Komentārs
03.08.2016

#GribuTeviAtpakaļ – visiem patīk

 
Komentē
30

Vērtēt komunikācijas kampaņas ir daudz vieglāk, nekā tās veidot. Kritizēt vispār ir viegli. Tomēr kampaņai "#GribuTeviAtpakaļ", manuprāt, gluži vienkārši nekad nevajadzēja tikt realizētai. Nemaz nerunājot par tās realizēšanai novirzītajiem un iztērētajiem laika un finanšu līdzekļiem. Tās ideja bija jānogriež jau sākumā. Sarunai būtu bijis jābūt aptuveni šādai:

– Kas tur tagad valsts politikā tāds aktuāls?
– Dabūt latviešus atpakaļ!
– Klau, tad varbūt uzorganizējam akciju reemigrācijai!
– Laba doma! Paskatāmies datos, kādi ir tie iemesli, kādēļ cilvēki aizbrauc un kādēļ atgriežas!
– Ui, izskatās, ka tos iemeslus mēs ar kampaņu neatrisināsim.
– Nu labi, paskatāmies vismaz, vai ir kāda valsts, kurai ir izdevusies šāda kampaņa....
– Neredzu nevienu šāda veida sociālo akciju, kas būtu beigusies veiksmīgi...
– Tad neko, turpinām darbu pie mūsu bukletiem?
– Jā, darīsim labāk to, kas mums patiešām izdodas!

Nepamet sajūta, ka šis projekts ir "projektu domāšanas" sekas. Man līdz šim šķita, ka ar to slimo tikai NVO komunikācijas kampaņas, bet, izrādās, šī sērga ir izplatījusies.

Es domāju, ka visi projekta plānošanā iesaistītie apzinājās, ka tas nenesīs nekādas pārmaiņas. Pietiek izlasīt pāris pētījumu par emigrācijas iemesliem, lai būtu skaidrs – cilvēki emigrē ne jau tāpēc, ka nezina, ka viņus te kāds gaida.[1] Ne jau tādēļ, ka neapzinās, ka turpmākos gadus ar saviem mīļajiem sazināsies tikai skaipā. Viņi neatgriežas tādēļ, ka valstī netiek risinātas sistēmiskās problēmas, kas kļuvušas par aizbraukšanas iemesliem. Tomēr "projektu domātājam", kas redz, ka šobrīd valsts politikā ir aktualizēta "reemigrācija", tas ir kā paša Dieva aicinājums izmantot iespēju un politikas virzienu pārvērst "projektā".

Tas ir līdzīgi kā ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu. Līdzko tas parādījās, ļoti daudzas NVO atcerējās, cik ļoti tās patiesībā ir gatavas investēt laiku un pūles, lai integrētu tos dažus desmitus trešvalstnieku. Projektu dzīves laikā, kas parasti ilga no viena gada novembra līdz nākamā gada maijam, uz tiem dažiem desmitiem trešvalstnieku tika izmēģināti visādi projekti. Katru gadu šajā laika posmā viņi piedalījās dažu mēnešu latviešu valodas kursos, lēkāja tautasdejas kultūras namos, sniedza intervijas, piedalījās TV sižetos un dokumentālo filmu tapšanā. Tad atkal pusgadu bija klusums, un tad jau bija pienācis nākamais projektu dzīves cikls. Kā taureņiem, kas kādu laiku snauž kūniņā, tad pamostas, palido un mirst, lai atkal pēc kāda laika pamostos citi un nolidotu savu īso dzīvīti. Trešo valstu piederīgo problēmas tika apzinātas, un par tām tika runāts neskaitāmās diskusijās un konferencēs. Problēmas tas neatrisināja, bet projektiņi dzima.

Valsts sapņi par stiprām un auglīgām latviešu ģimenēm apraujas, ja palūkojas uz datiem: sievietes, līdzko ir tikušas laukā no tikumības citadeles – Latvijas, ir gatavas pieņemt lēmumu par ģimenes pieaugumu. Patiesībā jau šis nav pirmais pētījums, kas pierāda, ka ekonomiskā un sociālā stabilitāte ir atslēga tam, lai Latvijā cilvēki izvēlētos radīt bērnus.[2]

Bet nu nedaudz par akciju. Ir pierādīts, ka kaunināšana nav veids, kā mainīt cilvēku rīcību uz labo pusi. [3] Var kaunināt suni, kas piečurājis paklāju; viņš izskatīsies nokaunējies, tomēr no šī procesa viņš neko neiemācīsies. Tāpat arī cilvēki. Var jau kaunināt un teikt, ka gaļas ēšana ir slikta planētas nākotnei. Tomēr, liekot cilvēkiem justies slikti par viņu izvēlēm, viņus var tikai sadusmot, nevis mainīt viņu rīcību. Cilvēki jutīs kaunu, niknumu vai varbūt pat uzsvērtu vienaldzību, taču tas neiedrošinās viņus pozitīvai rīcībai. Šī akcija bija domāta kā draudzīgs, mīlīgs aicinājums, kam būtu jārada siltas jūtas, jo latvieši "neprot skaļi izteikt emocijas" [4]. Diemžēl sociālajos tīklos cilvēki to tā neuztvēra. Forumos un feisbuka diskusijās cilvēki bija dusmīgi un izteicās par kampaņu nicīgi – sak, "#GribuTeviAtpakaļ"? Un ko es tur ēdīšu?

Man šī akcija šķiet arī nežēlīga. Aiz katras ģimenes, kur viens no vecākiem vai bērns ir devies prom, slēpjas kāds stāsts. Dažreiz priecīgs, bet pārsvarā tas vienmēr būs nedaudz skumjš vai pat traģisks. Aiz šīm muļķīgajām pastkartēm ir bērni, kas palikuši Latvijā, kamēr vecāki strādā Anglijā. Ir ģimenes, kur viens no vecākiem (un ne vienmēr tas ir vīrietis, kā liek domāt pastkartes!) ir devies prom, tādēļ ir izjukusi ģimene. Ir vecāki, kas gadiem nav redzējuši savus bērnus un mazbērnus. Tiem, kas tur dzīvo, nav jāatgādina, ka viņus šeit gaida. Viņi to jau zina. Lieks atgādinājums nenes prieku, tas sāpina.

Akcijas "#GribuTeviAtpakaļ" mirkļbirka sociālajos medijos jau ir radījusi pretsitienu. Cilvēki ir aizkaitināti, kas nav nekas pārsteidzošs, jo, kā jau minēju, pētījumi liecina, ka spēcīgu kauna jūtu radīšana reklāmā ļoti bieži rada dusmu un niknuma pilnu pretreakciju. Ir liela kļūda kā komunikācijas vizuālo tēlu izmantot pastkarti, kurā sieviete viena pati zāģē lielu bluķi un gaida savu vīru atpakaļ. Šajās pastkartēs Latvija arī neizskatās kā vieta, kur gribētos atgriezties. Aizbraucēji ir dažādi. Dažādi ir arī palicēji. Latvija ir kaut kas vairāk par vientuļu bluķu zāģēšanu viensētā vai spēļu laukumu daudzdzīvokļu guļamrajonā. Galu galā, Latvijas skaistumu un dažādību vislabāk ilustrē tieši Latvijas Institūta bukleti.


Labi, ka akcijai arī ir cita sastāvdaļa – Valsts kancelejas izveidota informatīvā anketa, kas palīdz atrast informāciju, ja nu kāds vēlētos atgriezties. Tāpat tur apkopoti iedvesmojoši stāsti par latviešiem, kuri nolēmuši atgriezties. Ar pozitīviem stāstiem ir iespējams iedrošināt daudz labāk. Tomēr tie, protams, nekad nespēs atrisināt bažas, ar kurām saskaras katrs, kas nolēmis atgriezties, – vai es spēšu izdzīvot, vai man būs darbs, vai man būs, kur dzīvot?

Daudz labāk par projektiem darbojas vienkārši labākas valsts veidošana. Un, līdzīgi kā tas ir ar Igauniju, slava ies pa priekšu arī bez kampaņas. Darbi komunicē skaļāk par vārdiem. VIENMĒR.

Šī akcija ir kā puķains plāksteris uz milzīgas rētas. Var uztaisīt lapu ar mīlīgiem ezīšiem, kas pukšķina pa mežu, tomēr nez vai tie palīdzēs cilvēkiem, kuriem Latvijā piedāvās strādāt par algu aploksnē vai kuru dzīvesdraugi ar tumšāku ādas krāsu varēs tikai minēt, kāds būs viņu statuss šajā valstī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tas ir, ja viņiem izdosies izīrēt dzīvokli un būs kur dzīvot, jo cilvēki ar tumšāku ādas krāsu latviešiem nepatīk. Ir grūti uzturēt kampaņu, kurai nav argumentācijas. Turklāt emigranti ir labi informēti par Latvijas politiku un ekonomiku. Viņus nevar apmānīt.

Īrija 2015. gadā uzsāka līdzīgu kampaņu, tomēr tā bija balstīta nevis kaunināšanā, bet gan iedrošinājumā. Iniciatīvu uzsāka valsts ministrs diasporu jautājumos Džimijs Dīnihens (Jimmy Deenihan), sakot, ka sagaida reemigrantus atpakaļ, lai viņi varētu kopīgi celt valsts ekonomiku. Šis sauciens balstījās "labās ziņās, kuras valsts vēlas nodot emigrantiem": piemēram, ka ekonomika rada aptuveni 1000 darbavietu nedēļā vai ka ir izveidots reģionālās attīstības plāns, kura mērķis ir ar 250 miljonu eiro investīciju palīdzību veicināt darbavietu izveidi reģionos.


Un, visbeidzot, parunāsim par mirkļbirku izmantošanu. Kaut gan tā vienmēr šķiet lieliska ideja, lai iesaistītu cilvēkus un uzrunātu gados jaunāku auditoriju, tai ir arī savi riski. Un galvenais risks ir tas, ka cilvēki izmantos iespēju pasmieties vai paņirgāties par jebkuru mirkļbirku, ja vien šāda iespēja būs. Pagājušajā gadā tas notika ar "Pasažieru vilcienu" – labi domātais "#KoDariVilciena" pārvērtās par "#KodAriVilciena".

Tas pats noticis arī ar mirkļbirku "#GribuTeviAtpakaļ". Jo cilvēki, spriežot pēc sociālajiem tīkliem, grib atpakaļ daudz ko. Raidījumu "Miedziņš nāk", grupu "Backstreet Boys" un televīzijas kanālu "Picca TV". Tikai politiķi savus bērnus gan vēl neesot gatavi saukt atpakaļ, tā ziņoja "Leta". Lai strādā un mācās.

Kamēr cilvēki sacenšas asprātībā par mirkļbirku "#GribuTeviAtpakaļ", Latvijas Institūts uzskata kampaņu par izdevušos.[5] Kāpēc? Jo viņi turas pie sena komunikatoru principa – nav svarīgi, ko runā, svarīgi, lai runā. Jebkurš uzņēmums šajā brīdī kampaņu būtu atsaucis. Lai gan visdrīzāk nebūtu, ja kampaņa pirms tam būtu testēta uz mērķa grupām. Bet tas nav nepieciešams, jo mērķis ir "raisīt diskusiju" (vēl viens NVO/valsts pārvaldes princips), nevis sasniegt konkrētus, realizējamus, izmērāmus mērķus.

Vai šis princips atmaksāsies, rādīs laiks – iespējams, turpmāko gadu vienīgā asociācija ar Latvijas Institūtu būs šī:

Vai mēs vēlamies to?

[1] http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/226575/divas-tresdalas-aizbraukuso-tautiesu-latvija-nevelas-atgriezties-jo-ir-vilusies-valsti

[2] http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/226610/aizbraukusas-uz-arzemem-latvietes-bernus-tur-dzemde-naskak

[3] Brennan, L., Binney, W. (2010). Fear, guilt and shame appeals in social marketing. Journal of Business Research, 63(2), 140–146.

[4] Nosūtīs arī pastkartīti. Ievas Puķes saruna ar Aivu Rozenbergu. Ir, Nr. 30 (327), 27.–04.08.2016.  

[5] http://www.db.lv/citas-zinas/socialo-kustibu-gributeviatpakal-uzskata-par-izdevusos-452451

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
30