Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
+++
kas tas par sviestu???
https://chomsky.info/200005__/
The last NATO report (January 16–March 22) cites several dozen incidents, about half initiated by KLA-UCK, half by Serb security forces, in addition to half a dozen responses by Serb security forces and engagements with the KLA, including “Aggressive Serb attacks on villages suspected of harbouring UCK forces or command centres.” Casualties reported are mostly military, at the levels of the preceding months.
Within Kosovo, no significant changes are reported from the breakdown of the cease-fire in December until the March 22 decision to bomb. Even apart from the (apparently isolated) Racak massacre, there can be no doubt that the FRY authorities and security forces were responsible for serious crimes. But the reported record also lends no credibility to the claim that these were the reason for the bombing; in the case of comparable or much worse atrocities during the same period, the U.S. and its allies either did not react, or—more significantly—maintained and even increased their support for the atrocities.
The vast expulsions from Kosovo began immediately after the March 24 bombing campaign. On March 27, the United Nations High Commissioner for Refugees (UNHCR) reported that 4,000 had fled Kosovo, and on April 1, the flow was high enough for UNHCR to begin to provide daily figures.
The U.S. and UK had been planning the bombing campaign for many months, and could hardly have failed to anticipate these consequences. In early March, Italian Prime Minister Massimo D’Alema warned Clinton of the huge refugee flow that would follow the bombing; Clinton’s National Security Adviser Sandy Berger responded that in that case “NATO will keep bombing,” with still more horrific results. U.S. intelligence also warned that there would be “a virtual explosion of refugees” and a campaign of ethnic cleansing, reiterating earlier predictions of European monitors.
As the bombing campaign began, U.S.-NATO Commanding General Wesley Clark informed the press that it was “entirely predictable” that Serb terror would intensify as a result. Shortly after, Clark explained again that “The military authorities fully anticipated the vicious approach that Milosevic would adopt, as well as the terrible efficiency with which he would carry it out.” Elaborating a few weeks later, he observed that the NATO operation planned by “the political leadership…was not designed as a means of blocking Serb ethnic cleansing. It was not designed as a means of waging war against the Serb and MUP [internal police] forces in Kosovo. Not in any way. There was never any intent to do that. That was not the idea.”
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
Valts Anders
pirms 6 gadiem
Mareks Vilkins
pirms 6 gadiem
https://www.theatlantic.com/international/archive/2017/10/catalan-referendum-spain-independence/541656/
autori runaa par Kataloniju nevis apskata visu Spaniju - tapec no svara ir tie faktori un to interpretacijas, kas izgaismo katalanju reakcijas / noskanojumu. Ja bezdarbs pieaug visos regionos, bet referendums ir tikai Katalonijaa, tad kapec butu japin ieksaa Galicija/baski etc? Vel jocigak ir piit iekshaa PSRS, Kosovu vai Donecku. Jaapskata tikai katalanji un faktori, kas ietekmeja katalanjus (bet Ijabs jau pats raksta, ka neko nezinot par sho temu un sak veidot ezoteriskas atsauces uz 'sabrukumiem' / vardarbibu)
Valts Anders
pirms 6 gadiem
Te nu gan ir viena neliela nianse - lai kā EDGE to gribētos, katalāņi nu itin nepavisam nevēlas izstāties no Eiropas Savienības. Gluži pretēji, viņi (t.i., tie 37% no Katalonijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, kas nobalsoja par neatkarību) par katru cenu vēlas automātiski saglabāt gan ES valsts statusu, gan - iedomājieties! - pat daudzu "īsteno latviešu" tik ļoti ienīsto eiro. "Izstāties" viņi vēlas tikai no Spānijas valsts. Un problēmiņa visā tajā lietā ir vēl arī tā, ka gluži nepietiek ar to vien, ka neatkarību kāds pasludina. Neatkarība vēl arī jāīsteno - ekonomiskā, politiskā, starptautiskā. Kā var īstenot, piemēram, starptautisko neatkarību, ja neviena valsts - izņemot, piedodiet atvainojiet, Doņeckas Tautas Republiku un, iespējams, Abhāziju - tevi negrasās atzīt? Līdzīgi Ījaba kungam, es arī esmu samērā neitrāls pret visu šo lietu. Esmu daudzreiz bijis Katalonijā, arī citur Spānijā, un nekādu sevišķu katalāņu, basku vai galīsiešu nacionālo apspiešanu tomēr neesmu pamanījis. It kā no vienas puses - jā, nacionālā pašnoteikšanās... svēta lieta! Bet no otras puses, priekš manis tikpat svēta - Eiropai pietiek problēmu arī bez tālākas šķelšanās un drumstalošanās aizvien mazākās valstīs un jaunu nestabilu reģionu radīšanas (un man kā Eiropas federālisma stingram piekritējam tas nepavisam nepatīk), par ko vislielāko prieku izrāda dažas valstis no mums uz austrumiem. Ne velti Washington Post pēc Katalonijas referenduma savam ievadrakstam uzlika virsrakstu - tiesa, mazliet pārspīlētu, bet tomēr - "Catalonia held a referendum. Russia won." Vien nevajadzētu domāt, ka Krievija steigsies atzīt Katalonijas Republiku - tai pašai savu Tatarstānu, Čečeniju un citu nacionālo veidojumu pietiek, ka vēl kas nenobriest pašu mājās... Un nedomāju, ka katalāņiem vajadzētu cerēt uz Islandi - islandieši diezgan labi saprot atšķirību starp PSRS sabrukumu, Baltijas valstu neatkarību un Spānija-Katalonijas problēmu.
kuģis
pirms 6 gadiem
Pastnieks
pirms 6 gadiem
M a o
pirms 6 gadiem
dzimmijs13
pirms 6 gadiem
Bet pa tēmu, arī nenostājoties "par vai pret", šķiet ka Madride lai pretotos referendumam, varēja izdomāt kaut ko... gudrāku, teiksim tā.
Seneka Morteza
pirms 6 gadiem
ja sava vērtejuma nav, tad vismaz butu prasījies kāds nosodījums vardarbībai un separātistu interneta lapu slēgšanai - kas ir nopietni cilvēktiesību ierobežojumi + velams pārbaudīt savus avotus, jo Kosovā nav bijis atzīts genocīds (nejaukt ar Bosniju un Hercegovinu) un pilsoņkarš Dienvidslāvijā neilga ''desmitiem gadu'' bet gan no 91 līdz 95 g un Kosovā vispār tas nenotika...
Imants Vingolds
pirms 6 gadiem
Tavs Vards Tavs Uzvards
pirms 6 gadiem
Maija Brice
pirms 6 gadiem
kuģis
pirms 6 gadiem
- lūk, š i s ir īstais jautājums, arī Katalonijas referenduma sakarā. Milzīgās demonstrācijas, tautas mobilizācija, jauniešu iesaiste, reprezentācija medijos liek par to no jauna padomāt. Kas ko garantē, kam lielākā autoritāte un leģitimitāte, kam vairāk uzticas, kurai vai kādai varai brīvprātīgi izvēlas piekrist, un cik ātri garanti un leģitimitātes var zust. Piemēram. centrālā valdība saka, ka pasākums ir nelegāls (vai ka līdz 6 no rīta jāatstāj skolas) - un tomēr koordinētas masas dara savu, par spīti. Šajā brīdī personīgais moments pārvar juridiski-legālo automātismu, un sākas īstā politika. Un tieši tāpēc jāuzdod jautājums, cik daudz demokrātiskās līdzdalības iespējas garantē modernā parlamentārā iekārta, kas pārsvarā nicina referendumus.
Edge
pirms 6 gadiem
==============================================================================
Gudrākais no gudrākajiem LV juristiem E.Levits jau droši vien vispārliecinošāk paskaidrotu to iemeslu, kāpēc gudrākie no gudrākajiem Eiropas Savienības juristiem nav aprakstījuši to procedūru, kāda būtu jāveic, lai kādas ES dalībvalsts izstāšanās noritētu civilizēti un likumīgi, bez liekiem ekscesiem. Pagaidām varam pārlasīt Mag. iur. Māris Brizgo 2002.g. pārdomas par šo tēmu (un ES līdzību ar PSRS):"... šī raksta mērķis ir vienlaikus izpētīt jautājumu: vai būs iespējams arī likumīgā veidā izstāties no Eiropas Savienības? Eiropas Savienībā un daudzu tiesību zinātnieku vidū dominē viedoklis, ka izstāšanās no Eiropas Savienības ir stingri aizliegta, tādēļ būtu nepieciešams pārliecināties par to, cik pareizs ir šāds uzskats." Izstāšanās no Eiropas Savienības: kā fakts un kā problēma (vestnesis.lv)
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Māris Zanders
0Uzvarēja nepatika pret politiķiem
Nebūtu pareizi likt vienādības zīmi starp to, cik daudzi parakstījās par referenduma ierosināšanu (tikai 23% no vajadzīgā skaita), un to, cik daudz vispār ir pret partnerattiecību regulējumu skeptiski vai noraidoši noskaņoto, jo šis skaitlis ir lielāks.
Dace Bargā
0Dzīve ir dīvaina filma
Ejot visu Franču ceļu vienā piegājienā, apmēram trešajā nedēļā neviens vairs netic nejaušībām. Sākumā svētceļnieki par to runā piesardzīgi, bet vēlāk ar aizrautību dalās pieredzē. Brīnumainas sagadīšanās, vārdu un domu manifestācija, īstajā brīdī pateikti vārdi – tas viss ir Camino ikdiena.
Blogs
04.10.2017
21
Ir starpība