Blogs
27.06.2017

Lasot Gunāra Priedes dienasgrāmatas

Komentē
1

Brīvdienās beidzot izlasīju Gunāra Priedes rakstu pēdējo sējumu, tas ir, pārsvarā jau es lasīju dienasgrāmatas, lugām nebija vaļas, arī viņa raksti presē un vēstules mani interesēja tikai tik daudz kā ilustrācijas dzīves notikumiem. Joprojām cilvēcīgi un aizkustinoši – visi tie sīkie puksti un īgņošanās par "mūsdienu" dzejas zemo līmeni Mikrofona aptaujas vai Jūrmalas festivāla dalībnieku dziesmās, par to, ka nav filmu, kam piešķirt "Lielo Kristapu", jo neviens no pretendentiem īsti nepavelk uz augsto mākslu, par to, kā aktieri un režisori nesaprot vai neprot parādīt viņa lugu patieso dziļumu, par to, kā aiziet no dzīves laikabiedri, vesela paaudze vai pat laikmets – aiziet, tā arī nesagaidot pārmaiņas sabiedrībā (šajā sējumā ir dienasgrāmatas no 1986. gada līdz Priedes nāvei 2000. gadā).

Ar skaudību (jo mūsdienās jau laikam tā vairs rakstīt nav iespējams) lasīju, cik Priede rūpīgi pierakstījis notikumus un pārdomas, sarunas un baumas, kas citādi tā arī būtu aizgājuši nebūtībā – šie pieraksti ir nozīmīgs tā laika Latvijas kultūras dzīves vēstures avots. Bet vissimpātiskāk, protams, ir lasīt par personisko – kā viņš, saņēmis savas grāmatas autoreksemplārus, mājupceļā iemet pa eksemplāram Silvijas Radzobes un citu kaimiņu pastkastītēs, kā viņš no sirds priecājas par savas aizliegtās lugas "Smaržo sēnes" pirmpublicējumu "Karogā" 20 gadus pēc sarakstīšanas, kā domā par to, uz cik galdiem, cik dzīvokļos, cik lielā tirāžā šī luga šobrīd ir atšķirta, kā sagaida pārbūvi, atklātību un Atmodu, kā šaubās, bet piekrīt braukt nomenklatūras sagādātā ekskursijā uz Japānu, uzklausa Alfrēda Rubika, Edgara Kataja un kāda čekista instruktāžas pirms došanās ceļā, bet apmēram pusotru gadu vēlāk ar sašutumu vēro Rubika atbalstu augusta pučam, kā, uzzinot par Borisa Pugo pašnāvību pēc puča izgāšanās, piebilst (citēšu pēc atmiņas), ka tomēr godīgs, jo taču latvietis, kā vinš pats cenšas saglabāt godīgā komunista stāju, pamazām pārtopot "leiboristā" – dibinot Darba partiju, bet tad pamazām sabrūkot jaunās brīvvalsts realitātes un vecuma priekšā.

Pēdējos ierakstus dienasgrāmatā caurstrāvo skarbs un pašcieņas pilns mirstoša cilvēka skatījums uz garāmslīdošajām dienām un mēnešiem, diagnoze, kas sola pakāpenisku gara satumsumu, bet tiktāl, cik spējis pierakstīt, viņš spējis saglabāt to asu un skaidru. Un nodzīvot piepildītu mūžu. Jā, kaut kā īpaši iekrita prātā epizode ar Edīti Tišheizeri, kas stāsta par kādu savu recenziju, kura esot patikusi pat "jaunajiem dusmīgajiem". Kas tie par "jaunajiem dusmīgajiem", jautājis Priede. "Nu, ir tāds – Normunds Naumanis."

 

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1