Redakcijas sleja
21.11.2014

Himna cilvēka ego

Komentē
2

Esam iztulkojuši, sagatavojuši un nodevuši tipogrāfijā "Satori bibliotēkas" trešo grāmatu – Ainas Rendas "Himnu". Tā ir dīvaina grāmata ar savādu likteni.

Aina Renda nav latviete, lai gan viņas literārais pseidonīms šādas aizdomas rada. Viņa ir dzimusi 1905. gadā Sanktpēterburgā ebreju uzņēmēja un farmaceita Zinovija Rozenbauma ģimenē - kā vecākā meita Alisa. 1917. gada apvērsuma rezultātā zaudējuši visus savus īpašumus un aptiekas, Rozenbaumi bēg uz Krimu un vairākus gadus dzīvo baltgvardu kontrolētajā teritorijā. 1921. gadā Alisa atgriežas Petrogradā un iestājas universitātē, kur studē sociālo pedagoģiju un vēsturi, lasa Aristoteli, Platonu un Frīdrihu Nīči. "Buržuāziskās izcelsmes" dēļ viņu izmet no augstskolas, viņa panāk to, ka tiek uzņemta atpakaļ, paralēli studējot kino tehnikumā. Viņas pirmais publicētais darbs ir eseja par poļu aktrisi Polu Negri. Šajā laikā viņa nolemj pieņemt literāro pseidonīmu Renda un maina savu vārdu uz Aina (ir dažādas versijas par tā somisko vai ebrejisko izcelsmi).

1925. gada nogalē Aina iegūst ASV vīzu radinieku apciemošanai, ierauga Manhetenas debesskrāpjus un izplūst aizkustinājuma asarās. Nolēmusi kļūt par kinoscenāristi, viņa paliek Amerikā un nekad vairs neatgriežas dzimtenē. Filmējoties masu skatos Sesila B. Demilla filmā, Aina iepazīstas ar jauno un daudzsološo aktieri Frenku O'Konoru. Viņi apprecas 1929. gadā, pāris gadus vēlāk Aina iegūst ASV pilsonību. Izmēģinājusi dažādus darbus kinoindustrijā (strādājusi arī par kostīmu administratori), Renda nolemj veltīt savu dzīvi rakstniecībai. 1936. gadā uzrakstītā luga "16. janvāra vakars" tiek iestudēta Holivudā un vēlāk ar panākumiem uzvesta Brodvejā. Lugas darbība notiek tiesas zālē, kur tiek izskatīta apsūdzētās vaina slepkavībā, bet novatoriskais risinājums paredz to, ka gala lēmumu pieņem tiesas piesēdētāju žūrija, ko veido izrādes skatītāji. Viņu spriedums nosaka to, vai izrādes galvenā varone tiek atzīta par vainīgu vai ne.

1936. gadā iznāk Rendas pirmā grāmata "Mēs, dzīvie", kurā tiek stāstīts par pēcrevolūcijas Krieviju un indivīda cīņu par izdzīvošanu totalitāras valsts apstākļos. Rendas radinieki 1925. gadā atvadoties esot lūguši stāstīt Amerikā patiesību par notiekošo Krievijā: "Ja tev jautās, pastāsti, ka Krievija šobrīd ir milzīga kapsēta un mēs visi tajā lēnām mirstam." Grāmata kļūst populāra Eiropā, taču amerikāņu lasītājs tai nepievērš īpašu uzmanību. Rendai nezinot, Otrā pasaules kara laikā Itālijā uzņemtas divas filmas pēc šī romāna motīviem.

Šajā laikā Renda nolemj izstrādāt pašas radītu filozofijas sistēmu, ko nodēvē par objektīvismu. Viņas uzskatu pamatā ir priekšstats par personisko laimi kā cilvēka augstāko morālo mērķi, radošo darbību kā viscienījamāko nodarbošanos un saprātu kā vienīgo Absolūtu. Renda tā arī neiegūst formālu filozofisko izglītību, viņas uzskati akadēmiskās aprindās ilgu laiku netiek uzskatīti par ievērības cienīgiem, un to paušanai Renda izvēlas izmantot literārus darbus. Pirmais lielais romāns, kas iemieso Rendas objektīvisma ideālus, ir "Pirmavots". Tā uzrakstīšana prasa septiņus gadus, kuru laikā Renda iesaistās politiskās aktivitātēs, piedaloties arī Republikāņu partijas kandidāta Vendela Vilkija prezidenta vēlēšanu kampaņā. "Pirmavots" stāsta par jauna un talantīga arhitekta cīņu ar sabiedrības un būvindustrijas iesīkstējušajiem uzskatiem – cīņu par mākslinieka tiesībām uz savu radošo brīvību un viņa radītā darba neaizskaramību. Romāns izraisa nīgru literatūras kritiķu reakciju, taču ātri vien kļūst par bestselleru, un pēc tā motīviem 1949. gadā tiek uzņemta filma ar Geriju Kūperu galvenajā lomā. Iemantoto popularitāti Renda izmanto savu uzskatu paušanai, pamazām iegūstot aizvien plašāku sekotāju loku, bet nopelnītie līdzekļi ļauj veltīt laiku nākamā romāna "Atlants iztaisnojis plecus" uzrakstīšanai. Šis darbs ir antiutopija, kas vēsta par Ameriku netālā nākotnē, kuru valdības postošā rīcība un sabiedrības nihilisms ved pretī iznīcībai un kuru glābt var tikai sacelšanās pret valsts vēlmi iejaukties privātā uzņēmējdarbībā. Šī sacelšanās, ko vada noslēpumains varonis vārdā Džons Golts, kļūst par vispārēju rūpnieku, uzņēmēju, mākslinieku un intelektuāļu streiku.

Ainas Rendas objektīvisma filozofija sniedz ļoti skaidras un radikālas atbildes – arī viņa pati vienmēr ir deklarējusi to, ka spēj definēt savus uzskatus jebkurā jautājumā. Viņa noliedza jebkādu reliģiju un misticismu, metafizikas sfērā pārstāvot filozofisko reālismu. Epistemoloģijā viņa aizstāvēja cilvēka uztveri un saprātu kā jebkuru zināšanu pamatu, nepieļaujot nekādas aprioras zināšanas, to skaitā instinktu, intuīciju vai atklāsmi. Ētikā Renda postulēja racionālu un ētisku egoismu kā galveno morālo principu, kas pieprasa no cilvēka kalpošanu tikai un vienīgi pašam sev, neziedojot sevi citu labā un neziedojot nevienu citu sava labuma gūšanai. Rendas politiskā filozofija uzsvēra indivīda tiesības un tiesības uz privātīpašumu kā svarīgāko sabiedrības eksistences nosacījumu, noliedzot jebkādu valsts lomas palielināšanu un par vienīgo morāli pieļaujamo valsts iekārtu uzskatot laissez-faire kapitālismu, kas paredz iespējami minimālu valsts iejaukšanos uzņēmējdarbībā. Renda aktīvi noliedza visas citas valsts iekārtas formas, ieskaitot monarhiju, teokrātiju, nacismu, fašismu, komunismu, sociālismu vai diktatūru. Lai arī Renda dažkārt tika saistīta ar konservatīvismu vai libertārismu, viņa pati savus politiskos uzskatus dēvēja par "radikālu kapitālismu".

Savus estētiskos uzskatus Aina Renda aprakstīja kā "romantisko reālismu", bieži apgalvojot, ka ir ietekmējusies no Aristoteļa darbiem. Romāna "Pirmavots" rakstīšanas laikā viņa noliedza Nīčes uzskatus, lai arī sākotnēji bija atradusies to ietekmē. Renda vienlīdz aktīvi nosodīja nacismu un komunismu, rasismu un nacionālismu, viņa protestēja pret karu Vjetnamā un aizstāvēja autortiesības uz intelektuālo īpašumu. Vienīgais valsts varas attaisnojums, viņasprāt, ir indivīda tiesību aizsardzība, lai nepieļautu anarhiju. Ikvienā savā intelektuālajā izpausmē Aina Renda ir bijusi radikāla. Viņas filozofija nepārprotami ir uztverama kā radikāls un romantisks ideālisms, kurā par ideālu tiek uzskatīts cilvēka individuālais, neaizskaramais un neuzvaramais "Es".

20. gadsimta otrajā pusē Ainas Rendas ietekme uz konservatīvi un liberāli noskaņotu politiķu, uzņēmēju un intelektuāļu uzskatiem ir bijusi milzīga un grūti pārvērtējama. Viņas sekotāji un pielūdzēji bieži lieto tādus izteicienus kā "šī grāmata ir pilnībā mainījusi manu dzīvi" vai "šī grāmata man ir Bībeles vietā". Viņas grāmatu motīvi, tēli un simboli ir izmantoti daudzos citu autoru darbos, filmās, romānos un skatuves uzvedumos. 1999. gadā par viņas dzīvi uzņemta filma ar bībelisku nosaukumu "Ainas Rendas ciešanas", bet 2011. gada dokumentālajā filmā "Aina Renda un "Atlants iztaisnojis plecus" pravietojums" atzīts, ka mūsdienu notikumi pasaulē burtiski piepilda Rendas grāmatā izteikto brīdinājumu.

Romāna "Pirmavots" rakstīšanas laikā Aina Renda izbrīvēja pāris mēnešus, lai realizētu kādu citu savu ieceri – 1936. gadā viņa uzrakstīja nelielu noveli, kuras darba nosaukums bija "Ego". Tas bija klasiskas antiutopijas žanrā ieturēts stāsts par nākotnes sabiedrību, kurā uzvarējis absolūts kolektīvisms. Šajā sabiedrībā ir aizliegts viss, kas nav pavēlēts ar Padomes lēmumu. Tajā apspiesta jebkāda radoša un personiska brīvība, cilvēku valodā izskausts vārda "Es" lietojums, bet par vienīgo cilvēka dzīves jēgu tiek uzskatīta kalpošana citiem. Šāda iekārta ir novedusi pie tā, ka civilizācija pamazām degradējusies līdz primitīvai un nožēlojamai eksistencei, kurā cilvēkus apzīmē ar bezpersoniskiem ciparu savirknējumiem, bet jebkāda novirze no normas tiek nekavējoties apspiesta un iznīcināta. Galvenais varonis, ko sauc par Vienlīdzību 7-2521, sāpīgi apzinās savu nepareizību un pārkāpumus, ko viņš ir izdarījis pret vispārpieņemtajiem uzvedības noteikumiem; lēnām un mokoši, taču pats saviem spēkiem viņš paveic grandiozu garīgo evolūciju, lai sasniegtu savas personiskās individualitātes apzināšanos.

Novele, kas rakstīta dienasgrāmatas formā, ir ietērpta īpašā, primitivizētā valodā ar ierobežotu vārdu krājumu, kurā neeksistē daudzi mums pašsaprotami jēdzieni un vārdi to apzīmēšanai. Izvēloties gala variantu grāmatas nosaukumam, Renda izšķīrās par labu "Himnai" (angliski – "Anthem"), lai uzsvērtu to, ka tas nav ierasts literārs vēstījums, bet precīzās, formalizētās frāzēs ietērpts sakrāls teksts, tikai tā pielūgsmes objekts nav vis Dievs, bet gan cilvēka Ego.

Grāmata ilgu laiku netika izdota Amerikā, tās pirmizdevums 1937. gadā tika nodrukāts Lielbritānijā. ASV to izdeva tikai pēc romāna "Pirmavots" panākumiem divpadsmit gadus vēlāk. Sava izteikti ideoloģiskā rakstura dēļ "Himna" nav īsti uzskatāma par daiļliteratūru, bet tās pēdējās nodaļās paustie uzskati ir tik pretvalstiski, ka šai grāmatai vajadzētu būt aizliegtai ikvienā valstī, kurā eksistē kaut jelkāda cenzūra.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!