Latvijas politiskajai elitei iepatikušās sarunas paaugstinātos toņos par "lielajām tēmām". Dienaskārtībā – kas ir latvietība un kurš var sevi saukt par latvieti?
Cēlonis iespējai izpausties – grozījumi Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā, kas aizvadītajā nedēļā Saeimā tika skatīti otrajā lasījumā. Grozījumu būtību visprecīzāk raksturoja viens no to autoriem, Andrejs Judins ("Vienotība"): "Deputātu Judina un Čigānes priekšlikums paredz, ka persona, kas ir Latvijas Republikas pilsonis, kam vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīga dzīvesvieta ir Latvija un kas augstākajā pakāpē prot latviešu valodu un piederīgs latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai, ir tiesīgs mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu – latvietis" [citāts no sēdes stenogrammas].
Lai konstruktīvi virzītos tālāk, teksta autors ir spiests dažos teikumos iekļaut vēlmi no sirds izņirgāties par šo to debatēs dzirdēto. Ja īsi: šķiet, Latvijai ir lielas izredzes jau tuvākajos gados saņemt Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, jo – ja vadāmies pēc deputātu retorikas – mums ir izdevies atklāt etniskās piederības "gēnus" un piederības sasaisti ar "asinīm".
Izejas punkts tālākajam tekstam ir deputāta Ilmāra Latkovska (Nacionālā apvienība) mēģinājums debatēs viest kaut kādu lietderīgumu un saprātu, sakot, ka:
a) pati doma, ka primāri ir tas, kādai etniskai grupai indivīds jūtas piederīgs, nevis viņa "papīri", ir jēdzīga;
b) tomēr Saeimai nevajadzētu lemt par tik delikātu un plašu jautājumu, pirms sabiedrībā par to ir notikušas plašākas debates, jo darīt to ar pārdesmit cilvēku balsojumu būtu aroganti un ne pie kā laba nenovestu.
Tātad pieņemsim, ka jautājums – es vulgarizēju – par to, vai diviem krieviem piedzimis krievs, kurš gājis latviešu skolā un "jūtas" (pēdiņām šajā gadījumā nav negatīvas konotācijas) kā latvietis, ir atzīstams par latvieti, nonāk publisko debašu lokā. Jo tā tiešām būtu demokrātiskāk. Ko mēs varam sagaidīt?
Var likties, ka situācijā, kad ir pietiekami liels jaukto laulību vai kopdzīvju skaits, kad tas, kā tevi definē valsts, kļūst mazāk svarīgi nekā agrāk, šis (cik noprotu) franču tradīcijas iedvesmotais Judina un Lolitas Čigānes priekšlikums var likties vien sausi juridisks jauninājums (vienu skatījumā apsveicams, citu – noraidāms). Tomēr domāju, ka lieta ir krietni interesantāka, jo runa ir par to, kā latvieši sevi saprot, kā viņu versija par sevi sakrīt (vai nesakrīt) ar citu tautu versijām utt.
Daži piemēri, talkā ņemot jau minētās debates parlamentā. Piemēram, deputāts Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) norādīja: jāturas pie koncepta, ka indivīda etnisko piederību nosaka viņa "senču" etniskā piederība. Lai tā būtu, tomēr tad ir jautājums, cik tālu mēs lūkojamies pagātnē? Vecvecāki, vecvecvecāki? Kur ir tā robeža, kuru novelkam?
Pieļauju, aizdomīgāk noskaņoti ļaudis likuma grozījumus nepieņemtu, iedomājoties hipotētisku situāciju, kad, pieņemsim, 50 000 grozījumos noteiktajiem formālajiem kritērijiem atbilstošu krievu ņemtu un kļūtu par latviešiem. Kas ir tas, ko viņu "ieplūšana" latviešos mainītu, kas ir šī netveramā "esence"? Kāds teiks – nu, kā?! Mēs iegūsim 50 000 ar viltu par latviešiem kļuvušu indivīdu, kas, piemēram, neatzīst okupācijas faktu un vispār vēlas Latvijas pievienošanu Krievijai? Nebūt negrasos izzobot šādu skatījumu kā paranoisku. Vien pretjautājums: kādi argumenti ir skatījumā implicētajai pārliecībai, ka latvieši (tie īstie) savos priekšstatos un vērtībās ir viendabīgi un šis viendabīgums saglabāsies mūžu mūžos? Kā vecos laikos teica, no jūsu mutes Dieva ausī, protams, tomēr es par to tik pārliecināts nebūtu.
Vienlaikus ir skaidrs – kaut kā ar formālām procedūrām atsijāt "viltvāržus" nevar. Kā ironizēja deputāts Ingmārs Līdaka, tad ir jāpieņem MK noteikumi, kas uzdod par pienākumu tautības ierakstu pasē mainītgribētājiem uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi līdzi ņemt arī vizuālus apliecinājumus tam, ka viņi svinējuši Līgo un Lieldienas "latviešu garā".
Dažādus ieganstus strīdiem (un droši vien dzēlībām) es šādi varu turpināt uzskaitīt, tomēr diez vai tas ir nepieciešams.
Tātad mums ir situācija: liela daļa deputātu (pieļauju, arī sabiedrības) teorētiski atzīst viena Latvijas krieva (baltkrieva, tatāra utt.) tiesības mainīt tautības ierakstu, tomēr tāpat lielai daļai kaut kas traucē teorētisko atziņu pieļaut īstenojamies praksē. Es neapceļos, tas patiešām ir interesanti un būtiski – kas ir šis "kaut kas"?
Turklāt ļoti iespējams, ka šis "kaut kas" ir tiešām nepieciešams, lai kopienai veidotos kādi kopīgi stāsti, atskaites sistēmas. Līdz ar to jautājums vairāk ir par to, cik šis "kaut kas" ir plastisks, spējīgs mainīties un iekļaut.
Man arvien licies interesanti, kādā amplitūdā kopienas locekļa individuālā izpratne par šo "kaut ko" svārstās un kā to uztver citi kopienas locekļi.
Spilgts piemērs ir dzimtas, ko vēsturiskajā literatūrā sauc par kuršu ķoniņiem. Vienas (Peniķi, Vidiņi, Šmēdiņi) to amplitūdā palika lielākās kopienas ietvaros, citas – ne. Piemēram, Gaiļi pilnībā pārvāciskojās, un mēs redzam vienu no dzimtas pēdējiem pārstāvjiem, Vilhelmu Moricu Egonu fon Gailu (1879–1945), kurš, Pirmā pasaules kara gados būdams Vācijas okupētās Lietuvas militārās zemes pārvaldes priekšnieks, aktīvi atbalstīja ideju bēgļu gaitās aizgājušajiem latviešiem un lietuviešiem neļaut atgriezties pamestajās mājās, toties tajās nomitināt vācu kolonists (avots: Agris Dzenis "Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā", Rīga, biedrība "Domas spēks", 2014). Kas notika? Kas Gaiļiem nepatika kopienas stāstā (vai otrādi)?
Kas notiek, ja kāds (piemēram, uz ierakstu "latvietis" pretendējošs cilvēks) saka, ka viņam "kaut kas" ir Latvijas daba, arhitektūra, savukārt 1918. gads vai Rainis (improvizēju, protams), piedodiet, atvainojiet, neuzrunā?
Pieļauju, ka galu galā mēs tāpat nonākam līdz tam, ka nav tik svarīgi, ko tieši mēs uzskatām par "latvisko", ar ko tieši mēs jūtam emocionālu saikni, svarīgi, vai mēs vispār jūtam.
Kā skarbi, bet jauki raksta bulgāru mūsdienu prozaiķe Elena Aleksijeva ("Madam Misima", 2014): "Pasaule ir pārāk maza, izmeklētāja kungs. Galu galā izrādās, ka cilvēks izvēlas nevis to, kuru viņam mīlēt, viņš var tikai izvēlēties, vai mīlēt."
2