Par Mārtiņa Eihes iestudēto izrādi "Smaržo sēnes" Valmieras teātrī un Girta Ēča izrādi "Saniknotā slieka" Jaunajā Rīgas teātrī.
Kritiķi par Valmieras teātra izrādi "Smaržo sēnes", ko 2015. gadā iestudējis Mārtiņš Eihe, ir rakstījuši ļoti maz – man izdevās atrast tikai Ievas Rodiņas recenziju "Latvijas Avīzē". Taču uzvedums ir plašākas uzmanības vērts, jo režisoram šo šķietami savu laiku diez vai pārdzīvojušo lugu izdevies reabilitēt, uzrādot tās patiesā dramatisma avotus, kuri guldz pavisam negaidītā mākslinieciskās telpas sektorā. Paradoksāli ir arī tas, ka luga iestudēta formā, kam ar autora izteiksmes stilu nav nekāda sakara, un tomēr izrāde nav sacerēta pēc motīviem, bet atklāj tās dziļāko būtību, ko pats dramaturgs varbūt racionāli pat neapzinājās.
Gunārs Priede bija pietiekami saprātīgs, lai tiktu pāri savam autora greizsirdīgajam egoismam un ja ne pieņemtu, tad vismaz publiski atzītu talantīga režisora tiesības brīvi rīkoties ar viņa sacerējumiem. Tā, piemēram, kad Ādolfs Šapiro lirisko drāmu "Aivaru gaidot" Jaunatnes teātrī iestudēja kā grotesku komēdiju, dramaturgs "Literatūrā un Mākslā" uzrakstīja uzvedumam veltītu rakstiņu, kura virsrakstā lika vārdus vācu valodā, kas, pārtulkoti latviski, skanētu apmēram kā "Aplami, bet labi". Esmu pārliecināta, ka par Valmieras teātra izrādi viņš varētu teikt tieši tāpat. Jo īpaši tādēļ, ka līdz šim vienīgā šīs lugas interpretācija profesionālā teātrī neradīja pārliecību par kādām dižām mākslinieciskām vai idejiskām potencēm: Oļģerta Krodera izrāde 1988. gadā Jaunatnes teātrī šķita kā cīniņš ar jau uzveiktu pretinieku. Partijnieka Kārļa Raubēna 80. jubilejas aizkulises risinājās uz skatuves, kam abās pusēs bija novietoti televizori, kuros nepārtraukti tinās videolente ar Trešo atmodu ievadošu tautas manifestāciju ainām.
Pat izaicinoši vienkārša ir izrādes scenogrāfija, kuru veidojis pats režisors, kā arī Ievas Kauliņas kostīmi. Bet sen teātrī nav nācies redzēt tik konceptuālu kostimēriju un telpas iekārtojumu. Visi aktieri, kā vīrieši, tā sievietes, tērpti vienādos gaišzilos halātos. Pirmā asociācija teātra speciālistam, protams, ir saistīta ar tā saukto ražošanas apģērbu jeb prozoģeždu, kādu valkāja Vsevoloda Meierholda aktieri viņa konstruktīvisma stilā iestudētajās politiskā teātra izrādēs 20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē. Asociācijas veidojas ne tikai uz vizuālās līdzības, bet arī uz būtības sakritību – Valmieras izrāde tāpat ir savdabīgs politiskā teātra paraugs. Piekrītu Ievai Rodiņai, kura raksta – vienādie halāti uzsver padomju materiālās dzīves pelēcību un varas centienus visus pilsoņus arī garīgi padarīt vienādus, uzraugot un izkastrējot katru individuālu, ar vadošo partijas līniju nesaskanošu domu. Taču, manuprāt, halāti funkcionē vēl trešajā jēgas līmenī, kurš ir pozitīvs un vienlaikus dziļi sāpīgs. Vienādi tērptie ļaudis, kuru vidū ir gan kolaboracionisti ar padomju varu, gļēvuļi, pielīdēji, nodevēji, gan arī disidenti, godīgie malā stāvētāji un pigas rādītāji kabatā, visi pieder pie vienas tautas. Mūsējās. Izrāde tiek spēlēta Apaļās zāles centrā, šaurā aplī, ļoti tuvu skatītājiem, kuri, ja vēlētos, varētu izstiept roku un skart aktierus. Šāds uzsvērti no publikas nedistancēts spēles laukums pasvītro vēl kādu kopību – publikas un aktieru. Un tādā kārtā spēle tiek izspēlēta ne tikai mums, bet arī par mums.
Aktieri, ienākuši spēles laukumā ar vienādiem lietussargiem, tos saloka un ievieto maziem skapīšiem līdzīgās taburetēs, pacēluši to vākus. Taburetes-skapīši, uz kuriem aktieri sēž – gan ar seju pret publiku, gan muguru –, izrādes laikā no sadzīviska priekšmeta, kurā ievietot pavisam nevainīgus rekvizītus (lietussargus, ēdienu traukus), izaug par daudznozīmīgu simbolu. Tie ir skapji ar skeletiem – pagātnes grēkiem –, jo no skapīšiem tiek izceltas arī klades, kas saglabājušas liecības-dokumentus par lugas daudzajām apspriešanām 1967. gadā Rakstnieku savienībā, piedaloties arī partijas centrālās komitejas pārstāvjiem, kas kulminēja lugas aizliegšanā un autora diskriminēšanā. Gunāru Priedi atlaida no darba LPSR Kinematogrāfistu savienībā, kur viņš ieņēma pirmā sekretāra amatu, un četrus gadus viņa lugas aizliedza iestudēt un drukāt.
Aktieri lasa apspriežu protokolus, citējot godīgo un drosmīgo cilvēku – Līvijas Akurāteres, Gunāra Bībera, Imanta Ziedoņa toreiz teiktos vārdus, kā arī Arvīda Griguļa un citu naidīgos izteicienus, pārmetot autoram padomju dzīves nomelnošanu un necieņu pret revolucionāro pagātni. Kaut arī, kā pēc gadiem noskaidrojās, cēlonis neadekvāti skaļajam tracim bijusi kāda nejauša sakritība. Lugā teikts, ka pie Raubēna Mežaparka mājas durvīm dežurē milicis. Un kādam vērīgam biedram toreiz ienācis prātā paziņot, kā raksta Mihails Bulgakovs, kur vajag, norādot, ka luga apvaino renegātismā vai nu Arvīdu Pelši vai Augustu Vosu, kuri, būdami LPSR Komunistiskās partijas pirmie sekretāri, arī dzīvojuši Mežaparka villā ar milici sargbūdā.
Izrādē piedalās 14 dažādu paaudžu aktieri, vairāki no kuriem gan spēlē lomas, gan iziet no tām, lasot minētos protokolu un dramaturga dienasgrāmatu fragmentus, tad atkal lec atpakaļ lomā. Viņi to izdara virtuozi. Bet galvenais ir tas, cik cieši saliedēts šai izrādē ir aktieru ansamblis, – skatoties radās iespaids, ka viņu nervi burtiski vibrē, sajūtot kolēģus un ar savu dziļo ieniršanu kopējā izrādes problēmā atbalstot tos.
Lugas galvenais varonis – jubilārs Raubēns, augsta ranga partijas funkcionārs, bijušais pagrīdnieks, kurš tā arī neparādās spēles laukumā, ir aizmirsis (autors dod tādus mājienus) savus agrākos ideālus. Tos viņam atgādināt jubilejas reizē neaicināta ieradusies jaunības cīņu biedrene, kristāltīrā komuniste Mirdza Kēlerte, kuru Baiba Valante tēlo kā pieticīgu, pat kautrīgu, bet tomēr principiālu sievieti. Viņa grib zināt, vai Kārlis vēl atceras, kas jāatbild uz nelegālās cīņas laika paroles pirmo daļu smaržo sēnes. Pie jubilāra gan viņa netiek ielaista; smagi pārdzīvodama kundzisko atmosfēru šai namā un savā priekšā aizvērtās durvis, sieviete nomirst. Viņas mirstīgās atliekas tiek novietotas pagrabā, bet balle uz līķu kauliem turpinās. Labo komunistu pretstatījums sliktajiem, kas mūsdienās šķiet vistīrākā konjunktūra cerībā lugu izdabūt cauri cenzūrai, lugas tapšanas laikā bija visdrīzāk godīgi maldi, raksturīgi ne tikai krievu, bet arī daļai latviešu inteliģences. Tika uzskatīts: pati komunisma ideja ir ļoti laba, tikai to sabojājuši Ļeņina mācības izkropļotāji. Galu galā pats Priede arī bija partijas biedrs un padomju tanku invāzija Čehoslovākijā vēl nebija notikusi, bet par analoģiskiem 1956. gada notikumiem Ungārijā acīmredzot bija zināms pārāk maz.
Režisors labo un slikto komunistu pretstatījumam pievērsis maz vērības. Kad mazmeita atstāsta Raubēna atbildi uz viņas jautājumu par sēnēm, rodas iespaids, ka viņš tīri labi atceras, bet vienkārši negrib ielaisties nekādās sarunās par senajām dienām, lai izbēgtu no diskomforta. Taču tēmu par ideālu nodevību jeb diskreditēšanu baiļu iespaidā vai savtīga labuma gūšanas nolūkā Eihe izvērš plaši, padarot to par vienu no divām uzveduma centrālajām līnijām. Turklāt tas tiek darīts oriģināli un izvairoties no jebkādas didaktikas.
Viens no izrādes kolorītākajiem varoņiem ir Aigara Apiņa tēlotais biedrs Zariņš, kurā nojaušam kaut ko vidēju starp mūsdienu apsargu un to dienu čekistu. Viņš, ar baudu nepārtraukti ēzdams – te rasolu, te krēmu no glītiem stikla trauciņiem –, neuzkrītoši visu noklausās un noskatās, neuzkrītoši palabo jauniešus, kad tie aizraujas ar dzīves kritizēšanu; Skaidrītes Putniņas uzpūtīgajai madam Raubēnai ziņo par to, kā virzās jubilejas rituālās lietas. Viņš izturas ar mierīgu pašcieņu, pavisam nelielu, bet nepārprotamu pārākuma apziņu, jo visu kontrolē. Vairākas reizes Zariņš pārvēršas diriģentā – kori, kas arī ir simbolisks mūsu tautas vai visas mūsu sabiedrības, vai kādas partijas tēls, veido visi pārējie izrādes dalībnieki. Koris izpilda Krievijas Pilsoņkara dziesmu "Ērglēns", ko dziedāja arī Latvijas 60. un 70. gadu pionieri, kā arī latviešu tautasdziesmu "Bēdu, manu lielu bēdu". Svarīgāk par to, kas tiek dziedāts, ir – kā. Balāde par ērglēnu – kritušo sarkanarmieti – skan emocionāli aizkustinoši, pacilājoša ir tautasdziesma, kad tā atskan pirmo reizi. Otrreiz tautasdziesma tiek dziedāta nedabiski paātrināti, agresīvi, tā tiek līdz nepazīšanai deformēta, radot iespaidu, ka koristi tūlīt metīsies virsū skatītājiem un tos sitīs. Koris, lai tas eksistētu, nevar neklausīt diriģentam... Tādas, lūk, aktuālas sakarības režisors saskatījis lugā, padarot veca komunista Raubēna idejisko deģenerāciju par pamatu līdzībai. Līdzībai, kas liek domāt par jebkura laika jebkuras idejas totālo atkarību no diriģenta jeb valdošās ideoloģijas. Kā arī par to, cik liels ir risks zaudēt sevi un savus tīros – kā mākslinieciskos, tā politiskos un pat tīri cilvēciskos – nolūkus un uzskatus, kļūstot par jebkura kora sastāvdaļu.
Foto – Matīss Markovskis
Izrādes otra spēcīgākā līnija saistās ar Raubēna mazmeitas Annas satraucoši dramatisko likteni, ko režisors skaidri un nepārprotami izvilcis no Priedes visai izplūdušajiem tekstiem. Ingas Apines Anna ir sakāpināti emocionāla, viņa dzīvo it kā ar atkailinātiem nervu galiem, kā personiskas sāpes izjūtot savu tuvinieku un draugu jebkuru liekulību un kompromisu gan personiskajās attiecībās, gan attiecībā pret sabiedriskajām norisēm. Aktrises savaldīgums un kāds iedzimts mīlīgums pasargā viņu no pārmērīgas histēriskas uzvilktības, kas arī vīd lugas tēla dziļākajos slāņos. Apmēram pēdējā izrādes pusstundā sakāpinātu dramatismu veido fakts, ka Anna nejūt, kāds baiss nodevības loks savelkas ap viņu. Paziņas un pat par draugiem uzskatīti cilvēki, paklausot vecmāmiņas un Janusa Johansona gļēvā Annas tēva Nikolaja ierosmei, ar viltu pūlas meiteni pierunāt doties turpināt viesības uz citurieni, noklusējot, ka viņu tur gaidīs ārsts ar nomierinošām injekcijām un, nav izslēgts, pat aiztransportēs uz psihiatrisko slimnīcu. Lai nomenklatūras aprindās neviens neuzzinātu, kāda disidente izaugusi Raubēnu ģimenē. Režisors izakcentē lugā tikai punktēti iezīmētās sakarības par to, ka deģenerēta vecākā paaudze izaudzinājusi tikpat deģenerētu dēlu un mazdēlu paaudzi, kurai viss vienalga vai arī kuru viegli gan iebaidīt, gan uzpirkt. Mazāk pārliecinoši izrādē izskan Annas intīmā romāna motīvs: viņas mīļāko – šoferi Aivaru, precētu ģimenes cilvēku, – Ģirts Rāviņš spēlē pārmērīgi inerti. Toties gluži vai apbrīnot var Mārtiņu Liepu (Sīmanis) un Eduardu Johansonu (Jurģis) studentu lomās, kuri Priedes referātus par arhitektūru un lauksaimniecību, kas sarakstīti didaktiskā intonācijā, it kā tos būtu sacerējis sirmgalvis, savos dialogos spēj padarīt dzīvus. Te īsti vietā ir Liepas ironija un Johansona tēloti naivā pašrefleksija. Izrādē vēl piedalās Ingus Kniploks (Ervīns), Inese Pudža (Rasma), Māra Mennika (Lielā Rita), Ieva Džindža (Mazā Rita). Dace Eversa (Velta), Ilze Pukinska (Elfrīda Caune), Ilze Lieckalniņa (Zelma).
Pateicoties Mārtiņam Eihem un Valmieras teātra aktieriem, tieši pirms 50 gadiem uzrakstītā luga beidzot piedzīvojusi savu īsto piedzimšanu.
Citādi veicies Ģirtam Ēcim, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējot Gunāra Priedes vienīgo komēdiju – 1982. gadā sarakstīto lugu "Saniknotā slieka", kuras skatuviskumu leģitīmu padarīja režisors Ādolfs Šapiro Jaunatnes teātrī drīz pēc tās uzrakstīšanas.
Izrāde atstāj pretrunīgu iespaidu. Tajā ir ainas, kuras izraisa burtiski smieklu krampjus. Tas nekas, ka tām nav nekāda sakara ar Priedes tekstu. Piemēram. Ivetas Poles tēlotā gados pajaunā pensionāre Sibilla Švirkste notur kora mēģinājumu. Viņas diriģēti, trīs vīrieši kā nolēmēti dzied Raimonda Paula estrādes dziesmu "Dāvāja Māriņa", ko no haotiski sakrautu krēslu objekta – galvenā scenogrāfijas elementa dzīlēm – sievietes balss papildina ar šīs dziesmas krievu versiju "Million alih roz". Diriģente Švirkste pa starpu ar uzmundrinošiem saukļiem komentē dziedāšanas procesu – priecīgāk, mundrāk, kas tad nu, ka tik lēni un tamlīdzīgi. Arī te, tāpat kā iestudējumā "Smaržo sēnes", ieviests kora un diriģenta, respektīvi, diriģentes tēls. Tikai JRT izrādē attiecībām starp kori un diriģenti viennozīmīgs saturs, ar diezgan skaidru antifeministisku ievirzi. Sieviete ir varmācīga agresore, kas apspiež, izkomandē un pazemo gļēvos vīriešus, pirmkārt, liekot tiem dziedāt, ko tie, skaidri redzams, labprātīgi nedarītu, un, otrkārt, uztiepjot tiem dziesmu, kur pausti sievietes pārdzīvojumi.
Otra patiesi asprātīga aina, kurā neiespējami valdīt smieklus, varētu tikt nosaukta par "Danci pa trim", izmantojot Rūdolfa Blaumaņa noveles virsrakstu. Edgara Samīša pozitīvais varonis Dairis un Ivara Krasta negatīvais varonis Zemdimdis abi mīl vienu meiteni – Janas Čivželes mīlīgo Mudu. Svarīgi zināt, lai pa īstam novērtētu spēles laukumā notiekošo, ka Dairis ir čakls, apzinīgs, pieklājīgs, bet kautrs, turpretī Zemdimdis slinks parazīts, kas negrib strādāt, kas valkā garus matus (tas autora acīs ir deģenerācijas apliecinājums), kā arī, ak šausmas, laikam nav gluži uz jūs ar alkoholu, jo allaž tiecas pēc nirvānas. Reiz satikušies, abi jaunekļi katrs no savas puses apkampj Mudu. Kad meitene izlokās un aizbēg, Zemdimdis pēc brītiņa apkampj Dairi un uzticīgi noliek galvu uz tā pleca, jo laikam atkal atrodas "nirvānas" stāvoklī. Dairis, kas pieradis pret visiem izturēties uzsvērti pieklājīgi, mierīgi ļaujas, līdz, aptvēris notiekošo, tikai pēc brīža dusmās nokrata Zemdimda skaujošās rokas.
Foto – Jānis Deinats
Divi minētie, protams, nav vienīgie, bet ir visspēcīgākie izrādes komiskie skati. Režisors un aktieri, rodas iespaids, strādājuši ļoti rūpīgi, no lugas izžmiedzot katru komisko momentu – vai tie būtu verbāli pausti joki vai uz pārpratumiem balstītas situācijas. Taču šai ziņā autors nav pret teātri bijis neko dāsns.
Arī tēli paši par sevi ir, kā mēdz teikt, krāsaini. Tā Jana Čivžele, lai radītu pirmā kursa studentes Mudas raksturu, apzināti vai neapzināti ietekmējusies no Diānas Zandes Lāsmiņas, ko tā spēlē leģendārajā Jāņa Streiča filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Muda ir tikpat sievišķīga un valšķīga, allaž smaidīga, tikai drusku naivāka, mazāk piedzīvojusi par minēto filmas varoni. Ivara Krasta palēninātais, it kā pavisam apātiskais Zemdimdis spridzina gandrīz ar katru sava nevaronīgā varoņa repliku. Kaut arī aktieris uz šādiem un līdzīgiem tēliem ir krietni iesitis roku un viņam draud atkārtošanās, joprojām ir jāsmejas pat negribot. Palēninātas un komiskas ir arī Edgara Samīša Daira reakcijas, kad tas, nosarcis un visus dvēseles spēkus sakoncentrējis, cīnās ar negodīgajiem pretiniekiem par savām godīgajām interesēm. Dāmu draugu Jurgenu, kura vīrišķīgajai jaudai nepietiek ar laulāto draudzeni, Gatis Gāga apveltījis ar ūsām un Uldim Pūcītim savulaik raksturīgo frizūru. Pēc sākotnējās iztrakošanās par Sibillas Švirkstes rakstītajām vēstulēm, kur sievai atklāta viņa neuzticība, Jurgens ātri vien panāk saprašanos ar denuncianti, liekot lietā savu valdzināšanas māku. Vai Sibillai Švirkstei vajadzēja uzpolsterēt tik kuplas krūtis, nemāku teikt, katrā ziņā tās neko tuvāk par tēlu nepasaka, turklāt skatītājiem, kas atceras Ādolfu Šapiro iestudējumu laikā, kad aktrise vēl nebija piedzimusi, tas var likties kā neradošs špikojums – šādus polsterus senajā inscenējumā valkāja Muda. Izrādes pirmajā daļā aktrise runā rupjā, speciāli taisītā vīrišķīgā balsī, lai tādējādi iebaidītu apkārtējos un apliecinātu savu varu pār tiem. Pēc tam, kad radies kontakts starp viņu un Jurgenu, rupjā balss pazūd – tā atgriežas vien komiskajā ainā, kad vīrietis, paņēmis to klēpī, neviļus nosauc par vecmāmiņu.
Tā kā Gāgas Jurgens balansē uz robežas starp spēli un patiesām simpātijām pret Sibillu, izrādē tiek nospēlēts cits sižets nekā Priedes lugā. Autors raksta, viņaprāt, par sociāli nozīmīgu parādību – pretīgu sūdzībkali, kuras ziņojumi par personu tikumiskajiem noslīdējumiem, kas adresēti tuviniekiem, darbavietai, partijas organizācijai, padomju laikā var ietekmēt ne tikai cilvēka personisko dzīvi, bet arī viņa karjeru. Ēča izrāde koncentrējas uz psiholoģisku problemātiku. Acīmredzot gan tāpēc, ka mūsdienās šādas vēstules diez vai ir tik sprādzienbīstamas kā padomju laikā, gan tāpēc, ka psiholoģiskā problemātika ir universālāka. Viņa izrādes sižets salīdzināms ar Blaumaņa "Trīnes grēkiem" – tas ir naratīvs par vecmeitu, kura atkūst, uzplaukst savās maigajās jūtās un izpausmēs, kad acīmredzot pirmoreiz dzīvē novērtēta kā sieviete, pat ja tikai iedomājas, ka ir novērtēta. Aktrise šo Sibillas pārvērtību iezīmē pārliecinoši un kaut kādā mērā pat aizkustinoši.
Taču, ja šādi pagriež sižetu, tad tālāk īsti nav ko spēlēt. Bet, tā kā pēc pusstundas izrādi nevar beigt, tad jāspēlē vien ir, ko autors uzrakstījis. Tas noved pie mokošiem, garlaicīgiem dialogiem, kurus teātris pūlas uzlādēt ar pašmērķīgi taisītu joku kaskādēm, kas strādā nebūt ne viscaur un noved pie grūti izturamiem izrādes posmiem. Un garlaikojoties netīši pirmoreiz ieraugi, ko tad īsti autors uzrakstījis... Tas diemžēl nav nekas iedvesmojošs.
Tas nebūtu nekāds grēks, ka Sibilla ir Anitas Sondores kopija, – tā sauc Priedes lugas "Trīspadsmitā" negatīvo varoni, dogmatisko mūzikas kritiķi, kura, iepazinusi tuvāk savu iznīcinoši nokritizētu jaunu komponistu, mēģina visu vērst par labu. (Varbūt Gāgam ir Ulda Pūcīša frizūra tāpēc, ka Rolanda Kalniņa filmā "Četri balti krekli" Pūcītis tēloja Sondores vajāto komponistu Cēzaru? Un galu galā 1983. gada iestudējumā Pūcītis ir arī Jurgens.) Bet ir vēl kaut kas. Kad Priede raksta "Saniknoto slieku", viņš vada pēdējos gadus kā Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, ieņem amatu, kas viņam ļoti tuvs, jo bez visa cita ļauj izbaudīt gan garīgas, gan materiālas privilēģijas, salīdzinot ar ierindas pilsoņiem. Taču pamazām spēkā pieņemas opozīcija, kam Priedes vadības stils šķiet pārmēru konservatīvs, – par to, cik sāpīgi dramaturgs to izjūt, var lasīt viņa dienasgrāmatā, kas apraksta 1984. gada notikumus un kas publicēta 90. gadu sākumā. Sibillas sūdzībrakstu īstenais cēlonis ir viņas skaudība pret Jurgena bagātību, viņam piederošo skaisto dzīvokli un šiko sabiedrību, kas tajā apgrozās. Tādā kārtā nav neiespējami Sibillas tēlā ieraudzīt rakstnieka oponentus, par kuriem viņš ironizē savā dienasgrāmatā: par viņu slikto izglītību un vēl sliktākajiem raksturiem. Tikusi ielaista Jurgena mājas smalko ļaužu lokā, Sibilla pārdzīvo īstu mazā cilvēka šoku un pirmoreiz dzīvē jūtas sociāli novērtēta, tādēļ pat gluži verdziskā pazemībā pūlas nezaudēt Jurgena uzmanību. Priedes acīs tas ir nožēlojami un smieklīgi. Visiem nav un nemaz ar nevajag – ne bagātību, ne statusu, ne interesantu sabiedrību. Tas šķiet kaut kā augstprātīgi. Vismaz man.
Vai tas ir pietiekami, ja garlaicīgi izrādes posmi ļauj ieraudzīt agrāk nemanītus lugas slāņus? Diez vai. Un kāpēc teātris no visām Priedes vairākos desmitos skaitāmajām lugām izvēlējās tieši "Saniknoto slieku" – vienu no mākslinieciskā ziņā visriskantākajiem šī autora sacerējumiem, grūti pēc izrādes noskatīšanās pateikt. Skaidrs ir vienīgi tas, ka šādi un līdzīgi iestudējumi, kuri var būt un kuru var arī nebūt, bet kuri Jaunā Rīgas teātra repertuārā pēdējos gados parādās aizvien biežāk, signalizē par to, ka JRT vairs nekāpj mākslas kalnā, ja lietojam cildenas metaforas. Bet gan nolaižas līdzenumā.
2