Proza
07.11.2014

Intervija ar kanibālu

Komentē
10

Ugunskurs blāzmo siltajā tumsā, tā pelnos ierušināti sildās mani kartupeļi, bet uz iesmiem cepas Harija gaļa. Es guļu, uzstutējis dibenu uz sarullētas telts, ar skaustu pievilgušajā zemē – tā ir neērta, bezpalīdzīga poza, bet varētu kaut cik samazināt asiņošanu no gurna.
*
To, ka es neesmu visēdājs, Harijs saprata jau benzīntankā, pie kura mēs atstājām mašīnu, lai tālāk ietu ar kājām. Es pat nepaskatījos uz stendos saliktajām sviestmaizēm un pavadīju daudz laika pie saldējumiem, lasot to sastāvus.
"Vegāns?" viņš noprasīja.
"Es vienkārši izvēlos nenogalināt nevainīgus dzīvniekus, lai apmierinātu savu kāri pēc mirušas miesas."
"Ar saldējumu tev pietiks?"
Harijs, kā jau lielākā daļa cilvēku, smirdēja pēc gaļas.
"Es esmu radis par sevi parūpēties."
*
Mēs soļojām jau kādas divas stundas. Saule karsēja man skaustu, un es laiku pa laikam ieziedu to ar krēmu. Harijs gāja bez krekla, viņa āda bija nocepināta brūna.
"Atpūšamies?" es ierosināju.
Mēs iebridām tuvējā pļavā un apsēdāmies siena kaudzes ēnā. Harijs izplāja karti, es izņēmu sviestmaizītes.
"Ēdīsi?" pieklājības pēc jautāju.
"M-hm." Viņš pastiepa roku un tā vienkārši paņēma maizīti. Un iekodās tajā.
"Tās ir ar rukolu. Un jogurtu bez dzīvnieku taukiem."
"M-hm. Man šķiet, ka tu esi mūs aizvedis pa nepareizo ceļu. Šodien mēs līdz viesu namam netiksim."
Es piesēdos Harijam tuvāk un skatījos, kā viņš velk pa karti savu spēcīgo pirkstu.
"Redzi? Mums vajadzēja iet pa P-12, bet šitais ceļš ir P-13. Es redzēju."
Es piecēlos un pagājos uz ceļa pusi, lai saskatītu kādu norādi, bet tādas tur, protams, nebija. Kad pagriezos atpakaļ, Harijs skatījās uz mani un tīksmīgi smaidīja. Viņš bija paņēmis otru rukolas maizīti.
*
Retrospektīvi, protams, ir skaidrs, ka doties pārgājienā ar kanibālu nav laba ideja. Bet Harijs paziņoja – ja es gribu interviju, tad man ir jāspēj viņam pietiekami uzticēties. Piemēram, divatā blandoties pa Latvijas ārēm. Un intervija ar viņu bija pārāk gards kumosiņš, lai es spētu atteikties.
*
"Vai tiešām tā garšo pēc vistas?" es jautāju.
Harijs smējās.
"Kāds tev labums no manas atbildes? Tu taču tāpat gaļu neēd."
It kā ētiskiem cilvēkiem nebūtu ožas, es nodomāju. Es taču jūtu, kā vasaras vakaros upes guldzēšana savijas ar siltu, sulīgu grilētas gaļas smaržu, un man mutē saskrien siekalas, par to iedomājoties vien. Būt veģetārietim tāpēc, ka tev negaršo gaļa, – tas ir priekš sisīšiem. Man tas ir pārliecības jautājums, un tikai. Dzīvnieks, kam nav izvēles – būt veģetārietim vai ne, – nav vainīgs, bet cilvēkam ir brīvā griba, izvēle un līdz ar to arī atbildība.
"Bet nē, cilvēka gaļa negaršo pēc vistas," viņš teica. "Tai ir sava īpaša garša, kas nelīdzinās nekam citam. Es mēdzu arī notecināt asinis un izdzert. Tās neveldzē – pārāk saldas un tumīgas –, toties ir ļoti sātīgas, ar vienu glāzi brokastīs pietiek."
Viņš skatījās uz mani un smaidīja, samiedzis acis saulē, tad nolaida saulesbrilles uz deguna. "Man pat nevajag, lai cilvēks ir beigts, vienam kokteilītim var nolaist arī no dzīva."
"Tad jau stilbiņu arī var nocirst no dzīva," es teicu. Karstums mani bija apstulbinājis.
"Nē, tas nav tas," Harijs teica. "Tas jau nav tikai ēdiens. Tu pārņem arī tā cilvēka īpašības, viņa gudrību un spēku. Tāpēc es cenšos neēst cilvēkus, kurus kaut kādā veidā neapbrīnoju."
Es tā arī nesapratu, vai tas bija kompliments vai arī mājiens, ka man nav jāuztraucas.
*
Mēs nolēmām apstāties meža ielocē, pietiekami tālu no ceļa, lai garāmbraucēji neredzētu mūsu ugunskura liesmas. Ugunskura gan vēl nebija. Es izvilku no somas cirvīti un sāku skaldīt koka stumbeni, kuru Harijs bija izvilcis no meža.
"Ēst gribi?" es jautāju.
"Es neesmu izsalcis."
Es viņam neticēju. Es pats burtiski miru badā, izsalkuma dēļ biju nikns un ar grūtībām valdīju aizkaitinājumu.
"Un es taču vēl neesmu apēdis pats savas maizītes," Harijs piebilda.
Es mitējos skaldīt.
"Tev ir maizītes?"
"Nu bet."
Es nogaidoši klusēju, bet Harijs man tās nepiedāvāja.
"Ar ko tās ir?" es prasīju.
"Ar gaļu."
Viņš bija ērti izlaidies, galvu atbalstījis pret satīto telti, kuru pat nebija papūlējies uzcelt, un ar pretīgu žļerkstoņu strīķēja mednieka nazi.
"Ar kādu gaļu?"
Harijs izturēja pauzi.
"Tītara."
*
Tagad, protams, telts tā arī paliks neuzcelta. Es nezinu, kāpēc mani tas tik ļoti uztrauc. Varbūt no asiņu zuduma esmu kļuvis dulls. Domas ir vienlaikus skaidras un sajukušas. Bet nakts ir silta.
*
Es sāku celt ugunskuru, arvien paturēdams acīs Harija nazi.
"Tev labi sanāk," viņš piezīmēja un, nolicis malā gan nazi, gan to nolādēto galodu, pastiepās pēc minerālūdens. Mana mute bija pilna putekļiem un trūdiem.
"Tikai smalkos žagariņus vēl vajag," viņš teica. "Iekuram."
Ne vārda neteicis, es paņēmu cirvīti un aizgāju mežā.
*
Intervijas jau nekad nenotiek pēc plāna. Svarīgākais ir spēja improvizēt.
*
Es cirtu, lamājos, cirtu, sausie žagari lūza brakšķēdami, līdz man jau bija vesels klēpis. Es noliku to pie pēdējā koka un klusi nācu atpakaļ. Harijs izskatījās piemidzis, bet es neļāvos apmānīties. Viņš bija kā plēsīgs zvērs – allaž gatavs lēcienam. Bet viņš bija arī cilvēks, un uz viņu attiecās cilvēku likumi. Kā tu justos, es domāju, kā tu justos, ja tevi tā vienkārši ņemtu un nokautu un pēc tam izceptu un apēstu? Kā tu justos, ja citi nerēķinātos ar tavām tiesībām dzīvot vai, teiksim, apēst paša gatavotās rukolas maizītes? Tūlīt es tev parādīšu, kā tu justos.
Es nometos uz viena ceļa un no visa spēka triecu cirvi viņam pret galvu. Bet sanāca šķībi, nocirtās viena auss, un cirvis ieēdās dziļi sarullētajā teltī, to sabojājot. Harijs pamodies uzreiz ķēra pēc naža. Tā jau zināju, ka viņš to bija uzasinājis tieši man. Viņš kaut kā neveikli pagriezās un trieca nazi man kājā. Es pat nesajutu sāpes, tikai tādu kā aizvainojumu, un cirtu vēlreiz.
Cilvēka galva esot apmēram tikpat viegli sacērtama kā melone.
Un arī tikpat sulīga.
*
Ugunskurs jau gandrīz izdedzis, un es pabīdu kartupeļus dziļāk oglēs. Tad pagrozu iesmus. Harija gaļa ir gandrīz izcepusies, un tajā redzamas asinis. Tieši tā, kā viņam patīk.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!