Grieķija, bēgļi un ārpolitikas vieta pašmāju dienaskārtībā

Aizvadītie mēneši ir bijuši interesanti, spilgti raksturojot to, kā mēs, Latvijas sabiedrība, domājam par citām sabiedrībām un citām problēmām.

Pirmkārt, visā krāšņumā izpaudās dažādu masu mediju (plašā nozīmē) "runājošo galvu" ietekme uz uztveres leņķa platumu. Vai, citiem vārdiem sakot, cik ātri t.s. topa tēmas kaut kur "aizpeld" un novietojas fonā. Lai gan – gandrīz visas konkrētajā brīdī pasludinātas par "ārkārtējām", "izšķirošām" utt. Bija Krievijas agresija pret Ukrainu. Kas "tur notiek" tagad? Nekas labs, bet īsti nezinām. Bija patvēruma meklētāji un ekonomiskie imigranti. Tas pats. Bija islāma radikāļu aktivitātes. Tas pats. Nu ir Grieķija, kas, manuprāt, jau pēc mēneša vai diviem ierindosies kategorijā "bija".

Otrkārt, uztveres leņķa šaurums kā tāds. Tas nav pārmetums, jo, pieļauju, tieši tas pats novērojams arī citās sabiedrībās. Mēs uztveram vai nu to, kas ir pietuvināts burtiski ģeogrāfiskā nozīmē (piemēram, Ukraina), vai arī procesus, kuru ietekme uz mums ir salīdzinoši viegli formulējama (Grieķija, t.s. bēgļu krīze).

Manuprāt, būtu bezjēdzīgi iztirzāt šādas situācijas iemeslus – gan tāpēc, ka tā ir cita, ļoti plaša tēma, gan tāpēc, ka nejūtos kompetents. Tādēļ tālākais ir piezemēts mēģinājums nofiksēt citas ārpolitiskās epizodes, kas – vērtēsim nekaunīgi savtīgi no mūsu pašu interešu viedokļa – Latviju ietekmē (ietekmēs).

Aktuālākais: veiksmīgi noslēgušās sarunas par Rietumu un Irānas attiecību uzlabošanu

Attiecību uzlabošanās gadījumā Irāna potenciāli var palielināt savu klātbūtni naftas piegādes tirgū, kas savukārt potenciāli var saglabāt šī energoresursa pašreiz salīdzinoši zemo cenu līmeni vai pat to vēl pazemināt. Tas gan būtu izdevīgi patērētājiem stagnējošu ienākumu situācijā (vismaz nepalielinās izdevumi), gan kalpotu par papildu spiedienu uz Krieviju un palīdzētu tās agresīvās politikas savaldīšanā.

Un galu galā – izsakoties mazliet ciniski –, ja par vienu saspīlējumu mazāk, Rietumu rīcībā ir vairāk resursu (kaut analīzei un reālai rīcībai nepieciešamā laika) citu problēmu risināšanai.

Mazliet attālāka nākotne: gaidāmās parlamentu vēlēšanas Polijā un Spānijā

Lai cik mitoloģizēta būtu "Briseles birokrātijas" un/vai Vācijas ietekme Eiropā, patiesībā nacionālā līmeņa politika dalībvalstīs ir ļoti nozīmīga (nelāgs piemērs, bet – Grieķija).

Polijas gadījumā pēdējo gadu laikā esam pieraduši, ka šīs valsts valdība ir visnotaļ aktīvs spēlētājs Eiropā, turklāt daudzos gadījumos baltiešu interesēm atbilstošā virzienā. Rupji sakot, līdz šim esam varējuši rēķināties ar to, ka mūsu balstiņām pievienojas poļu baritons. Ja vēlēšanās notiks valdošo koalīciju nomaiņa, Polija, iespējams, kļūs introvertāka vai pat īdzīgāka pret Eiropu, kas no mūsu viedokļa būtu nelāgi.

Savukārt Spānijā, šķiet, veidosies situācija, ka šobrīd opozīcijā esošajiem sociālistiem – t.s. tradicionālajai varas partijai – balsu nepietiks, un tiem nāksies draudzēties ar kreisajiem radikāļiem, lai atkal nonāktu pie varas. Tas nenozīmē, ka Spānijas ekonomika tiks salaista grīstē līdzīgi kā Grieķijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Tomēr ļoti ticami, ka tas pastiprinās kakofoniju debatēs Eiropā par prioritātēm, risinājumiem un vērtībām, kas vispār ir šarmanti, bet pašreiz vairumā gadījumu rezultējas kā klaigāšana bez rezultāta.

Laikā nenofiksējams "fons": Persijas līča arābu valstu savstarpējā "mērīšanās"

Pirmajā pietuvinājumā cēloņsakarību ķēde ir skaidra. Latviju, tāpat kā citas Eiropas valstis, tieši skar arvien pieaugošās bēgļu plūsmas un islāma radikāļi. Pozitīvu izmaiņu šajā jomā nebūs, kamēr Lībija un Sīrija faktiski ir sabrukušas valstis, kuras nespēj kontrolēt savas robežas un teritorijas, pat ja to gribētu.

Tomēr bardaku uztur ne tikai tas, ka Asads ir tirāns vai ka Rietumi savulaik izdarīja kļūdu, nepanākot viņa atkāpšanos no Sīrijas vadītāja posteņa, vai ka Rietumi savulaik neaprēķināja sekas Kadafi gāšanai Lībijā. Bīstamo haosu nodrošina arī tas, ka dažādas Līča valstis (t.sk. Saūda Arābija) finansiāli un militāri atbalsta dažādus grupējumus Lībijā un Sīrijā.

Ja šīs valstis – piemēram, arī ASV un ES mudinātas – kaut kad kaut kādā sasodīti karstā un tālā zemes pleķī vienosies šo savstarpēju sāncensību beigt, tas būs nozīmīgi arī Latvijai, pat ja to "nerādīs ziņās".

Tā turpināt var ilgi (piemēram, ko mēs vispār zinām par Eiropas "pavēderē", Balkānos, notiekošo?), kaitinoši uzbāžoties ar tēzi, kuru, pieļauju, intuitīvi nojauš daudzi – mūsdienu globālajā pasaulē cēloņsakarību ķēdes ir ļoti sarežģītas. Līdz ar to "sausais atlikums" varētu būt šāds: pirmkārt, jāmaina sabiedrības viedoklis, ka ārlietas ir "greznumlieta" ar apšaubāmu praktisku jēgu; ārlietas ir ne tikai tukša runāšana dažnedažādos burziņos, bet arī reāli lēmumi, kas pozitīvi vai negatīvi ietekmē mūsu labklājību. Otrkārt, Latvijas institūcijām jāsadarbojas ciešāk. Piemēram, ja, sākot ar šā gada septembri, Latvija uz diviem gadiem kļūs par Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras valdes locekli, šī iespēja jāizmanto arī mūsu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (Salaspils reaktors u.c. problēmas), neatstājot šo virzienu tikai Ārlietu ministrijas ziņā.

Niansētāka izpratne par ārpolitiku tās veidotājiem (ne tikai Ārlietu ministrijai, bet arī citām institūcijām), manuprāt, konkrētās situācijās palīdzētu radošāk meklēt sabiedrotos un vajadzības gadījumā izmantot pretrunas, kas slēpjas aiz glancētās fasādes.

Daži praktiska rakstura ierosinājumi. Ik gadu Saeimā ir īpašas debates par ārpolitiku, kas ir tādas, kādas nu tās ir. Proti, ministrijas sagatavotajam ziņojumam oficiāla dokumenta raksturs uzliek zināmus objektīvus rāmjus, savukārt tautas priekšstāvji arī šādas debates izmanto vai nu valdības kritikai (opozīcija), vai atbalstīšanai, saturiski paliekot ministrijas iezīmēto tēmu lokā.

Tomēr nekas netraucē parlamenta Ārlietu un Eiropas lietu komisijām rosināt diskusijas, piesaistot "drēbi zinošus" ekspertus no akadēmiskajām un biznesa aprindām par daudz plašāku jautājumu loku. Pateicoties parlamentārās izmeklēšanas komisijām šajā parlamenta sasaukumā, ļaudis Jēkaba ielā ir iemanījušies veidot adekvātus video arhīvus, tātad šādas prāta vētras ieinteresēti ļaudis varētu novērtēt sev izdevīgā laikā un neatkarīgi no medijiem (kuru intereses līmenis ir neprognozējams).