Maija Tabaka. Džungļi. 1977–2010
 
Māksla
27.06.2017

Guten Tag, Maija!

Komentē
0

Par izstādi "Maija Tabaka un Rietumberlīne", kas no 9. jūnija līdz 20. augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls"

Maija Tabaka man asociējas ar manām vecmāmiņām. Laikam vienkārši tāpēc, ka viņām abām patīk Tabakas gleznas. Ar vienu no viņām mums mēdz būt sarunas par mākslu. Tad es ilgi mēģinu aizstāvēt Rotko. Kā savu mākslas ideālu vecmāmiņa piedāvā Maiju Tabaku, jo viņas darbos ir gan realitāte, gan iztēle. Maija Tabaka asociējas arī ar mūsu veco Rīgas dzīvokli, jo tur manai otrai vecmammai bija grāmata ar Maijas Tabakas gleznām. Dzīvoklim bija augstie griesti un brūnas sekcijas ar stikla vitrīnām, aiz kurām stāvēja grāmatas. Nez kāpēc man ir sajūta, ka šis dzīvoklis atbilst manām sajūtām par Tabakas gleznām. Nedaudz smagnējs, bet cēls (jo bērnībā viss liekas iespaidīgāks), ar augstiem griestiem, izkaltušiem ziediem uz klavierēm, augstām divviru durvīm un koka parketu, ar puķainu audumu apvilktiem koka krēsliem. Manās atmiņās ēnains un nedaudz putekļains. Kad es mācījos "rozīšos", pasniedzēja mūs veda uz Mākslinieku savienību, kur mums bija jāglezno gleznu kopijas. Tur mēs varējām skatīt daudzos fondā sakrātos zināmo latviešu mākslinieku darbus. Bīdījām metāla stendus, pie kuriem cieši sakarinātas gleznas, meklējot to izredzēto, ko kopēt turpmākajās nedēļās. Vienā brīdī es nejauši izvilku Tabakas gleznoto Valda Āboliņa portretu. Pasniedzēja savilka skābu ģīmi un norādīja uz Āboliņa pirkstiem. Acīmredzot tādus pirkstus nevajadzētu gleznot. Katrā ziņā tie nespēja pārciest šādu anatomisku kritiku no pasniedzējas, kurai īpaši patika gleznot portretus ar rokām. Tie bija greizi plastilīna pirksti.

Šobrīd Rīgā vienlaikus ir atvērtas divas Maijas Tabakas darbu izstādes. Pirmā, ko redzēju, ir galerijā "Daugava". Šo izstādi apmeklēju ar draudzenēm. Kādu laiku pārvietojāmies pa telpu un vērojām. Neviena no mums neteica ne vārda. Kāda kundzīte sēdēja uz krēsla un lūkojās uz darbiem. Izejot no izstādes, jutos ļoti jocīgi, likās, ka reibst galva un gleznas ir mani ievilkušas kādā biedējošā, pārāk krāsainā plastilīna pasaulē. It kā būtu pieci no rīta un jāiet cauri pilsētai, kur viss liekas pārāk saulains un atsvešināts.

"Arsenāla" izstāžu zālē apņem kaut kas diezgan pretējs, tumsa un saltums. Tiklīdz ienāku telpā, sāku pierakstīt, kā izskatās divi portreti, kas sagaida apmeklētāju pie ieejas: "Volfa Fostela ģimenes portrets" un Fostela portrets ar Maiju Tabaku. Tas taču ir svarīgi, ja tā ir pirmā lieta izstādē. Abi portreti ir izpildījumā dažādi un jau sākumā veido salikumu: vācu māksla un Tabakas māksla. Tad virzos tālāk gar kreiso pusi, kur novērtēju fovistiskus, ekspresīvus kokus un sumo cīkstoņus, kādu laiku mēģinu saprast, par ko ir darbs ar trīs kailajām sievietēm, no kurām viena tur roku uz aizmigušās vēdera. Tālāk viss kļūst arvien dumpīgāks un gleznas sāk apdzīvot jaunieši ādas jakās ar alus pudelēm un cigaretēm, plēvē ietīta kaila meitene ar peldbrillēm uz acīm, viņai rokā pistole, no kuras pil asinis. Vismaz tā izskatās, kaut arī tas neizklausās loģiski. Fonā ir pelēka siena ar visādiem grafiti un saukļiem. Neliela glezna ar kādu protesta gājienu – nemierīgiem cilvēkiem un mierīgo debesjumu. Cenšos arī lasīt pie darbiem pievienoto informāciju par māksliniekiem, bet nespēju koncentrēties, jo fonā skan kāda jautra dziesmiņa vācu mēlē un Maijas Tabakas balss, kas runā par mākslu. Viņai ir smuka cepurīte un izceltas skropstas, laba stāja. Viņa šķērso kādu Rietumberlīnes ielu. "Guten Tag, Maija!" Pamazām sāku salt.

Maija Tabaka – virves dejotāja, samocīta, paslēpusies cepures ēnā balansē uz resnas virves. Viņai ir melns, kruzuļains tērps ar bordo krāsas akcentiem, un sejā izceļas acu baltumi. Viņa ir gleznotāja uz skatuves. Varbūt pat desmit metru augstumā. Iespējams, viņa ir sasvīdusi. Es zinu tikai vienu gleznotāju, kas tiešām ir staigājusi pa virvi, un viņa man stāstīja, cik slapjas bija viņas zeķes, nokāpjot atpakaļ zemē. Gleznošana var radīt arī spriedzi.

Tumsā noslēpumainu gaismu izstaro krāsas un spocīgi tēli. Tas ir kā iet cauri uzmanīgi izkārtotam, sastingušam pūlim. Pamazām tas sāk atdzīvoties, dzeltenas sejiņas samiedzas saulesstaros, plīvo svārki un mati, salonā veļas dūmi, sievietes seja sažņaudzas izmisumā, un dejotājas izplūst rozā kustībā. Gleznas ir satinguši mirkļi, sarežģītas vīzijas par cilvēkiem un viņu iekšējo pasauli. Saruna notiek vairāk kā dejā, ar acīm, žestu, vaibstu niansēm. Čau, Aleksi! Sen neredzēts! Tu nemaz neesi mainījies! Pie Alekša ir kaķis ar šķību aci, melns, sekstains putns, asās zāles, kas aug smilšainā krastā, mākoņos slīd zilonis ar izpletni, lido mazs helikopters, un gar krastu kāds pārvietojas, staigājot uz rokām. Sārtā krāsa mākoņos ir reizē sapņaina un draudīga. Aleksī ir tā labā bērnības sajūta ar vienkāršām, atsevišķām lietām un ziloni, kas pašsaprotami var dalīt telpu ar helikopteru un nezināmo. Man patīk Alekša sejas izteiksme, stilīgās kedas un nejaušais, bērnišķīgais roku žests. Viņa pirksti tur kaut ko neredzamu.

Kāda bīstama kompānija apdzīvo "Džungļus", populāro Rietumberlīnes klubu. Pupainas dāmas ar pīpēm un kāds Valda Āboliņa līdzinieks necaurredzamās brillēs sēž karietē, bālādainu galvu rinda (gribas viņus saukt par baltajiem zalkšiem), priekšplānā vīteņaugi, kas pārvēršas restēs, centrālais tēls ir sieviete izspūrušiem matiem un ekstātisku vai sāpēs savilktu sarkanu muti. Varoņi ir groteski, un liekas, ka fonā visu laiku dzirdams kliedziens. Ir arī citas gleznas, kurās attēlots Rietumberlīnē piedzīvotais vai satiktie cilvēki, tomēr šis darbs, manuprāt, iemieso to haotisko un vilinošo, bīstamo atmosfēru, kādā dzīvoja rietumberlīnieši. Tas viss piestāv Tabakai – nemiers, pārspīlējums, raksturīgi tēli, emocionalitāte, spilgtas krāsas, sirreāla telpa.

Vācu mākslinieku daiļrade ieskauj Maijas portretus ar asiem, sociālkritiskiem darbiem, krunkainiem embrijiem, matainu kaķu vīru, karikatūrām par politiku un nepatiku pret pieaugošo kapitālismu, kur buržuji var ēst pārmērīgi lielas saldējuma bumbiņas. Man patīk, ka uz to visu var skatīties kopumā, sajust vēsturisko atmosfēru, pamanīt, ko Maija Tabaka ir paņēmusi no šīs vides, bet kam nav ļāvusies, iespējams, arī uzzināt par Rietumberlīnes nepieradināto dzīvi, kas nu jau, šķiet, tur ir nedaudz pierimusi. Pēdējā laikā diezgan bieži iznāk sarunāties ar ārzemniekiem. Viņi vairākas reizes ir norādījuši – Rīga ir interesanta ar to, ka nav tik kārtīga, visam nav piemērots atbilstošs likums, viss nav tik tīrs un paredzams kā citviet Eiropā, kur ir tik jauki, ka kļūst neinteresanti.

Diezgan ilgi vēroju darbu "Deju ansamblis "Daile"", kurā attēlota Regīna Razuma dažādos tautiskos tērpos. Viņa ir starojoša, skaista un šķelmīga, viņai ir prievīte un plīvojoši mati. Darbība notiek kādas gotiskas celtnes iekšpagalmā. Sieviete izstaro lepnumu un pašapziņu. Saprotu, ka esmu pārsalusi un izbadējusies. Ir laiks doties. Ņemot no skapīša mantas, dzirdu fonā ieskanamies Deivida Bovija "Heroes". Tas rada pacilātu un satraucošu atmosfēru. Izejot pa "Arsenāla" durvīm, mani izbrīna saulainā ārpuse. Bet jūtos ļoti labi. Vienkārši skatos apkārt, tāpat kā skatās uz gleznām, it kā ar visu redzamo varētu sarunāties bez vārdiem. Ceļā no izstādes uz mājām šķērsoju Bastejkalna tiltiņu. Tur viena sieviete fotografē otru. Otrajai ir gaiši mati, un viņas seja izgaismojas vakara saulē. Fonā virmo ozola zaļā lapotne, viņa sastingst kā kadrā un pašpārliecināti smaida.

Maija Tabaka. Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni. 1978

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0