Ekonomika
09.10.2018

Grigorijs Guseļņikovs: Banku sistēma. Skats no iekšienes

Komentē
1

Ar uzņēmēju, "Norvik Bankas" lielāko akcionāru Grigoriju Guseļņikovu sarunājās Agnis Buda.

1. daļa. Regulatori un morāle

Iedomājieties cigāru smēķēšanas telpu, kur ērti klubkrēsli un zeltaini melnas grāmatu muguriņas plauktos, aizsedzot sienas līdz griestiem, noskaņo prātus uz to, lai nesteidzīgi aplūkotu evolūcijas un ikdienas procesus. Piemēram, kā gadsimtu gaitā pieaudzis personāls bankās un kāda ir morāles vieta banku sektorā. Intervijas laikā tomēr smēķēts netiek.

Agnis Buda: Aplūkojot kredītiestāžu darbības rītausmu, ieraugāmi interesi raisoši fakti, piemēram, Mediči namam uzsākot darbību šajā biznesā, tā bankas nodaļās dažādās pilsētās lielākoties bija nodarbināti divi cilvēki. Kas pamatā attīstībai, kuras rezultātā banku personāla daudzums izaudzis līdz pašreizējiem apjomiem?

GG: Tajā laikā bankas "drukāja" savu naudu – noteiktus vekseļus –, kurus apmainīja pret reālu valūtu. Vispārējos vilcienos runājot – bija vajadzīgs saņemt vekseli vienā ģeogrāfiskajā punktā un, ierodoties otrajā, par to dabūja naudu. Tad banku darbinieku galvenā nodarbe bija šī vekseļa īstenuma pārbaude.

Vispārējos vilcienos – tolaik bankas nodaļa drīzāk līdzinājās maiņas punktam, nevis kredītu izsniegšanas un depozītu veidošanas iestādei. Bankas tad pat tik daudz nepildīja norēķinu funkciju, cik nodarbojās ar naudas plūsmas apkalpošanu ceļotāju vajadzībām. Piemēram, templiešu ordeņa bruņinieki nodrošināja skaidru naudu kristiešiem, kuri devās uz svētajām vietām.

Tomēr, ja pievēršamies klientu apkalpošanai, arī šodien ar viņiem strādā visai maz cilvēku. Un to visu iespējams organizēt online režīmā – bez darbiniekiem, ar mašīnu palīdzību. Tomēr neaizmirsīsim, ka tajos laikos banku darbību neviens neregulēja, bet tagad to dara!

Attiecīgi eksistē kaudze ar atskaišu formām, kuras nepieciešams nodot regulatoram. Šajos formulāros vajag ievadīt datus, kuri jāievada sistēmās, sistēmām nepieciešami IT darbinieki, viņiem vajadzīgs pavadījums dzelžu veidā, dzelžiem vajadzīgs attiecīgs personāls.

Savukārt atskaišu formas pastāvīgi mainās, jo regulators izdomā jaunas prasības – arī tam taču nepieciešams paplašināties un izaugt personāla skaita ziņā. Šodien ir viens departamenta vadītājs, rīt būs divi departamenti un arī divi departamenta vadītāji. Tātad jāpārveido darba process, jāmaina atskaišu formas. Darbību ekonomiskā jēga nemainīsies, taču personāla skaits it visur pieaugs. Zinu, ka, piemēram, ECB eksistē kadru izaugsmes plāns dažu tuvāko gadu perspektīvā, lai arī paši regulēšanas subjekti – bankas – vairs neaug kā sēnes pēc lietus.

Parastā klasiskās bankas nodaļā nav īpaši daudz cilvēku, kas nodarbojas ar apkalpošanu. Šodien klientu apkalpošanas menedžeru vairāk ir tāpēc, ka ierodas daudz vairāk klientu – ikviens pieaudzis cilvēks automātiski ir vismaz vienas bankas klients.

Agnis Buda: Kas, jūsuprāt, būtiski laika gaitā mainījies banku nozares kultūrā? Un cik lielā mērā šodien varam runāt arī par morāli?

GG: Par to, kas mainījies gadsimtu gaitā, man grūti izteikties, taču varu runāt par tiem 23 gadiem, kuru laikā man pastāv attiecības ar šo sektoru. Uzreiz – morāle ir tāda joma, kas naudai nav īpaši raksturīga.

Biznesam neapšaubāmi jāpilda likumos izvirzītās prasības. Cik daudz šeit morāles, tas arvien atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka – gan no savā darba vietā esošā, gan no katra konkrētā akcionāra. Tomēr uzstādīt morālas prasības uzņēmējam droši vien nebūtu pareizi. Viņam jāpelna nauda, kas pati pēc savas būtības ir amorāla. Tālab pieprasīt no viņa augstu morāles standartu ievērošanu ir sarežģīti – lai arī nesaku, ka uzņēmējam nevajadzētu būt apveltītam ar morāli.

Pilnīgi noteikti nevajadzētu būt uzstādījumam, kas no uzņēmēja vai baņķiera prasa paaugstinātu morāles līmeni. Tāpēc ka tas, kurš viņu regulē no valsts puses, šādam līmenim neatbilst. Kas noticis pēdējo 20, īpaši 10 gadu laikā? Banku nozare ir ļoti būtiski pārregulēta. Uzskatu, ka tā ir kļūda un Eiropa par šo kļūdu maksās vēl ļoti ilgi.

Teiksim, 2008. gada krīze radīja ļoti iespaidīgu burbuli – es tad nebiju Latvijā, taču, vērtējot sekas, varu secināt, ka jūsu tirgū nekustamā īpašuma jomā tas izpaudās īpaši uzskatāmi. Taču nekas jauns jau nenotika, Japānā tas pats bija vērojams 18-20 gadus iepriekš. Tika pielaistas tās pašas kļūdas, arī pārregulēšanas aspektā notika tieši tas pats. Kāpēc?

Tāpēc ka tad, kad valsts, birokrātija un regulējošā sistēma sāk visiem visu ko garantēt un teikt, ka mums jāmazina riski, jāpalielina prasības, mums vajag to un vēl šo, rodas jautājums – pie kāda rezultāta īsti nonākam? Pateikšu, ka naudu, kas nonāk ekonomikā, faktiski "drukā" nevis centrālā banka, bet gan komercbankas, kas izsniedz kredītus.

Šajā dzīvē principā neko nav iespējams garantēt, taču, kad politiķi to izdarīja banku sektorā – iedibinot noguldījumu garantijas, viņi ar šo sociālistisko risinājumu nostājās pret fundamentālo ekonomikas procesu jēgu. Šiem procesiem izaugsme un kritumi, peļņa un zaudējumi ir ierastās virzības dabiski elementi.

Ja aptaujāsiet Latvijas mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), jums sūdzēsies ļoti daudzi. Proti, šajā segmentā gandrīz nav aktīvu spēlētāju, jo neviens īpaši nevēlas kreditēt mazo un vidējo biznesu. Tādas lielās kompānijas kā Latvenergo vai Lattelecom par zemu procentu likmi – lūdzu! Hipotekāros kredītus – arī lūdzu! Taču MVU vai patērētāju kreditēšanas segmentā praktiski neviens nealkst to darīt. Tāpēc ka bankas saregulētas diezgan strikti, prasības pret kapitālu ir visai stingras, bieži šīs prasības izrādās absurdas un pretrunīgas.

Mēģinājums apmānīt ekonomikas dabu, garantējot depozītu bezierunu atdošanu un neradot iespēju izveidoties nākamajam pamanāmajam burbulim, noved pie tā, ar ko šodien esam sadūrušies – reālās procentu likmes, kad atrēķinām jau tā zemo inflāciju, bieži izrādās negatīvas. Tātad tie, kas nogulda, patiesībā ir zaudētāji, jo apmaksā situāciju, kurā stimuli veidot depozītus zūd un resursu investīcijām ir arvien mazāk.

Japānā nekustamais īpašums joprojām ir lētāks nekā ap 1990. gadu. Tas pats notiks arī Eiropā – viss jau ir pārregulēts, bankas nealkst izsniegt kredītus, nav paaugstināta pieprasījuma pēc naudas. Tātad neuzpūšas nākamais burbulis un nav iespējas iziet no aktīviem – lūk, strupceļš.

Vispārīgi runājot, burbuļu uzpūšanās un saplakšana rāda to, ka finanšu tirgi pēc savas būtības ir volatīli. Tiem nepieciešama staigāšana augšup-lejup, augšup-lejup – tas ir normāli. Nedrīkst censties tos saspiest un saplacināt. To darot, mēs neradīsim iespēju dzīvokļiem kļūt dārgākiem, mēs nedosim iespēju uzpūsties mazam burbulim šajā sektorā, tomēr pa to laiku tas uzpūtīsies citā, lai arī uzreiz ne tik pamanāmā jomā.

Kas notiek šodien? Tā kā finanšu sistēma ir saspiesta un saplacināta un tai nepieplūst asinis, attiecīgi ari ES ekonomika gandrīz neaug. Vienlaikus valstu budžetu izdevumi aug ievērojami augstākos tempos, savukārt netiek gūts pietiekams nodokļu apjoms, jo trūkst biznesa aktivitāšu. Tomēr birokrātija taču nesamazinās izdevumus tikai tāpēc, ka ekonomika neaug.

Ja paraudzīsieties – valstu ārējie parādi pēdējo 10 gadu laikā jūtami palielinājušies. Pat Latvijā, kas kādreiz izcēlās ar ļoti zemu valsts parāda līmeni, tas tagad kāpj. Labi, tad arī pie viena noslaktēsim banku sistēmu -  priekš kam gan mums tā, nodokļi taču mums nav vajadzīgi!

Vēlme apmānīt ekonomikas dabu dārgi maksās. 2008. gada krīzi izraisīja apstāklis, ka reāli slikts parāds formāli tika uzskatīts par labu. Banku sistēmas saspiešana, ekonomiskās izaugsmes neesamība un budžeta izdevumu un valsts parādu palielināšanās noved pie tā, ka šos parādus, kas formāli tiek uzskatīti par labiem, patiesībā neviens neatdos.

Piemēram, Itālija nekad neatmaksās savu ārējo parādu. Taču, ja mēs šāda veida parādu iegādāsimies un pārnesīsim uz bankas bilanci, tad tā radītais risks pēc formālām pazīmēm būs nulle – atšķirībā no kredīta mazajam un vidējam biznesam. Rezultātā biznesu neviens nevēlas kreditēt, kamēr banku bilances piebāztas ar valsts parādiem. Tā būtībā ir 2008. gada krīzi iniciējušās situācijas atkārtošanās.

Vairs nav atlicis ilgi gaidīt, tomēr alkatīgos baņķierus neviens nevarēs vainot, bet tuvredzīgie politiķi un neprofesionālie regulatori diez vai atzīs savu vainu. Pašreizējā regulēšana stimulē uzkrāt eirozonas valstu sliktos valsts parādus, jo tie formāli tiek uzskatīti par labiem. Bankas nevis izsniedz aizdevumus ekonomiskajiem subjektiem, kas nodrošina ekonomikas izaugsmi, bet finansē politiķu populismu un bezatbildīgo birokrātiju.

Agnis Buda: Kādi ir banku uzdevumi un vieta kopējā valsts morāles infrastruktūrā?

GG: Šī nav banku tēma. Kredītiestāžu primārais mērķis ir pelnīt naudu, nevis domāt par kaut kādu sabiedrisko labumu, par morāli vai vēl kaut ko – tām jāizsniedz kredīti, jādod cilvēkiem nauda, lai viņi iegādātos aktīvus. Tad pastāv ticība attīstībai, tad notiek izaugsme, indikatori staigā augšup-lejup, kāds nopelnīs, kāds zaudēs – tas ir dabisks un normāls process. Jūs nevarat teikt, ka visi ieguldītāji nekad nezaudēs naudu, jo tas nav iespējams.

Un pastāvīgi tiek izdomāts daudz vairāk regulējuma, paaugstinātas barjeras. Tas novedīs pie tā, ka ekonomika vairāk neaugs un jūsu aktīvus gandrīz neviens nepirks – kā noticis Japānā. Šis ir mēģinājums piemānīt procesu dabisko norisi. Man šķiet, ka baņķieru rūpēšanās par kaut ko un morāles jautājums ir nedaudz samākslots. Uzņēmējam jārūpējas par vienu – par peļņu. Viņš ekonomikā rada virsvērtību. Viņam tā jārada atbilstoši likumam, spēles pamatnoteikumiem.

Taču par morāli vairāk jārūpējas tiem, kas par to mēdz aizdomāties. Diemžēl politiskais cikls ir īss: nav zināms, vai politiķis par saviem soļiem atbildēs pēc 5 gadiem. Politiskā kultūra – ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā – sen degradējusies.

Man tiešām interesanti – vai jel kāds pateicis, kādu viņš redz Latviju pēc 10 gadiem? Lūk, es kandidēju vēlēšanās – un tātad pēc 5 gadiem es redzu mūsu valsti tādu, pēc 10 – tādu. Lūk, mūsu problēmas, lūk, mūsu apdraudējumi, lūk, mūsu konkurences priekšrocības, mūsu stiprās puses, taču nebalstīsimies tikai uz esošo, bet attīstīsimies tajā, tajā un tajā jomā, savukārt problēmas risināsim tādā, tādā un tādā veidā: pāris lappusēs jāieraksta tiešām pats galvenais. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādā veidā pilnīgi neviens politiķis nedomā.

Agnis Buda: Vai gribat minēt kādu punktu un uzdevumu, kuram būtu vieta šajās divās lapās?

GG: Risināmā uzdevuma piemērs. Valstī eksporta pakalpojumu proficīts ir plus miljards, bet importa preču deficīts ir mīnus miljards. Ja paskatāmies, kas slēpjas aiz pakalpojumu proficīta miljarda, tad apmēram 40% no tā sastāda tieši banku pakalpojumu eksports. Valsts paziņojusi, ka tā vēlas ievērojami samazināt nerezidentu banku biznesu. Kā es saprotu, tad kritīsies arī finanšu pakalpojumu eksports.

Skaidrības labad – pakalpojumu bilances proficīta radīšanā savu artavu dod arī "airBaltic", vēl ir arī tranzīta bizness, viss pārējais jau ļoti mazās devās. Latvijai šajā jomā ir pāris lietas, kas ir labāk attīstītas nekā Lietuvā un Igaunijā, – aviopakalpojumi un banku sistēma. Pēdējā tagad ievērojami saruks.

Jautājums valdībai: jūs paziņojāt, ka banku sistēmu samazināsiet. Īpaši nešķirojam, vai baņķieri ir godīgi vai nav, taču reducēšana notiks. Jūs to izsludinājāt, un tie ir simti miljonu valsts bilancē. Jautājums – kā jūs tos grasāties kompensēt? Vai ir kāds plāns? Kāds ir jūsu plāns? Esmu pārliecināts, ka šāda plāna nevienam nav.

Tāpēc uzskatu, ka uzņēmējam jāpelna, radot pievienoto vērtību. Un, kad tiks nopelnīts pietiekami daudz pēc katra biznesmeņa atsevišķas izpratnes, viņš aizdomāsies par morāli. Starp citu, to ļoti labi raksturo ASV kapitālisma pieredze. Pievēršoties amerikāņu muzejiem un universitātēm, kam piešķirti noteikti vārdi, jārunā par cilvēkiem, kas tām atstājuši savas bagātības, – no Vorena Bafeta caur Reju Dalio līdz Bilam Geitsam, kurš devis zvērestu vairāk nekā pusi savas bagātības ziedot labdarības mērķiem. Cilvēki līdz tam nonāk – tas ir normāls un dabisks process.

Bet viņiem ar to nevajadzētu sākt – vispirms uzņēmējam vajadzīgs nopelnīt naudu. Taču realitātē veidojas situācija, kad pret uzņēmēju izvirza augstus morālus standartus, bet paši izvirzītāji – piemēram, regulatori – šiem standartiem neatbilst. Saprotiet, kāda man var būt attieksme un attiecības ar FKTK, ja zinu, ka viņi vairākas reizes par banku sektoru publiski maldinājuši sabiedrību. Piemēram, ka visām bankām jāiziet neatkarīgs amerikāņu kompāniju AML – pretskalošanas – audits.

Neraugoties uz šo paziņojumu, ne visas bankas izgājušas šo auditu. FKTK mums uzstājīgi rekomendēja nepublicēt šī AML audita rezultātus, atsaucoties uz to, ka publicēs visus sektora datus kopumā – tomēr viņi mūs piemānīja, jo to nav izdarījuši. Taču, ja to izdarītu – tāpat kā bija apsolījuši visu banku AML auditu –, tad 2018. gada februāra krīzes visdrīzāk nebūtu.

Viņi snieguši nekorektu informāciju par mani cienījamām institūcijām, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Proti, iegādājoties "Norvik Bankas" akcijas, Guseļņikovs esot apmānījis FKTK – to Latvija paziņoja tiesā un tas netieši izriet no ECB sūtītās vēstules. Viņiem savi vārdi vai nu jāapstiprina, vai arī jāatvainojas.

KNAB uzzīmēja īpašu shēmu, kā Rimšēvičs ar KNAB starpniecību ietekmēja regulēšanas procesu attiecībā uz vienu no galvenajiem skalotājiem tirgū – "Trasta Komercbanku". Tomēr mēs it neko neesam dzirdējuši no FKTK – tieši kurš no tās cilvēkiem attēlots shēmā, cik liela ir FKTK darbinieku atbildība par šo skalošanu? Klusums! Personiskā pieredze, kas balstās uz veidu, kā Rimšēvičs prasīja man kukuļus, ļauj man teikt, ka KNAB izveidotais shēmas zīmējums ir absolūti pareizs. Taču it nekādi komentāri nav sekojuši.

Iekams tas nav noticis, FKTK manās acīs neatrodas uz morālo vērtību skalas. Par pašiem faktiem es saku: pārbaudām, vai tā ir vai nav taisnība. Ja tā nav taisnība, tad atkāpieties no amata! Protams, viņi nav ar mieru spēlēt šādu spēli. Varu ar viņiem arī debatēt. Sarīkosim debates – esmu gatavs doties debatēt ar Rimšēviču, ar Putniņu, arī ar Kučinski.

Agnis Buda: Tomēr jāsaprot, ka šis izaicinājums netiek maskēts ar morāli – drīzāk tas būtu biznesa interesēs?

GG: Kāpēc esmu gatavs šādām debatēm – esmu absolūti ieinteresēts Latvijas attīstībā un uzplaukumā! Mūsu investīcijas mērāmas nevis desmitos, bet gan simtos miljonu eiro. Gribētos nopelnīt vai vismaz atgriezt investīcijas. Tomēr tas iespējams vien tad, ja valsts ekonomika aug, ja eksistē saprotams un reāls tās ilgtermiņa attīstības plāns. Augšminētie kungi mani nodēvējuši teju par valsts ienaidnieku, taču atvainojiet – kāds gan es ienaidnieks, ja mana labklājība atkarīga no valsts ekonomiskajiem panākumiem!

Patiesībā ikviens ārvalstu investors ir nevis tikai draugs, bet arī pasaulē labākais spogulis, jo šādi investori nav vietējā isteblišmenta un tusiņa sastāvdaļa un ir ļoti ieinteresēti caurspīdīga regulējuma un godīgu noteikumu pastāvēšanā. Atzīsimies, ka šādu noteikumu Latvijā nav! Tāpēc statistika neuzrāda nozīmīgas investīcijas.

Mani publiskie piedāvājumi nodrošināt caurspīdīgus spēles noteikumus taču sakrīt ar Latvijas un visu tās iedzīvotāju interesēm. Un tie var nepatikt vienīgi tiem politiķiem un oficiālajām personām, kuri ieinteresēti iekšējam lokam raksturīgu privilēģiju saglabāšanā, turpmākā patvaļīgā regulēšanā, dīvainos tiesu sistēmu lēmumos, turpmākā investoru un bankrotējušo kreditoru aplaupīšanā.

Tātad esmu uzdevis jautājumu – kā Latvijai attīstīties? Jūs man pavaicājiet, es taču pārstāvu ne vien biznesu, bet arī ārvalstu investorus. Varu uzreiz pateikt, kas labi un kas slikti. Uz ko orientēties, kur ir stiprās puses, ko vajadzīgs visiem spēkiem atbalstīt. Esmu pārliecināts, ka atbildīgie cilvēki pat nedomā šādā rakursā. Nav nepieciešamības, jo sabiedrība no viņiem to nepieprasa. Taču no mums, baņķieriem, pieprasa. Man tiek vaicāts par morāli, taču viņiem atskaitīties neliek.

Agnis Buda: Ko jūs teiktu par šādu Latvijas miljonāra naudas ieguldīšanas trilemmu – kultūrā un labdarībā, politikā vai politikānismā?

GG: Labs jautājums, jo politikānisms un politika ir dažādas lietas. Ja ieguldāt naudu, lai politiķi noteiktā veidā sasniegtu jūsu konkrētos mērķus, vai arī nelikumīgi viņus finansējat – tas ir viens stāsts. Tad gan patīkamāk, gan prestižāk finansēt kultūras pasākumus. Lai arī esmu absolūti pārliecināts, ka īstam talantam nauda īpaši nav vajadzīga. Talantīga mūzika un talantīgas gleznas radītas bez īpašas naudas, reizēm tā pat traucē.

Kas attiecas uz politikānismu – cik saprotu, Latvijā juridiskas personas nevar finansēt partijas. Arī fiziskas personas to var darīt tikai noteiktā un visai ierobežotā apjomā. Vienlaikus tas noved pie tā, ka rimšēviči, kuriem daudz nelegālas naudas, plaukst un zeļ. Man šķiet, ka pats sistēmas arhitektūras fakts, ka neeksistē legāla un pārskatus sniedzoša lobēšana, arī noved pie tā, ka tiek veidoti neformāli finansēšanas kanāli. Par tiem visi zina, tos cenšas atklāt, un tie eksistē. Tādēļ procesa galapunktā seko atdeve neformālajam kanālam – labuma panākšana vai atmaksa aizbildnim. Vai nebūtu vienkāršāk to visu legalizēt?

Kāpēc pieminu Rimšēviču? Skaidrs, ka, ja jums ir daudz nelegālas skaidras naudas, tad varat palīdzēt jebkurai politiskajai partijai un visas politiskās partijas jūs atbalstīs – pat grūtā brīdī, kad jūs esat apvainots korupcijā un vairs nav kur likties, jūs tomēr netiekat atstādināts no amata. Tāpēc ka droši vien varat par viņiem kaut ko pastāstīt. Tā taču saucas savstarpējā galvošana. Caurspīdīgu mehānismu neesamība ir nelaime.

Man šķiet, ja juridiskajām personām legāli atļautu finansēt partijas, tad tas būtu labāk, nekā to darīt zem galda. Un attiecīgi ieguldījumu atgriešana reāli notiek zem galda. Tas viss notiek! Jebkurš mēģinājums piemānīt cilvēka dabu dod vienīgi vēl sliktāku rezultātu. Cilvēks pēc savas dabas ir stulbs, slinks un alkatīgs, to vajag atzīt un fiksēt.

Piemēram, man esošā veida parlamenta vēlēšanas izskatās pēc spēles, kurā vērojami noteikti izkropļojumi. Vēlreiz – ja skaidri zināms, ka valdību izveidos noteikts partiju komplekts, tad ņemsim un aizvāksim šo balsošanas procesu – un godīgi atzīstam tāpat acīmredzamo. Kāda principā starpība, cik daudz balsu iegūs nacionālisti – 7 vai 12 procentus? Es tāpat varu pateikt, ka Tieslietu ministra amatu viņiem neatņemt – tā būs asiņaina cīņa. Kāda starpība, cik balsu dabūs ZZS! Skaidrs, ka viņiem vajadzīgi lauksaimniecības un transporta krēsli. 

Katram politiskajam spēkam ir saprotamas komerciālas intereses, un visiem skaidrs, ka tie cilvēki, kam tas pa kabatai, dala valsti. Legalizējiet šo procesu, atzīstieties – jūs taču tāpat nevienam nesakāt, uz kurieni jūs virzāt valsti. Vienalga, jums nav nekāda sakarīga ilgtermiņa plāna, ne kādas cilvēkiem prezentētas saprātīgas stratēģijas. Tad arī pasakiet cilvēkiem, kā viss izskatās īstenībā!

Agnis Buda: Cik strikti konkurences cīņā spēj rīkoties bankas, un kādas Latvijas banku sektora īpatnības jūs izceltu?

GG: Uzskatu, ka vispirms jārunā par kolosālu Rimšēviča un FKTK – pirmkārt, profesionālu – pārrēķināšanos un kļūdu, ko vispār neviens neredz, proti, par rezidentu un nerezidentu banku lomu. Rezidentu bankas galvenokārt pieder skandināviem. Vēl ir divas rezidentu-nerezidentu bankas, kas lielākā mērā uzskatāmas par rezidentu pārstāvēm – "Citadele" un "Norvik Banka". Mūs tomēr nevar attiecināt uz nerezidentu segmentu, jo "Norvik Bankā" vairāk nekā 60% atlikumu bankas pasīvos pieder rezidentiem. Visas pārējās ir nerezidentu. 

Taču visas rezidentu bankas, kas apkalpo iedzīvotājus un uzņēmumus, pārstāv neeirozonas valstis – tādēļ vērts padomāt. Tātad Latvija ir eirozonas valsts, bet lielāko daļu banku sistēmas kontrolē neeirozonas bankas. Šī ir kolosāla un principiāla centrālās bankas un regulatora pārrēķināšanās, jo tieši te ieraugāmi pilnībā nesabalansēti riski. Lietas būtība apstāklī, ka vajag izprast, kāda atsevišķi ņemtas krīzes gadījumā būs šajās skandināvu valstīs esošo galveno biroju attieksme pret saviem Latvijas meitas uzņēmumiem, no kuriem lēmumu pieņemšanas kapacitāte tiek "iznesta".

Pavaicājiet – finanšu tirgū jums katrs izstāstīs, ka skandināvu bankas Latvijā uz vietas pieņem arvien mazāk un mazāk lēmumu. Cik saprotu, "Swedbank" augstceltnē arvien vairāk un vairāk kvadrātmetru tiek izīrēti, savukārt lēmumu pieņemšanas funkcija arvien vairāk un vairāk pārceļas uz Stokholmu. Lūk, ja rītdien Zviedrijas ekonomikā iestājas krīze, tad saprotams, ka tā uzreiz projicēsies uz Latviju un attiecīgi parādās jautājums par ECB.

Kas ir centrālā banka? Tā ir pēdējās instances kreditore, kas sniedz nepieciešamo likviditāti force majeure gadījumā. Te arī slēpjas visa centrobankas ideja. Tikai šī iemesla dēļ centrobankām piešķirta neatkarība – lai tās neizsniegtu naudu pēc zvana no valdības kabinetiem. Tikai tādēļ tās ir neatkarīgas – nevis tālab, lai piedalītos korupcijas shēmās un pēc tam neuzņemtos nekādu atbildību kā Rimšēvičs. Neatkarība tika piešķirta, lai centrālo banku naudas un kredīta politika būtu neatkarīga. To pienākums – saskaņā ar savu eksistēšanas jēgu – piešķirt likviditāti.

Lūk, ja rītdien skandināvu valstu tirgos iekšēju ekonomisku iemeslu dēļ iestāsies krīze, tad ECB nenāks talkā. Skandināvu bankas tajā brīdī, protams, sāks ar paziņojumiem: "Visi atdodiet kredītus!" un "Visu likviditāti šeit!" ECB pateiks: "Es vispār šeit neesmu es." Un ko iesāksim mēs? Iedomājieties, cik ļoti Latvijas banku sistēma un visi iedzīvotāji viegli ievainojami! Pie tam ja krīze notiek eirozonā, tad ECB nav šo banku pārraudzītāja. Tātad nav saprotams, kāpēc Frankfurtē esošajai centrobankai būtu jāsniedz palīdzība skandināvu bankām.

Skaidrs, ka ECB piešķirs likviditāti Eiropas bankām. Taču mūsu gadījumā tās ir bankas, kuru galvenie biroji operē ar pavisam citām valūtām. Tātad noteiktu force majeure notikumu attīstības gadījumā varam iztēloties ne īpaši rožainu ainu.

Iedomājieties šādu situāciju – rītdien zviedru krona krītas pret eiro divas reizes vai otrādi. Vai arī kaut kas atgadās Zviedrijā. Principiāli svarīgi tas, ka tā ir neeirozona. Tas ir, pēdējās institūcijas kreditors atrodas pretējā pusē, tā sakot, citā kontinentā, un tas operē ar citu valūtu. Un kas pieļāvis šādas Latvijas banku struktūras izveidošanos? Kāds taču bijis šīs sistēmas arhitekts, viņa acu priekšā tas viss noticis.

Šis cilvēks, pirmkārt, profesionālajā ziņā nekam neder, otrkārt, ir pilnīgi nepatriotisks. Te absolūti nav ieraugāmas rūpes par savas valsts interesēm krīzes vai force majeure situācijā. Un neviens par to vispār nerunā un neviens to nesaprot – lai arī tas ir tik vienkārši.

Un te var būt tikai viena alternatīva – vietējo banku atbalsts, un tām jābūt pēc iespējas spēcīgākām. Vispārēji pašsaprotams, ka jebkura valsts palīdz vietējām bankām konkurēt vietējos tirgos. Es nezinu daudzas jurisdikcijas, kur valsts oficiāli un sistēmiski palīdzētu bankām – pievērsiet uzmanību! – no citas valūtas zonas dominēt vietējā tirgū, īsti nepieļaujot savām vietējām bankām piedalīties konkurences cīņā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!