Pagājušajā gadā dažas avantūristiski noskaņotas dvēseles noteikti nopelnīja kādu lieku dolāru, liekot likmes uz šķietami neiespējamo: Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa ievēlēšanu. Tagad, kad šie abi notikumi ir piedzīvojuši savu slavas mirkli, pienācis laiks apsēsties un padomāt, ko darīt ar dzīves realitāti. Trampam ir izdevies kļūt par šķietami nīstāko prezidentu pārsteidzoši īsā laikā – par spīti tam, ka reti kura ievēlēta amatpersona tik ātri un cītīgi ir uzsākusi pildīt savus solījumus. Ņujorkas, Vašingtonas, Londonas un citu lielpilsētu ielās notikušas demonstrācijas ar devīzi "Tramps nav mans prezidents". Pat šeit, Latvijā, sociālajos tīklos un dažādos blogos stilistiski vairāk vai mazāk izsmalcināta ASV jaunā prezidenta lamāšana ir kļuvusi par kārtējo ieradumu – līdzīgu selfijiem, plankingiem un sazin kam vēl.
Diemžēl var uzskatīt, ka pret jauno ASV prezidentu tiek vērsta stihiska melnā PR kampaņa: viens no tās simboliem ir nepārtraukta Trampa/Obamas salīdzināšana, koncentrējoties uz abu prezidentu manierēm, un cenšanās izslēgt Trampu no esošās sociālās vides, izmantojot tik triviālus (tomēr nenoliedzami efektīvus) veidus kā piekasīšanās pie jaunā prezidenta gramatikas kļūdām tvitera kontā, viņa mentālās stabilitātes apšaubīšana vai arī tādu salīdzinājumu lietošana kā Tramps – ISIS terorists. Kāda no tā visa jēga, tas ir cits jautājums, taču viens ir skaidrs – tas ir tieši tikpat bezjēdzīgi kā gulēt kā dēlim uz galda.
Pagājušajā gadā Trampa zaudējums vēlēšanās likās tik neapšaubāms, ka tika risināti jautājumi, kas notiks tad, kad republikāņi vēlēšanās zaudēs un nevēlēsies to rezultātus pieņemt. Dzīves ironiskā realitāte ir tā, ka vēlēšanās Tramps uzvarēja un nu tie ir demokrātu atbalstītāji, liberālās pasaules šķietamais avangards, kas dodas ielās, vicinot plakātus un kliedzot izteiksmīgas frāzes, vienlaikus ik pa laikam sarīkojot arī kādu grautiņu. Līdzīgā kārtā apvainojusies ir liela daļa pasaules, kas nepārtraukti izsaka komentārus Trampa imigrācijas vai sociālajai politikai, sarunām ar Krieviju, sarunām ar Lielbritāniju; principā jebkuram viņa lēmumam. Paradoksālā kārtā visa līdz šim eksistējusī (liberālā) pasaule ir apjukusi ne tik daudz Trampa lēmumu dēļ, bet tāpēc, ka tā tiek atklāti ignorēta. Jebkurš normāls politiķis mūsdienās censtos pieklusināt sociālo tīklu vilni, censtos komunicēt brīdī, kad pusmiljons cilvēku iziet Vašingtonas ielās sieviešu marša laikā, taču Tramps, runājot tautas valodā, "neklapē ar ausīm". Visas ierastās protesta formas – skaļi uzsaukumi, demonstrācijas, mirkļbirkas un tā tālāk – ir izrādījušās satriecoši neefektīvas, jo tajās neviens neklausās. Pat ja to autori ir Andželīna Džolija, kas publicējas "The New York Times" pirmajā lapā.
Viens no iemesliem, kāpēc ASV prezidents to var atļauties, ir solīdā vēlētāju bāze, uz ko viņš var balstīties. Jā, protams, tas nav ASV pilsoņu skaitliskais vairākums, taču vēlēšanās viņš ir uzvarējis. Spriest par to, cik godīga ir vēlēšanu sistēma, pašlaik ir absolūti bezjēdzīgi, ja vien spriedēji negrib sevi nostādīt neveiklajā "mēs neprotam zaudēt" pozīcijā. Tajā pašā laikā Tramps ne tikai ignorē tās balsis, kas atbalsojas no tukšās mucas, viņš arī rīkojas mūsdienu politiķiem neierasti izlēmīgi, darot to, ko reti kurš ir atļāvies darīt pēdējo desmitgažu laikā, – nostādot racionālās intereses [1] pāri morālajām vērtībām.
Šajā brīdī ir jāizdara neliela atkāpe stāstā par sociālistu/liberāļu un citu kreiso, kreisi centrisko politisko ideoloģiju aizstāvjiem. Pēdējo simts gadu laikā ideja par "labklājības valsti" šķietami ir sasniegusi savus rezultātus. Desmitgadēm ilgs pieņēmums par budžeta deficītu kā normu vairāk vai mazāk ir ļāvis sasniegt tos mērķus, kurus attiecīgie ideologi noteica pirms vairāk vai mazāk gadsimta; modernajā Rietumu patēriņa pasaulē proletariāts vairs gluži nav skaitliski nozīmīgākā sabiedrības daļa. Tā vietā ir stājusies vidusšķira, kuras intereses ir vairāk vai mazāk apmierinātas, līdz ar to attiecīgo politisko spēku pārstāvji ir pievērsušies skaitliski aizvien mazākām grupām (piemēram, var salīdzināt rasu nevienlīdzības un seksuālo minoritāšu jautājumus).
Šādos apstākļos vidusšķira ir pamesta novārtā līdz brīdim, kad kāds piedāvāja apmierināt tieši "baltā, veselā vīrieša pēc 40" vēlmes. Atšķirībā no mūsdienu klasiskā liberāļa vai sociālista prasībām, Trampa elektorāts nevēlas palīdzēt kaut kādām minoritātēm vai cilvēkiem, kuriem ir paveicies mazāk; tā vietā šie vēlētāji vēlas rezultātu, ko var sajust tieši uz savas ādas. Piemēram, uzbūvēt sienu, lai nelegālie imigranti neiekļūtu valstī. Turklāt jāņem vērā, ka nelegālais imigrants savā būtībā ir nelegāls, gluži tāpat kā valsts, kas nemaksā 2% IKP aizsardzībai, pārkāpj NATO principus un līdz ar to zināmā mērā leģitimē līdzīgu pārkāpumu krīzes gadījumā no NATO puses. Formālisms ir kaitinošs, taču grūti apstrīdams fenomens, kuram pretī izvirzīt emocijas un morāli ir visai sarežģīti.
Gadu desmitiem vēlēšanu galvenie solījumi ir bijusi maize un izpriecas vidusšķirai (sociālie pabalsti, mazi nodokļi un tā tālāk) un iespējas došana elitei rūpēties par apspiestajām un nelaimīgajām dvēselēm no tuvējās kafejnīcas galdiņa. Liberālās idejas tik ilgi ir baudījušas nesodāmības un nekļūdīguma auru, ka ir aizmirsts – eksistē arī iespēja lēmumus pieņemt tieši un nesaudzīgi, neņemot vērā kādu apspiesto sabiedrības daļu, bet apmierinot vairākumu. Iespējams, nepārtrauktos mēģinājumos apmierināt visus vai sāpināt pēc iespējas mazāk ir atrofējusies lēmumu pieņemšanas spēja kā tāda (bēgļu politikas jautājumi, sankcijas pret Krieviju, cīņa pret ISIS un "Boko Haram", ekonomiskās reformas, cilvēktiesību jautājumu risināšana Dienvidaustrumāzijā utt).
Tik ilgi postulētais priekšstats par "vēstures galu" nu jau pavisam pierāda savu pārsteidzību; liberāla demokrātija vairs netiek uztverta kā vienīgais iespējamais risinājums. Trampu, Orbānu, Lepēnu un citus jaunā viļņa pārstāvjus raksturo spēja piedāvāt masām alternatīvu, vienlaikus ļaujot tām izpaust gadiem ilgi krāto aizvainojumu pret līdz šim valdījušo kursu. Liberālajai demokrātijai tas ir trauksmes zvans, kuru ir pēdējais laiks sadzirdēt; nav svarīgi, kas tiek teikts par lēmumu, svarīgs ir tikai lēmuma pieņemšanas fakts. Kā liecina pēdējo mēnešu protesti, sūdzēties post factum nav jēgas; ja nevarēji jautājumu atrisināt pats, nesūdzies, ka to ir izdarījis kāds cits. Populisma un radikālisma uzvaras gājiens Rietumu pasaulē varētu piespiest saprātīgo sabiedrības daļu beidzot sākt rīkoties nevis atbilstoši vēlmēm, bet atbilstoši realitātei. Šajā ziņā tā drīzāk ir nevis mācību stunda, bet kļūdu labojums pēc nesekmīga vērtējumu saņemšanas; rūgts, nepatīkams, bet nepieciešams.
Jautājums, cik ilgi šis mācību process turpināsies, sāk kļūt aizvien aktuālāks, jo – diemžēl vai par laimi – Tramps turpinās būt prezidents vēl vismaz gadus trīs. Punkts. Tagad, pēc pāris mēnešu ilgas izklaidēšanās un savas pašapziņas glaudīšanas, varbūt liberālajai pasaulei būtu pienācis laiks rīkoties atbilstoši realitātei un ieņemt sakarīgas opozīcijas lomu; tādu, kas prot dažkārt arī sadarboties un atrast kompromisu. Pasludināt jauno ASV prezidentu par izstumto ASV sabiedrībai nozīmē nošķirt sevi no lēmuma pieņemšanas procesa, savukārt pasaulei tas nozīmē izstumt no sabiedrības pagaidām varenākās pasaules valsts līderi. Līdzīgi kā vairāk vai mazāk no starptautiskās vides ir izslēgts Putins. Jebkurš, kas ir kaut cik nozīmīgu laiku pavadījis skolā, zina, ka tie skolēni, ar kuriem neviens nedraudzējas, sāk draudzēties savā starpā un viņu rīcību ietekmēt vai ar viņiem kaut ko sarunāt jau ir daudz, daudz grūtāk.
[1] Šajā gadījumā ar racionālu rīcību tiek saprasta rīkošanās indivīda personīgo interešu vārdā.
4