otra no trim māksliniekiem ir dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka, kas aizsāka visu jezgu ap netikumību. Ratinīka nolasīja pāris savus dzejoļus, tomēr viņas uznāciens pieminams drīzāk tāpēc, ka, dzejniecei kāpjot uz skatuves, publiku pāršalca neliels sačukstēšanās vilnis – liekas, ap Ratinīku līdzīgi kā Krivadi ir apaugusi kāda mistiska, bijības (vai nicinājuma) pilna aura, ko kliedēt vismaz daļēji izdevās dzejnieces klātbūtnes kā īsta cilvēka ar miesu un asinīm piedzīvošana uz skatuves.
Trešais no pieminamajiem ir mūziķis Imants Daksis. Tautā plaši pazīstams kā visai kolorīta persona, mūziķis skatītājiem sagādāja performanci, kas bija vakara netikumības esence. Apbrīnas vērta ir nevis Imanta Dakša reibuma pakāpe, bet gan harisma un fakts, ka starp dažādu vairāk un mazāk abstraktu saukļu izkliegšanu ("It's important to fuck the system!") un pret sevi vērstu fizisku agresiju viņam tiešām izdevās nospēlēt trīs dziesmas, lai arī pēdējo jau pie izslēgtiem mikrofoniem. Iespējams, jebkur citur šāda uzstāšanās būtu nevietā un uzskatāma par nopeļamu, tomēr šeit tā bija īsti laikā un izsauca publikas sajūsmu. Uzskatu to par vienu no savas dzīves labākajiem un patiesākajiem koncertiem (un tas nav vienīgais koncerts, kurā jebkad esmu bijis).
Attēlā – Imants Daksis (fotogrāfijas autors – Pēteris Bajārs)
Nebijis Ratinīkas un Krivades, šāds Netikumīgās mākslas vakars noteikti būtu daudz trūcīgāk apmeklēts – nav noliedzams tas, ka daudzi no atnākušajiem bija ieradušies tikai tālab, ka netikumība ir jaunākais pašmāju mākslas un kultūras trends un būt daļai no šāda pasākuma gluži vienkārši ir stilīgi. Skaidrs, ka bija arī tādi, kas piektdienas vakarā no Kaņepes Kultūras centra mājup devās vīlušies, jo bija sagaidījuši kaut ko, kas krāšņuma ziņā pielīdzināms Fransuā Rablē aprakstītajam "Gargantijā un Pantagrielā", tomēr tādēļ šo cilvēku klātbūtne nav mazāk vērtīga vai nosodāma – pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt komentārus (arī vakara diskusijā), ka visa šī ņemšanās par un ap netikumību jau apnikusi. Tomēr jāņemas ir un jāpiesaista uzmanība arvien no jauna, jo vēl līdz galam nedefinētie tikumības grozījumi karājas virs Latvijas demokrātijas kā Damokla zobens, bet šāda vakara pienesums ir spēja jau apnikušo tēmu no jauna aktualizēt, piešķirt "netikumībai" seju un parādīt tiem, kas īsti nesaprot, par ko visa šī ņemšanās notiek un kāpēc tā nepieciešama, ka "netikumība" (lai arī cik sarežģīti šo jēdzienu būtu definēt un cik greizi tas šeit neskanētu) mākslā var būt jēgpilns un efektīvs izteiksmes līdzeklis, kas nekādā veidā nav nosodāms un ir civilizēta, neatņemama un nepieciešama mūsdienu mākslas un kultūras sastāvdaļa. Šķiet banāli netikumību pārvērst par trendu vai par raksta nosaukumu izvēlēties vēl banālāku frāzi, ko izkliedzis ar alkoholu saindējies mūziķis apkaunojošas uzstāšanās laikā, tomēr, ja šāda rīcība spēj pievērst vajadzīgo uzmanību un rosināt cilvēkus izvērtēt to, kas ir netikumība mākslā un kāpēc tā vajadzīga, tad tas ir svētīgi.
Vairāk foto no pasākuma – šeit.
6