Politika
19.10.2017

Hondurasa Barselonā

Komentē
4

Vēlīnajā padomju laikā bija populāra tāda vulgāra anekdote par Vasiliju Ivanoviču Čapajevu, kura sākās ar teikumu: "Mani aizvien vairāk un vairāk uztrauc Hondurasa." Es šo anekdoti šeit neatstāstīšu – interesenti var visu atrast internetā. Taču šodien mūsu līdzpilsoņus, kā liekas, vairāk uztrauc nevis Hondurasa, bet gan Katalonija. Izteikties par šo tēmu, kā liecina pieredze, nozīmē staigāt pa mīnu lauku – nekad nezini, kurā mirklī kādam no taviem vārdiem atkal "nonesīs jumtu". Tomēr arī tas mūs nedrīkstētu apturēt izteikties par aktuālo.

Es pagājušajā bloga ierakstā par šo tēmu tiku atgādinājis vispārzināmu politikas zinātnes patiesību: ja caurmērā demokrātiskā un tiesiskā valstī var atrast jebkādu iespēju izvairīties no secesijas, šī iespēja ir jāizmanto nekavējoties. Secesija, kā liecina pieredze, ir visai bīstams pasākums, kurš itin bieži noved pie vardarbības gan pret tiem, kas nodalās, gan pret tiem, no kuriem nodalās. Turklāt pasaulē nav nekādas receptes, kā tieši šādu pasākumu vajadzētu īstenot, un iespēja izvilkt īsāko sērkociņu ir ļoti augsta. Nav jābūt nekādam dižam vēsturniekam vai politologam, lai redzētu, ka vairums secesijas piemēru ir beigušies visai bēdīgi. Protams, politika ļoti bieži ir nevis ratio (saprāta), bet gan voluntas (gribas) izpausme, un ir tikai loģiski, ka noteiktos gadījumos gribēšanai ir virsroka pār argumentiem – gluži kā Blaumaņa Kristīnei, kurai "jūtas viegli kāpj pāri" argumentu uzceltajiem žogiem. Un tur nav nekas pārmešanas vērts – mēs tā gribam, kaut citiem tas liekas absurdi un bīstami. Voluntārismu politikā neviens vēl nav atcēlis, taču tam mēdz būt diezgan augsta cena.

Pateicis šo, es gribētu vēlreiz norādīt uz praktiskām pasaulē reāli notikušo secesiju konsekvencēm – šoreiz no otras puses. Katalonijas līderis Pudždemons un premjers Rahojs pašlaik apmainās ar publiskām vēstulēm. Tā pati par sevi nav laba zīme situācijas risinājumam: publiskojot saraksti tik delikātā jautājumā, puses kurina populismu un dzen sevi stūrī. Pēc šādiem paziņojumiem tavi kvēlie atbalstītāji tev vēlāk nedos nekādu telpu kompromisiem – pat tad, kad tev tos pašam vajadzēs. Katrā no šīm vēstulēm ir vairāki apgalvojumi, kurus atklātā vēstulē īsti nevarēja neteikt, – Pudždemons braši stāsta, ka referenduma "balsojums" par neatkarību ir tikai uz laiku apturēts, nevis atcelts. Rahojs turpretī atbild, ka viņš līdz ceturtdienas rītam gaidot deklarācijas atsaukšanu un, ja tas netikšot darīts, viņš kā Spānijas valdības vadītājs grasoties Katalonijā atjaunot konstitucionālo kārtību konstitūcijas 155. panta kārtībā, kas dod valdībai tiesības "izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai piespiestu Spānijas reģionu pildīt savus pienākumus un aizsargāt Spānijas kopējo interesi".

Es nezinu, kā jums, bet man šis citāts padara tramīgu. Kopš PSRS sabrukuma ir grūti atcerēties kādu separātistu konfliktu Eiropā, kas nebūtu sācies ar līdzīgiem tekstiem. Atcerēsimies: Gruzijā pilsoņu karš ar Abhāziju sākās tieši ar to, ka Gamsahurdija gribēja atņemt tai autonomiju. Līdzīgi arī ar Kosovu, kura tā pa īstam sāka dumpoties tieši tad, kad Miloševičs to vēlējās sodīt ar autonomijas atņemšanu. Nerunāsim nemaz par Čečeniju, kur vismaz pirmais karš sākās tieši ar Maskavas centra vēlmi "atjaunot konstitucionālo iekārtu", kā rezultātā Groznijas stacijā palika liels daudzums Krievijas obligātā iesaukuma kareivju "ar uz visiem laikiem atvērtām mutēm", kā to atceras aculiecinieks Ņevzorovs. Protams, Rahojs nav nedz Gamsahurdija, nedz Miloševičs, pat ne Jeļcins. Taču jācer, ka viņam ir gana kompetenti padomdevēji, kas neļautu iet tālāk pa šo taciņu. Šāda "konstitucionālās kārtības atjaunošana" autonomijas atcelšanas veidolā paaugstina likmes tiktāl, ka organizētas vardarbības izpausmes kļūst teju vai neizbēgamas.

Kāds varētu vaicāt: bet ko Madridei darīt? Izlikties par beigtiem vai pieglaimoties separātistiem taču arī nebūtu pareizi. Un te, lūk, sākas lielā politikas māksla šaurās un bīstamās vietās. Vilkt garumā. Iesaistīt starpniekus ar lielu starptautisko autoritāti – pāvestu, Kofi Ananu, jebkuru citu, cik vien fantāzija atļauj. Staigāt ar šīm neatkarības deklarācijām pa tiesām, sūdzēt un pārsūdzēt, veidot "augsta līmeņa darba grupas" ar labskanīgiem nosaukumiem un neskaidru mandātu, piesieties procedūrām, izstrādāt labus uzmanības novēršanas manevrus – cerībā, ka visi, vēlāk kādā rītā pamostoties, pēkšņi sapratīs: viss referenduma populistiskais šarms ir izplēnējis un turpinās tā pati pelēki garlaicīgā Spānijas ikdiena. Kāds varētu teikt – fui, fui, fui, cik nejauki un sīkmanīgi. Taču tieši tā jau ir profesionāla politiķa atbildība – nevis kurināt naidu un kultivēt utopiskas vīzijas, bet gan atraut valsti no tās bezdibeņa malas, pie kuras tā ir pavisam demokrātiski nonākusi.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!