Par Alehandro Gonsalesa Injarritu filmu "Putncilvēks", 2014
"Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs, aktieri, esam īstenība…" – šo nu jau nodeldēto frāzi teātrim savulaik veltīja Somerseta Moema iztēles radītā aktrise Džūlija Lamberte, kuras tēls joprojām ir viens no hrestomātiskajiem mākslas un realitātes vērtību sadursmes simboliem. Meksikāņu izcelsmes režisors Alehandro Injarritu filmā "Putncilvēks" piedāvā savu skatījumu uz šo allaž pielūgto un noslēpumaino, taču mazliet irreālo pasauli, kurā šķietami vienmēr valdījuši no mūsu – "vienkāršo cilvēku" – ikdienas atrauti spēles noteikumi. Kaut gan arī tā, protams, ir tikai meistarīgi radīta ilūzija, ko mums sniedz cilvēki, kuriem par to maksā mēnešalgu.
Tiesa, Injarritu laikam vairāk interesē cita tēma – divu mākslīgo pasauļu, teātra un kino, sadursme mūsdienu mākslas absolūtās komercializēšanās un popkultūras dominances apstākļos, ko filmā iemieso cīņa starp Brodveju un Holivudu (pirmajā vēl ir iespējama "īsta" māksla, bet otrā pilnībā pārdevusies masām) un daudzās atsauces uz aktuālo kinoprocesu (supervaroņu filmu buma kritika). Filmas galvenais varonis Rigans Tomsons ir izbijusi blokbāsteru zvaigzne karjeras (un dzīves) norietā, kuram atlicis pēdējais stiķis, lai vēlreiz atgādinātu par savu personību ar tīņu popzvaigznēm un tviteri pārņemtajai pasaulei, – Reimonda Kārvera stāsta iestudējums, kurā viņš būtu režisors, dramaturgs un galvenās lomas atveidotājs vienlaikus. Rigana tēls ir filmas kodols vai, precīzāk sakot, planēta, ap kuru riņķo mazāk svarīgie pavadoņi – pārējie personāži (uz šādu salīdzinājumu pamudina arī "Putncilvēka" vizuālais risinājums, pie kā vēl atgriezīšos), arī visa filmas tematiskā un idejiskā struktūra pilnībā uzlikta uz Rigana pleciem. Pieļauju, tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņa tēls pēc zināma laika sāk izraisīt pārsātinājuma sajūtu. Es pat negribētu teikt, ka Rigans pats par sevi ir kaitinošs, tāda ir visa šī nemitīgā ņemšanās ap viņa sačakarētās dzīves atlūzām, ko izmisīgi uztiepj scenārija autori. Padomājiet paši – nepietiek jau ar to, ka viņš pats sevi nemitīgi žēlo un nododas pašrefleksijām ar savu saņurcīto spoguļattēlu. Ik pa laikam viņu bargi strostē vai pažēlo arī meita (par kuru viņš ilgi nav licies ne zinis), bijusī sieva (kuru viņš krāpis un iekaustījis), pašreizējā mīļākā (kas viņu šantažē, sakot, ka ir stāvoklī), draugs/izrādes producents (netipiski nopietns Zaks Galifianakis), egocentrisks un "nenormāli" talantīgs skatuves partneris (fantastiski smieklīgs Edvards Nortons), ietekmīga teātra kritiķe utt., u.t.jpr., bet parādi noslēdz Rigana alter ego Putncilvēks – savulaik atveidotais grāvējfilmu varonis, kura balss vēlas iedrošināt atgriezties Holivudas naudas mašinērijā. Riganā ir sastūķēti pilnīgi visi atribūti, ko vien scenāristi atraduši par šādai personībai piederīgiem, nesmādējot arī klišejas kuplā skaitā, kurām jāsadzīvo ar patiesi dramatiskiem akcentiem un... pārcilvēciskām spējām. Jā, mīļie draugi, Rigans ar domu spēku spēj pārvietot priekšmetus, levitēt un pat lidot cauri visai pilsētai uz savu pirmizrādi (šī uzbāzīgā Fēniksa metafora liek klusībā nopūsties, kaut aina ir vizuāli iespaidīga). Tā visa ir tik daudz, ka pietiktu pieciem cilvēkiem, un var tikai apbrīnot Maikla Kītona spējas neapjukt šajā iekšējā haosā un pārliecinoši kontrolēt situāciju pat brīžos, kad scenāristi viņu iegrūž pilnībā samākslotās un moralizējošās situācijās (piemēram, sarunā ar bargo kritiķi, kura sola iznīcināt viņa izrādi vēl pirms noskatīšanās, jo viņai, lūk, riebjoties tādi tipi kā viņš, kuri nav aktieri, bet tikai slavenības). Protams, Kītonam ļoti palīdz tas, ka viņš pats faktiski ir Rigana prototips (savulaik spēlējis Betmenu divās Tima Bērtona filmās, kļuvis populārs, pēc tam atteicies piedalīties turpinājumos), un skatītājiem vienmēr ir patīkami vērot šādas stilīgas postmodernas spēles, kurās fikcija tiecas saplūst ar realitāti, un tās komentēt.
"Putncilvēku" vispār ir ļoti patīkami skatīties par spīti iepriekš minētajām ķibelēm (iespējams, jūs būsiet tik ļoti aizrāvušies, ka tās pat nepamanīsiet), jo Injarritu un "oskarotā" operatora Ļubecka tehniskā virtuozitāte gandrīz visas filmas garumā veiksmīgi aizēno stāstījuma negludumus. Veidotāju pieeja praktiski visu darbību izvērst noslēgtā vidē (Svētā Džeimsa teātra ēka Ņujorkā un tās tuvējā apkaime), cenšoties imitēt viena nepārtraukta kadra efektu, gan nav nekas unikāls (to darījuši gan Hičkoks "Virvē", gan Sokurovs "Krievu šķirstā"), tomēr šāds atjautīgs risinājums piešķir filmai spēcīgu iekšējo pulsu, ko palīdz uzturēt arī minimālais, taču iedarbīgais bundzinieka Antonio Sančesa perkusijām piesātinātais skaņu celiņš. Operatoru droši var dēvēt par otru filmas galveno varoni, jo viņš pamanās neatkāpties no aktieriem ne soli, cieši pietuvoties tuvplānos un rotēt tiem apkārt saspringtos dialogos. Atsperīgā kamera palīdz arī izvairīties no vienkārši nofilmētas izrādes efekta, kas, veidojot šāda tipa filmu, vienmēr ir risks. Skatīšanās laikā filma ātri iesūc sevī, nohipnotizē un nelaiž vaļā, tā ir pilna ar vizuāliem un verbāliem jokiem, dažādiem pārsteigumiem un elpu aizraujošām ainām, kas seko cita citai kā joņojoša ātrvilciena vagoni, tomēr, kad uz ekrāna sāk slīdēt beigu titri, nav viegli pašam sev atbildēt, vai ir skaidrs režisora izvirzītais mērķis un vai tas ir sasniegts.
Man neradās šaubas, ka līdz šim ekstrēmi smago (un arīdzan nereti moralizējošo) filmu autoram Injarritu būtu pa spēkam komēdijas žanrs, jo filma patiešām ir smieklīga, kaut ne visi joki nostrādā, kā cerēts. Tāpat nav šaubu, ka tā tomēr ir Injarritu filma, jo visi šie ar adrenalīnu uzpumpētie dialogi, ambīcijām un "mākslinieku dēmoniem" apsēstie šovbiznesa darboņi un groteskā intonācija nespēj noslēpt viņam tik svarīgās reliģiski iekrāsotās tēmas par cilvēka pagātnes grēku izpirkšanu un atdzimšanu, izejot cauri morālai un eksistenciālai krīzei. Patiesībā jau tālu nav jāmeklē, atliek vien atcerēties iepriekšējo Injarritu filmu "Biutiful" ar Havjeru Bardemu, kas vizuāli un tematiski vistiešāk uzskatāma par "Putncilvēka" līdzinieci, tikai radikāli atšķirīgā intonācijā. Taču nemitīgi jūtama spriedze starp abiem šiem uzstādījumiem – smīdināt un vienlaikus pamācīt –, tie negrib pilnvērtīgi sadzīvot šajā neparastajā sakausējumā, un "Putncilvēka" intonatīvie pārlēcieni atgādina krasas temperatūras izmaiņas gripas slimnieka ķermenī. Man ir klusas aizdomas, ka Injarritu šeit cenšas uzlēkt mazliet augstāk par savu, atvainojiet, sēžamvietu (vienlaikus piešķirot sev zināmu apgaismības nesēja lomu), mēģinot vienkopus uzbūvēt tik daudzu līmeņu vēstījumu, kurā ambīcijas uz pašrefleksiju un pašironiju un tieši vērstie kritiskie žesti beigās tiecas aprīt viens otru kā Uroboross savu asti un kurš tā arī neatstāj pilnvērtīgu sāta sajūtu skatītāja apziņā un dvēselē. Kaut tikpat labi iespējams, ka es smagi kļūdos un Injarritu rotaļām izdevies mani smalki apvest ap stūri. Par to es tikai priecātos.
0