Iesaldēti 150

Par izstādi "Janis Rozentāls 150" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (13.08–30.10.2016.)

No Nacionālā mākslas muzeja frontona manā sīkumā noraugās kaut kādi sengrieķu dievi. Varenas kolonnas, vareni kapiteļi virs tām, varenas ieejas durvis, bet vēl pirms portika varenas kāpnes, pie kurām ieelpot Mākslas varenību, kas lēni laiž sevī iekšā. Atvainojos, jā, labdien, es gribētu uz to Rozentāla izstādi.

Izvelku no mēteļa kabatas apbružātu, tumši sarkanu grāmatiņu un kautrīgi skatos prom. Kasiere pāršķir tintē un krāsās nedaudz saķepušo vienīgo lappusi. Tur stāv rakstīts, ka mācos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā.

Kad tieku šādi bez maksas uz muzeju, drīzāk jūtos tā, it kā tiktu apžēlota, nevis saņemtu biļeti, kas man pienākas. It kā melnā ģērbusies kundzīte gados zinātu, ka saņemu minimālo stipendiju, jo esmu nesekmīga dabaszinībās, bet ļoti cenšos gribēt gleznot. Ka atbraucu ar riteni, jo e-talona atjaunošanai jāpiesakās nedēļu uz priekšu, tāpēc audeklu šodien nepirkšu – to pārvadāt būtu neiespējami. Strādāšu rītdien pa virsu kādam vecam, nesanākušam darbam. Par to, protams, uz mani dusmosies skolotāja un viņas izfantazētais nākotnes restaurators. Paldies.

Šķita, ka ar Rozentālu būs tāpat kā ar Raini – līdzko sāksies viņam veltītais gads, tā nekad vairs negribēšu par viņu dzirdēt. Bet ir vēl sliktāk. Lai gan es nebiju izvirzījusi nekādas prasības pret savu izstādes apmeklējumu, atjēdzos nepārtraukti vērtējam redzēto, neviļus sevi piespiežot sajust mākslinieka ģenialitāti, kura taču ir skaidri norādīta. Es mācos Rozentālam par godu nosauktā skolā, šis tātad ir tas, kā vajag, tikai iemācījusies gleznot šādi, varēšu veiksmīgi darīt jebko citu. Nu, Luīze, cik no šiem darbiem tu zini tapšanas gadus? Vai vēro silti vēsās attiecības? Gaismēnas? Kompozīciju? Samiedz acis, bez detaļām būs precīzāk. Nē? Nav brīnums, ka esi izvēlējusies multimediju novirzienu.

Varētu ar plaukstām nedaudz papliķēt seju, bet telpu klāj svētbijīgs klusums, kuru īslaicīgi apraut atļaujas tikai fotoaparāta diafragmas klikšķa imitācija telefonā. Varbūt šī ir mana iespēja – pie Rozentāla diplomdarba sākušās faktu zināšanas sacensības. Acis pašas pievēršas dāmu dziļdomīgajiem žestiem. Es arī to visu zinu, bet no tā man nekļūst ne patīkami, ne viegli, ne es vispār jūtu kaut ko vairāk par pseidointelektuālu kņudoņu degunā.

Mēģinu no citas puses. Tepat blakus glezna ar siena vācējiem. Ieelpoju, atļauju sev pateikt: "Skaisti," un uzreiz pēc tam nevaru izdomāt, kāpēc. Tāpēc, ka, saules izgaismota, Latvijas ainava ir skaista? Tāpēc, ka vākt sienu ir skaisti? Man labāk patīk apmācies laiks un, piemēram, rudens, nekad neesmu ne vākusi sienu, ne redzējusi kādu citu to darām. Tāpēc, ka Rozentāls skaisti gleznoja un šī patiesība mirdz tautas lepnumā?

Pulsācija deniņos, pa vaigu lejup trīc krāna ūdens. Es gribētu kaut kā nonākt pa vidu trulai patikšanai "jo ir smuki" un pasīvi agresīvai visa analizēšanai. Nē, nevis nonākt pa vidu, bet gan tikt prom no abiem. Sajukt prātā pie pirmajiem pieciem darbiem ir nožēlojami. Pametu sieviešu tualeti, atgriežos izstādē vēl vienam mēģinājumam.

Gleznai nav ne vainas, bet neko citu šodienas kontekstā arī neieraugu. Varbūt ainava ar strādniekiem būtu dzīvāka, ja atrastos telpā, kurai tā ir vajadzīga. Tādā telpā, kura papildinātu darbu, kā darbs papildina telpu. Šajā ziņā muzejs nedaudz līdzinās ledusskapim. Man patīk ledusskapji, bet ne viss tajos saglabā svaigumu. Un reizēm, kad kādu produktu izņem no ledusskapja un sasilda, tas nav vairs liekams atpakaļ. Tas manā izpratnē ir noticis ar Rozentāla gleznu "Zem pīlādža". Tās fragmenta izdruka kļuvusi par street art elementu uz sētnieka būdiņas pie Mārtiņa kapiem, blakus Rožiem. Kad pirmoreiz to tur redzēju, kaut kur pakausī pavīdēja labi aizmirstā jēgas apziņa. Tur es darbu redzu siltu un elpojošu – neatkarīgi no laikapstākļiem, satiksmes uz ceļa vai garāmgājējiem mammai klēpī bērns saglabā mieru un spēlējas ar sarkanām ogām. Tas ir atgādinājums katram, kas gadās pie sētnieka būdiņas.

Te, Mākslas muzeja pagrabā, es redzu folijā iepakotu gaidīšanu uz vakariņām. Mielastu ar fantastiskiem ēdieniem sterilā telpā, kurā cilvēki baidās runāt, necitējot šefpavāru. Un, ja tomēr runā, tad pusbalsī. Neviens neko, protams, neēdīs, bet ilgi skatīsies, un tos ēdienus, kurus būs redzējuši pirms tam, viņi nofotografēs. Es labprāt būtu nākusi uz tādām viesībām jau iedzērusi.

Pirms gada vai diviem man Purvīša balvas izstādē "Arsenālā" kompāniju sastādīja mazais brālēns Markuss, kuram tolaik bija kādi desmit gadi. Pēc eksponātu iepazīšanas un atbildēšanas uz vairākiem domāt mudinošiem jautājumiem viņš par redzēto teica apmēram tā: "Man tā (mākslinieku darbu) pasaule patīk, bet es tādā negribētu dzīvot." Vajadzēja pajautāt, kādā gribētu, – man šobrīd noderētu kāds utopisks mērķis.