Par grāmatām
16.03.2018

Iespiests jābūt jābūt iespiests. Preiļu konceptuālisms

Komentē
7

Par Eināra Pelša (pseid. Demon) kalendāru 2018. gadam "Condom", izdevējs Valters Dakša, 2018

Kļūdu labojums, kurš ievietots Eināra Pelša 5. dzejoļu grāmatas "Condom" pēdējā atvērumā un uz kuru ir atsauce šīs recenzijas nosaukumā, ne tikai veic revīziju šķietamajai kļūdai uz grāmatas vāka, bet arī no jauna piedāvā dezorientējošus klejojumus dabā jeb templī, kur no dzīviem pīlāriem redz dažreiz neizprastus vārdus kupli zeļam. Tas ir kļūdu labojums, kas ignorē savas funkcijas, jo krājums ir stāvgrūdām pilns dažnedažādu zīmju kopojumu, ko lasītājs ierasti dēvētu par korektora nolaidību, arī korektora neesamību. Tomēr necilā lapele kalpo par grāmatas atbalsta punktu, kas neērtā pozīcijā paceļ visu rakstību kā tādu. Mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, ko dēvē par savādošanu, ir Pelša poētikas – ja šo terminu šīs grāmatas kontekstā vispār ir adekvāti lietot – fundaments, kas paredz ierastu un ikdienišķu priekšmetu, valodas vienību vai jebkādu citu elementu ievietošanu citā kontekstā (grāmatā) ar mērķi leģitimizēt tā māksliniecisko potenciālu. Proti, pisuārs ir šī paņēmiena arhetips. Ar simbolistu cienīgu vērienu, bet bez nomācošas misticisma klātbūtnes Pelšs turpina radikāli atsvabināt konvencionālo valodas lietojumu dzejā no pieradumā nomērdētas valodas, turklāt dara to tik plašos apjomos, ka jebkura cita grāmata pēc "Condom" var šķist tikai vārga manipulācija vai, turpinot līdzībās, blāvs un neizteiksmīgs jaunromantisma rēgs.

Lai arī jebkuru eksperimentālu literāru darbu apvij protesta aura, nemitīgi nākas atzīt, ka šādi teksti tradīcijas sniegto potenciālu pārvērš neliekuļotākā aktualitātē nekā, piemēram, kvartas vai jebkurā citā vēsturiskā formā rakstīts teksts. Rūdīti maskēts manifests ir "Condom" ievietots dzejolis, kura nosaukums ir piktogramma (tajā attēlota palma uz vientuļas salas) un kurš sastāv tikai no refrēna "nav svarīgi ko rakstīt, bet – kā", kas tiek variēts dažādās rakstzīmēs, valodās un izdomājumos 8 lappušu garumā, reizē imitējot gaužām samocītu verlibru vai dziesmu bez teksta starp piedziedājumiem. Šis ir tikai viens no daudziem grāmatā atrodamajiem apliecinājumiem Pelša vieglprātīgajai attieksmei pret paratekstu un citiem marķējumiem, kas ierasti grāmatu normalizē un kategorizē (pievērsiet uzmanību grāmatas satura rādītājam un lappušu numerācijai). Jāpiebilst, ka grāmatā ir tikai viena norāde, kas nepārprotami to pieskaita dzejai, – tas ir UDK kods "821.174­-1", kura pirmie trīs cipari universālās decimālās klasifikācijas sistēmā norāda uz izdevumu, kas ir apkopojis dzejas materiālu. Šis kods tika ieviests, lai uzlabotu darbu bibliotekāriem, tāpēc, ja kādu māc šaubas, "vai tā vispār ir dzeja", atbilde uz šo jautājumu ietilpst nevis kritiķu, lasītāju vai citu nezinātāju, bet gan tieši bibliotekāru kompetencē, un pie viņiem es arī lūdzu noklīdušos vērsties pēc palīdzības.

Pārliecinājušies, ka joprojām runājam par dzeju, varam izteikt pieņēmumu: Pelšs ar savu eksperimentālo radi, atmetot nevajadzīgos daiļ- vai jaun-, mērķtiecīgi cenšas apklusināt murdoņu, kas uzbāzīgi muld ikviena dzejnieka pakausī. Lai vai ar kādiem instrumentiem viņš to darītu, vispilnīgāko formu būs iespējams sasniegt absolūtā mēmumā. Šeit nedomāju vairakkārt izspēlēto triku ar grāmatu, kuru rotā tikai sniegbaltas lapas, bet gan tikai Pelšam potenciāli piemītošo klusumu, kas dzejas pirmpamatu, proti, valodu, marginalizē tās nelietderīguma un trivialitātes dēļ. Tā kā valoda un rakstība kopumā ir viens no avotiem, kas liecina par cilvēces diženajiem sasniegumiem, "Condom" ir viens no variantiem, kā vingrināties, lai pretotos fatālajam progresa diskursam. Esmu drošs, ka Pelša klusums būtu grandiozi atšķirīgs no jebkuras citas dzīvas būtnes radītā klusuma.

Izsekojot mūsdienu konceptuālās dzejas attīstībai, amerikāņu literatūrzinātniece Mārdžorija Pērlofa kā vienu no būtiskiem atskaites punktiem min Valodas dzejas grupu [1], kas savu uzplaukumu pieredzēja 70. gados ASV. Viņa, analizējot šīs grupas un no tās ietekmējušos dzejnieku tekstus, apgalvo: "Tā ir dzeja, kas iecer dzejoli kā nozīmes radošu mašīnu un aizgūst savu nodomu no tā, ko Adorno ir nosaucis par pretošanos. Tā ir atsevišķa dzejoļa pretošanās lielākam kapitālisma kompromitētam kultūras laukam, kur valoda ir kļuvusi tikai un vienīgi par instrumentu." [2] Tā kā Ņujorkas literārā vide minētajā desmitgadē bija krietni politizētāka nekā mūsdienu Latvijā, visniecīgāko kritiku neizturētu mēģinājumi šādu raksturojumu bez modifikācijām pārnest uz šobrīd dzimstošo, neoficiāli izskanējušo Preiļu konceptuālismu, kura spilgtākais pārstāvis ir "Condom" autors. Tomēr, ja vēlamies turpināt nevainīgo, bet kārdinošo flirtu ar Adorno kultūras kritiku, tad var minēt, ka Einaratīvs iestājas pret paradoksālā veidā radušos kapitālisma diktētu vienveidību grāmatniecībā un visu ap to izveidojušos sfēru, kur šķietami bezgalīgo iespēju areālā tik un tā tiek reproducēts vienveidīgs radīšanas modelis, īpaši liekot uzsvaru uz dzeju: kaut vai tā iemesla dēļ, ka arī šo recenziju caurvij doma par krājumā "Condom" iekļautajiem tekstiem kā eksperimentiem, kuru laikmets ir patiesi beidzies pirms vairākām desmitgadēm un par kuriem jau mums sen kā vairs nevajadzētu runāt tā, kā mēs to darām šobrīd. Tie ir nostabilizējušies kā pilnvērtīga izpausmes forma, kam nepieciešams izstrādāt jaunu interpretācijas valodu. Tieši pirktākā latviešu oriģināldzeja, ko varētu saukt par Pelša rades antipodu, reproducē jau 20. gadsimta sākumā radušos poētiku. Šis fakts ir nāvējošs zīmogs jebkuram autoram, kas radikāli cenšas no tās attālināties, bet vēlas saglabāt kaut nelielu popularitātes un komerciālu panākumu (jokoju, protams) potenciālu. Tiesa, Pelšs nav gluži vienīgais, starp kura rindām – un jau atkal pārlieku brīvi izmantoju ierastu literatūru aprakstošu frāzi – ir sataustāma šāda interpretācija. Ar lielu nepacietību un naivumu gaidu, kad Pelša brīvdomību apropriēs gan grāmatu autori, gan lasītāji: tieši tik banālas ir manas cerības, šķirstot grāmatu, "kuras pamatos, manuprāt, gulst ideja par literatūru kā realitātes muzeju, ne velti viņa dzejoļos ir vieta (potenciāli) jebkuram troksnim, attēlam un zīmei, kā arī pašiem necilākajiem valodas atkritumiem [..]", kā raksta Artis Ostups par Pelša iepriekšējo grāmatu "Mīļākais tētis pasaulē", kas vienlīdz patiesi izceļ arī "Condom" labākās īpašības. (Jāatzīmē gan, ka izdevums "Condom" konkursa "Zelta ābele" ir ieguvis īpašo diplomu "Mežābele" par pārsteigumu, nepieradinatību, drosmi un svaigumu.) Proti, es visus aicinātu nevis raudzīties uz "Condom" un tam radniecīgiem tekstiem kā nejaušiem gļukiem matricā, bet gan meklēt apkārtējā vidē iemeslus, kas triumfāli apliecina iespiestās jābūtības piederību jābūt iespiestībai.

***

Noslēgumā, demokratizējot šīs recenzijas attiecības ar "Condom", vēlos anulēt iepriekš paustos vārdus, jo kritiķis – izmešu zinātņu kandidāts.



. ) .

(, )

, . , ,

, . , , , , .

, . ,

, – – , ,

( ) . , . ,

,

, , , .

, , , , . ,

, ‘‘ , – ’’ , ,

, , . , ( ) . , , –

‘‘ . ­- ’’ , , . , , , , ‘‘?’’, , ,.

, , , , - -, ,.,., , , , ,.,.

,[3], . . , ,: ‘‘, ,.,.’’[4], , , ,

., , , , , ,–, ,., ,., , (,)., ,––., ,

–, , ‘‘, , (), , [..]’’[5], ,. (, ‘‘ ’’,.)



***

, ,

, – .



[1] Te pieejams pilns šīs grupas izdotā žurnāla arhīvs.

[2] Perloff, Marjorie. An Introduction. Unoriginal Genius: Poetry by Other Means in the New Century. London: The University of Chicago Press, pp. 9.

[3] . ://. / / /.,.

[4] ,..:.:,..

[5] ://..//----













Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā. Vada "Radio NABA" raidījumu "Bron-Hīts" un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7