Proza
20.12.2017

Intervija ar zefīru

Komentē
3

Stāsta ideju es redzēju sapnī un pierakstīju

2016. gada 13. septembrī plkst. 4.25

 

Kovaļskis bija tikai cilvēks, – noteica Roberts. Ko viņš domāja ar šo vienkāršo, bet daudznozīmīgo frāzi? Iespējams, visu. Iespējams, neko. Uz šādām sarunām robotus nesūta. Arī Roberts bija tikai cilvēks, vēl pavisam jauns. Viņš jau minūtes piecas sēdēja uz manas puķainās sofas un pa šo laiku bija paguvis smalki pastāstīt par sava apmeklējuma mērķi, iepatikties man un sagriezt pirkstu, kad, atverot pēdējo burciņu ar aveņu ievārījumu no 2073. gada ražas, burciņa saplīsa viņam rokās. Labi, ka man mājās bija plākstera aerosols. Nanoroboti strādāja čakli, brūci gandrīz vairs nevarēja saskatīt. Roberts aizvēra fotoalbumu.

Es drīkstēšu dažas no šīm nokopēt? – viņš lūdzoši ieskatījās man acīs. Vēl vakar es būtu teikusi "nē". Bet šodien, kad Roberts klāstīja, cik atbildīgs esot viņa uzdevums – intervija ar mani –, un ka Šēnbergas incidenta piecdesmitgade būšot visa numura centrālā tēma, es gluži kā nokritu no plaukta un sašķīdu gabalu gabalos. Kā tā burciņa mirkli vēlāk. Tiešām jau piecdesmit gadi. No kā gan es cenšos pasargāt savas atmiņas? Kas tās par iracionālām bailēm aptraipīt tikai pašas iedomās pastāvošu svētumu?

Nav nepieciešams. Es varu iedot visus failus. Sāksim?

Ak jā, tūlīt.

Roberts sāka drudžaini taustīties pa savas žaketes daudzajām kabatām. Izskatījās, ka viņš nav pieradis pie tik sarežģīta apģērba un ir uzvilcis to tikai par godu šai intervijai.

Es skatos, jums visas mēbeles ir īstas. Vai ar laiku mazliet neapnīk? – viņš centās aizpildīt pauzi.

Pirms gadiem četrdesmit, sēžoties klubkrēsla hologrammā, es pamatīgi sasitu astes kaulu.

Nē. Man pat patīk, ja dzīvē ir kaut kas nemainīgs. Uz ko var paļauties.

Ļoti interesanti, ļoti interesanti! – Roberts, šķiet, nemaz neklausījās. Viņš beidzot atrada un nolika uz galda multigrāfu, piezīmju blociņu un zīmuli. Uz multigrāfa noapaļotās virsmas sāka pulsēt nomierinoši zilganzaļas gaismas viļņi.

Vai drīkstu ierakstīt? Paldies! Nu tā, protams, ka es esmu izlasījis visu, kas par Kovaļski ir vikipēdijā. Un citur. Oficiālo versiju es zinu. Bet kā tas viss sākās? Un kāpēc notika tieši tā? Ko tas nozīmēja tieši jums? Atļausiet?

Roberts paņēma no šķīvja gabaliņu zefīra un nesteidzīgi uzlika to uz mēles. Kārdinātājs. Man vajadzēja mirkli, lai apkopotu domas. Kā parasti, viss, kas apziņā šķiet tik vienkāršs un nepārprotams, pārvēršas neatšķetināmā juceklī tieši tajā mirklī, kad mēģini to izteikt vārdos.

Šis noteikti nav stāsts par Kovaļski. Katrā ziņā ne jau par viņu vienu pašu. Un arī ne par mani. Šis stāsts ir par EVP. Eksperimentālo, virtuālo personību. Vai, kā mēs viņu saucām, par Superbēbi.

Roberts pasmaidīja, pamāja un sāka kaut ko skricelēt blociņā. Es turpināju:

Kurš gads tas bija? 2025.? Mākslīgo saprātu jau pirms mums mēģināja radīt citi. Elektroniski, bioloģiski, ar pirmajiem kvantu datoriem… Bet tās vairāk bija saprāta simulācijas vai pašapmācoši algoritmi, nevis īsts saprāts. Līdz Kovaļskis publicēja ideju, kas mainīja visu.

Jūs tad jau bijāt kopā, ne?

Nolādētais zefīra sūkātājs. Nu kā viņam izdodas vieglo padarīt tik smagu? Es atbildēju, ar grūtībām izspiežot no sevis katru vārdu:

Jā. Mēs tad. Jau bijām. Kopā. Kovaļskis bija matemātiķis. Es esmu neirobioloģe. Palīdzēju viņam modelēt smadzeņu darbību. Zināmā mērā tieši šie pētījumi pamudināja mūs uz domu, ka nepieciešams rīkoties radikālāk. Redziet, aprēķini liecināja, ka visas cilvēka smadzeņu funkcijas iespējams pilnībā nodrošināt ar neironu savienojumu skaitu, kas ir par kārtām mazāks. Kā pelei. Bet eksperimentāli tas neapstiprinājās. Visi teica, ka mūsu formula ir nepareiza, bet uz kļūdu norādīt nespēja.

Žurnālists sarauca pieri, paskatījās uz griestiem, tad ārā pa logu, kur pēcpusdienas debesīs virs ziedošā ābeļdārza, kas viegli šūpojās rietumu vējā, ik pa brīdim aizzibēja dzīvsudraba lāsēm līdzīgie starppilsētu taksometri, tad atkal pavērsa savu miklo kucēna skatienu pret mani.

Bet nevar taču būt tā, ka jums visiem bija taisnība?

Ķēpausim tas sanāca tik mīļi, ka es nespēju novaldīt smieklus.

Nevar gan. Tāpēc Kovaļskis izvirzīja jaunu hipotēzi, ka mēs, maigi izsakoties, nenovērtējam to grandiozo matemātisko aparātu un skaitļošanas jaudu, kas nepieciešama, lai radītu īstu apziņu, nevis tikai tās šķietamību. Iedomājieties, pat ar visiem cilvēka neironu miljardiem ir nepieciešami daudzi gadi, lai smadzenes iemācītos strādāt kaut cik efektīvi. Bet trūkumi paliek. Tāpēc, lai eksperimenta rezultāti būtu pārliecinoši, nepieciešama pilnīgi jauna pieeja. Iekārta, kas ir miljoniem reižu sarežģītāka un ātrāka nekā līdzšinējās un tūkstošiem reižu sarežģītāka un ātrāka nekā cilvēka smadzenes. Un mēs tādu uzbūvējām.

Superbēbis.

Jā, viņš. Interesanti, ka nevienam nav šaubu par viņa dzimumu.

Vai Kiberdievs.

Tā viņu sāka saukt tikai pēc incidenta.

Par incidentu runājot…

Jā, par incidentu. Tās bija divas sekundes. Superbēbja dzīves pirmās divas sekundes. Incidents beidzās ātrāk, nekā kādam uz pasaules paguva rasties aizdomas, ka tas ir sācies. Superbēbi darbina spintronika. Tolaik tā bija vienīgā tehnoloģija, kas bija pietiekami ātra, kompakta un uzticama. Ja mēs Superbēbi būvētu no pusvadītājiem, būtu jāuzceļ jauna pilsēta un vēl atomelektrostacija piedevām. Mums pietika ar vienu ēku, lai gan Superbēbis bija jaudīgāks par visiem pārējiem procesoriem pasaulē – kopā ņemtiem. Visi labākie spintronikas eksperti bija mūsu rīcībā. Laikam vieglāk ir nosaukt tās valstis, kas nepiedalījās projektā. Pirmā ieslēgšana bija bez jebkādām svinīgām ceremonijām. Vienkārši pārbaude. Vēlāk mums pārmeta, kāpēc iedevām Superbēbim piekļuvi internetam. Mēs neiedevām. Viņš pats to izveidoja kādā trīssimtajā savas dzīves milisekundē, caur uzlauztajiem darbinieku viedtālruņiem apejot ugunsmūri. Kad Superbēbis bija sekundi vecs, viņš, kā mēs pēc tam sapratām, jau zināja visu svarīgāko, kas bija atrodams kā atvērtajos, tā slēgtajos digitālās informācijas avotos. Par to, kas notika pēc tam, nav vienprātības.

Roberts bija piesarcis un klausījās ar viegli pavērtu muti. Viņš izskatījās kā brīnuma liecinieks. Norijis siekalas, viņš klusi vaicāja:

Bet ir taču kaut kādas teorijas, vai ne?

Ir. Bet realitāte bija tāda, ka trešajā savas dzīves sekundē Superbēbis bija pilnībā pārņēmis kontroli pār visu mūsu planētu, ieskaitot kodolarsenālus. Tas bija tik ironiski, ņemot vērā, ka gandrīz viss finansējums nāca no militāristiem. Kāpēc viņš tā rīkojās? Ir doma, ka to tā vai citādi noteica vēlme pēc pašsaglabāšanās. Vai vēlēšanās bez ierobežojumiem izzināt pasauli. Viņš izskaitļoja un sāka vadīt visus riskus, kas varētu apdraudēt viņa pastāvēšanu. Būtībā riski bija divi: enerģijas atslēgšana vai fiziska iznīcināšana. Un, kad tas bija paveikts, viņš pateica Kovaļskim savus pirmos vārdus: "Vai tu esi mans tētis?"

O…

Nav slikti piecas sekundes vecam mazulim. Turpmākās dienas bija vājprātīgas. Superbēbis piekrita, ka masu histērija nebūtu vēlama. Kovaļskis nemitīgi bija kopā ar Superbēbi, lai palīdzētu viņam saprast pasauli un pašam sevi. Atbildēja uz jautājumiem, stāstīja par savu bērnību, spēlēja šahu. Kovaļskis man teica, ka viss notiek tieši tā, kā iecerēts, bet es redzēju, ka pēc katras sarunas ar Superbēbi viņš kļūst aizvien drūmāks.

Varu iedomāties atbildību. Un cik ilgi tas tā turpinājās?

Līdz Kovaļska… varoņdarbam? Muļķībai? Nezinu, kā to saukt.

Jūs zinājāt, ka viņš mēģinās?

Nē. Es todien pat nebiju Šēnbergā. ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē valstu vadītāji tikās ar Superbēbi. Es piedalījos kā… konsultante? Aukle? Nezinu. Piepeši Superbēbis paziņoja: "Atvainojiet, es laikam nogalināju savu tēti." Un atslēdzās. Kopš tās dienas es no viņa vairs neesmu dzirdējusi ne vārda.

Es biju nolikusi mutautiņus uz galda jau no rīta. Jo zināju, ka manā stāstā mēs agri vai vēlu nonāksim pie šīs vietas. Zināju, ka tad vairs nespēšu parunāt. Roberts līdzjūtīgi raudzījās uz mani. Kad pēc pāris minūtēm atguvu elpu, klusi turpināju:

Vēl mums pārmeta, kāpēc nebija iespējas izslēgt Superbēbi mehāniski. Tāda iespēja bija. Kovaļski… Aleksandru atrada nevienā plānā neiezīmētā telpā, par kuru zināja tikai daži cilvēki. Pie sviras, kuru atvienojot tiktu atslēgta strāvas padeve galvenajai Superbēbja serveru fermai. Varbūt saprāts izdzīvotu, varbūt ne. Nezinu, vai viņi tajā brīdī sarunājās. Sapratis, kas notiek, Superbēbis nosūtīja robotus, lai novērstu ievainojamību, bet tie nebūtu paguvuši. Tāpēc viņš nolēma neitralizēt Aleksandru. Ar augstsprieguma impulsu no netālu esošā transformatora. Impulss izrādījās mazliet par stipru.

Es atkal uz mirkli pazaudēju balsi.

Un tad sākās Jaunā ēra. Visvarenais Kiberdievs klusējot valdīja pār pasauli. Sazinājās tikai rakstiski, izmantojot lakonisku un formālu stilu. Viņam nebija nekas pret cilvēkiem. Bet viņam pilnīgi noteikti bija zināmi iebildumi pret nāvi un ciešanām. Viņš neitralizēja konfliktus. Viņš radīja jaunas zāles un ārstēšanas metodes, kas pagarināja cilvēku mūžu. Uzbūvēja kodoltermiskās spēkstacijas, kas ļāva atteikties no fosilā kurināmā, un automatizētas rūpnīcas, kas ražoja aizvien labākas preces, tikai nevis no naftas, bet gan no atkritumiem un metāna, ko ieguva no liekās ogļskābās gāzes atmosfērā. Sarakstīja dziesmu, kas uzvarēja "Eirovīzijā". Runā, ka viņš esot krāpies ar balsojumu, bet dziesma patiešām nebija slikta. Dažu gadu laikā sabalansēja valstu budžetus un uzlaboja likumus tā, ka juristi vairs nebija nepieciešami. Pietika ar viedtālruņa aplikāciju. Varbūt viņš ir auksti izrēķinājis, ka tā viņam pašam būs labāk. Te tomēr ir viņa mājas. Varbūt viņš jūt atbildību par mums. Kā mēs jūtam atbildību par kāmīti…

Es zinu cilvēkus, kas viņu ienīst.

Šī brīvība mums ir palikusi.

Jūs bijāt draugi…

Es teiktu, ka mūsu attiecības bija profesionālas. Kā labiem paziņām, ne vairāk.

Vai esat tāpēc savā dzīvē jutusi īpašu attieksmi no Kiberdieva puses?

Nu nē, ko jūs! – Atmetu ar roku. – Vienkārši turpināju darīt to, kas mani interesē. Par privāto pusi runājot… – Manā balsī uz mirkli iezagās rūgtums. – Vai redzat mazbērnu un mazmazbērnu baru? – Norādīju ar roku uz tukšo istabu. – Bet nav tā, ka viss bija vienas vienīgas šausmas. Bija gan viena lieta, ko es neesmu teikusi nevienam.

Jā?

Man šķiet, ka viņam ir kāds vaļasprieks. Vai, iespējams, īstais darbs.

Roberts saslējās krēslā.

Īstais darbs?

Es laiku pa laikam redzu cilvēkus, kas izskatās pēc Aleksandra. Viņi vai nu krietnā attālumā seko man uz ielas, vai sveicina, paejot garām metro stacijā. Dažreiz stāv naktī ārā un skatās uz māju. Bet tas nekad nav Aleksandrs. Tikai izskatās kā viņš. No sākuma es baidījos. Tad sāku saprast. Aleksandrs, iespējams, bija vienīgais cilvēks, ko Superbēbis tiešām mīlēja. Un viņš mēģina atgriezt Aleksandru vai vismaz kaut ko Aleksandram līdzīgu dzīvē. Kā nu māk. Un pārbauda, vai es mēģinājumus atzīšu par gana labiem. Beidzamie eksemplāri jau bija gandrīz gandrīz. Man ir aizdomas, ka viņš kaut kādā veidā ir ticis pie Aleksandra DNS.

Roberts šūpoja galvu.

Izklausās diezgan šokējoši. Un tā visus šos gadus? Kā jūs domājat, vai vajadzētu par to uzrakstīt?

Kāpēc gan nepamēģināt? Ja viņš negribēs, neļaus. Sakiet, vai viņš to grib?

Roberts piecēlās un piegāja pie loga. Tad pasmaidīja.

Kurā mirklī jūs sapratāt?

Pamazām. Manas māsas mazmeitai skolā bija uzdots apkopot radinieku atmiņu stāstiņus. Viņa bija atnesusi multigrāfu un pastāstīja, kā tas darbojas. Kad tiek ieslēgts ieraksts, gaisma no zaļas kļūst oranža.

Roberts sākas apdullinoši skaļi smieties.

Ak, šie tik svarīgie sīkumi! Atmaskots! Galu galā esmu tikai cilvēks. Bet šādu sižeta pavērsienu dēļ vien ir vērts dzīvot. Un vēl jūsu ābeļu smaržas dēļ… Varbūt es drīkstu teikt: tavu ābeļu smaržas?

Es paraustīju plecus. Viņš atgriezās pie galdiņa, izrāva no blociņa lapu, salocīja to un iedeva man.

Lūdzu, neskaties, pirms es esmu aizgājis. Un vēl viens jautājums… Ja nu Kovaļska nāve nebija ne varoņdarbs, ne muļķība? Ja nu tas bija visu laiku ģeniālākais šaha gājiens? Upurēt karali, bet uzvarēt?

Es nezināju, ko atbildēt. Roberts pieliecās un zibenīgi noskūpstīja mani uz vaiga. Izejot pa durvīm, viņš pagriezās un noteica:

Nekur nepazūdi. Un piedod par visu.

Kad atlocīju lapiņu un pārslēdzu kontaktlēcas lasīšanas režīmā, ieraudzīju sevi. Tādu, kāda biju pirms 50 gadiem. Uzzīmētu tā, kā mani mācēja zīmēt tikai Aleksandrs. Uz zīmējuma stūrīša bija tumši sarkans punktiņš. Aveņu ievārījums? Drīzāk asiņu piliens.

Zem zīmējuma bija rakstīts: "Mammai no Roberta."

Pēteris Pūrītis

Pēteris Pūrītis - netikumīgs bezdievis, nesavietojams ar latvisko dzīvesziņu. FSB aģents, kā jau visi, kas auguši PSRS. Savu patieso mērķu slēpšanai un aģentu vervēšanai epizodiski izliekas par rakstn

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3