Grēka valdzinājums

"Tik daudz baltas un saldas miesas Zirneklis vēl nekad nebija redzējis. Viņš iekārē trīcēja, žokļi sacirtās, indes kārpas piebrieda, un viņš it kā uzpūtās, kļuva lielāks, tvirtāks un bīstamāks. Viņš alka šai miesai pieskarties, sajust pulsējošo dzīvību starp saviem žokļiem un kājām, tai piekļauties un izsūkt to."

Vladimirs Kaijaks, "Zirneklis", grāmatā "Visu rožu roze", R. 1987, 95. lpp.

Grēka jēdzienu, orientāciju starp labo un ļauno, tikumu un netikumu visbiežāk mēs paņemam līdzi no bērnības. Atceros vēl tagad, kā vecāmāte par katriem maniem nedarbiem kratīja galvu: "Tā nedari, Dievs tevi sodīs!" Bet ikviens aizliegums vilina ar iespēju to pārkāpt. Īpaši jaunībā, kad vēl neesi apdedzinājies, neesi pievīlies kārdinājumā. Filmās itin bieži šausmas sākas tikai pēc tam, kad ieiets, aiztikts, paņemts, redzēts TAS, ko nekādi nedrīkst. Bet gribas zināt...

Seksuālās baudas vilinājums, instinktīva vēlme iepazīt juteklības noslēpumu: tas ir pārdzīvojumu komplekss, kas noteiktā laikposmā skar praktiski ikvienu. Laika gaitā seksuālā dzīve kļūst arvien mazāk tabuizēta. Padomju laika ideoloģiskā cenzūra rūpīgi uzmanīja, lai jauno pilsoņu jūtas nesatrauktu uz kinoekrāna nejauši pazibējis sievietes krūtsgals, kaut ko vairāk pieļaujot tikai uz brīdi un no mugurpuses. Bet, nīdējot kailskatus, cenzori nez kādēļ nespēja saskatīt kaut ko nevēlamu, morāli apšaubāmu filmā "Salna pavasarī" (Leonīds Leimanis, Pāvels Armands, 1955), kurā Zigrīdas Stungures tēlotā Madara ir tik negantas iekāres pārņemta, ka gatava upurēt savu dēlu, visu mantu un arī pati sevi. Seksuālā apsēstība filmā aizklāta ar sociālo nevienlīdzību.

"Zirnekļa" (scen. Vladimirs Kaijaks, rež. Vasilijs Mass, op. Gvido Skulte, 1992) galveno varoni – jutekliski plaukstošo jaunavu Viku – tolaik Viļņas Konservatorijas Teātra mākslas fakultātes pirmā kursa studentes, astoņpadsmitgadīgās Aurēlijas Anužītes debija kino – ievēro Mākslinieks (Ļubomirs Laucāvičs), kuram viņa talanta cienītājs Mācītājs (Aļgirds Paulavičs) uzticējis gleznot svētbildi ar Jaunavu Mariju. Viku uzaicina pozēt Māksliniekam. Katoļticīgā ģimenē augusī meitene jau tā gandrīz ik nakti mulst no savā miesā pumpurojošā nemiera. Ieradusies Mākslinieka darbnīcā, viņa sastopas ar kailu modeli, vīnu, diezgan nešķīstām gleznām un vīrišķu spēku, kas reizē pievelk un biedē. Mākslas tēlu izaicinošais kailums Vikas apziņā atdzīvojas, satrauc, un meitene aizbēg no darbnīcas. Viņas nakts vīzijās tagad sākas erotisma un šausmu mikslis. Vīrieša Mākslinieka iekāres alku pilnais skāviens sublimējas zirnekļa tēlā. Kailais, neaizsargātais, jūtošais meitenes ķermenis zirnekļa pretīgajās ķetnās – tās ir šausmas.

Atzīstos, bērnībā baidījos no zirnekļiem. Arī tagad izvairos ar tiem saskarties. Neizskaidrojams pretīgums, ko neaizmēž saprātīgie skaidrojumi par zirnekļu cilts lietderību, sakņojas apziņas dzīlēs, kurās man nav vēlēšanās ieskatīties. Tā dzīvoju – bez zirnekļiem, bet ar kaut kur dziļumā gruzdošām bailēm.

Filmas scenārija autors ir Vladimirs Kaijaks (1930–2013), kurš to veidojis pēc sava tāda paša nosaukuma stāsta motīviem. Izlasot stāstu, jāsecina, ka tā sakars ar filmu ir visai aptuvens. Jā, ir insekts un sieviete, un iekāre. Stāsta centrā ir tieši zirneklis, kas mierīgi dzīvo pamestās lauku mājās, kur, kukainim gluži negaidīti, atgriežas cilvēki. Starp tiem arī jauna un skaista sieviete. Kaijaka stāsta zirneklis ir plēsīgs (arī filmā redzamais ir no putnēdāju sugas), un viņš iekāro sievieti, tiecoties pēc vislielākās baudas, ko varētu gūt, pieglaužoties sievietes miesai un pārkožot artēriju uz tās kakla. Jāatzīmē, ka rakstnieks apbrīnojami iejuties zirnekļa rīcības motīvos, aprakstā sasniedzot gandrīz fizioloģisku precizitāti. Latviešu literatūrā tik baiss insekta un tā raisīto šausmu tēlojums ir retums. Tik labi nepārzinu mūsu literatūras apcirkņus, lai apgalvotu, ka nekas līdzīgs tajos nav atrodams. Atsaukšos uz rakstnieku Andri Jakubānu (1941–2008), kurš Kaijaka stāstu krājuma "Visu rožu roze" (1987) pēcvārdā raksta: "Šai grāmatai grūti atrast līdziniekus visā latviešu literatūrā. [..] Manuprāt, Vladimiram Kaijakam [..] piemīt īsti velnišķīga māka lēni un pamatīgi saņemt lasītāju dūrē un vairs nelaist vaļā. Šausmu sajūta to pārņem pēc katras nākošās lappuses arvien neatvairāmāk. [..]"Zirnekļa" ļaunums aug un plešas kā pati nenovēršamība, liekas, pasaule tūlīt pat nokļūs arvien gigantiskāka, arvien lielāka zirnekļa taustekļos." [1] Stāsta izskaņā, kad milzu insekts ir baudas virsotnē, vīrietis sit tam ar rungu, un kukainis kļūst mazs, niecīgs un iekrīt grīdas šķirbā. Šai brīdī atklājas iztēles saspēle ar īstenību, kas mākslas darbam piešķir šausmu valdzinājumu.

Arī Vasilija Masa filmā tiek izspēlēta satrauktās iztēles suģestīvā deja. Uz to rosina Vikas erotisko dziņu pārņemtie šaušalīgie redzējumi. Pēc īsteni baisās ainas pirtī (vēl viena analoģija ar stāstu!), kad kailajai Vikai izdodas paglābties no milzu Zirnekļa Mākslinieka grābieniem, viņai atliek vien noskatīties, kā pēc sadursmes ar Mācītāju pretīgi sadalās viņas pāri darītāja līķis.

Meitene gūst reālu seksuālu mierinājumu vingrā lauku puiša Jura (Sauļus Balandis) maigumā. Jaunavas dziņas ir remdētas. Zirneklis ir vairs tikai mazs nekaitīgs kukainītis istabas nostūrī. Filmas beigās, kad apziņa ir noskaidrojusies, Vika kopā ar Juri nopeldējusies jūrā, viņi satiek Mākslinieku, kurš pavada tos ar daudznozīmīgu skatienu. Reālā dzīve ņēmusi virsroku pār dziņu un alku mutuli. Bet Aurēlija Anužīte apliecinājusi savu talantu un skaistuma grēcīgo vilinājumu.

Tieši "Zirneklis" sasaista jauniņo lietuvieti Anužīti ar Latviju uz mūžu. Mūsu priekšnesumu kultūrā bija un joprojām ir pieprasījums pēc viņas emocionālās aktierspēles un sievišķā valdzinājuma. Sekoja lomas filmās "Rīgas jumpravas" (rež. Emils Stangs Lunds, 1996), "Vecās pagastmājas mistērijas" (Jānis Streičs, 2000), "Jāņu nakts" (Aleksandrs Hāns, 2007), "Rūgtais vīns" (Rolands Kalniņš, 2007) u.c., redzēsim viņu arī topošajā Annas Vidulejas darbā "Homo novus". Bija lielas lomas Jaunajā Rīgas teātrī (atmiņā palikusi Ņina Zarečnaja "Kaijā", 1997). Taču īstu popularitāti iemantoja Aurēlijas Anužītes Manga TV seriālā "Saldā indes garša" (Inta Gorodecka, 2001). Tiesa, pēdējos gados, kad aktrise jau kļuvusi par Anužīti-Lauciņu un 6 bērnu māti, prioritātes vairāk saistītas ar ģimenes dzīvi.

Nevar neatzīmēt filmas "Zirneklis" vienkāršību un tajā pašā laikā neparastumu, ne tikai latviešu kino kontekstā. Izturēta stilistika, kurā šausmīgais organiski ievīts vizuālajā rindā, daudznozīmīgas detaļas, kam piemīt neapstrīdams ķermeniskums, fizisks vieliskums, nesot garīgu, ne tikai miesisku jēgu. Tas lielā mērā ir operatora Gvido Skultes (1939–2013), kā arī filmas mākslinieku Vasilija Masa un viņa dzīvesbiedres Gaļinas Masas nopelns. Galvenās varones vīzijās kaili ķermeņi parādās vairākkārt, tie vijas, glaužas, erotiski izliecas, taču filmētāja kamera ir izveicīgi delikāta un pornogrāfijā neieslīd. Vēl jo vairāk jāuzteic kombinētie kadri ar milzu zirnekli. Pēc mūsdienu elektronisko tehnoloģiju mērauklas, tas ir rūpīgs roku darbs, kas vienmēr vērtējams augstu. "Zirneklis" joprojām tiek pieteikta kā erotiska šausmu filma, un kā tāda, tā, protams, ir pirmā Latvijā.

Šausmu filmas ir plaša pasaules kino vēstures sadaļa, kas nāk no pašiem kino pirmsākumiem. Šai filmu grupai ir dažādi novirzieni – vampīri, slepkavnieciski briesmoņi, augšāmcēlušies miroņi, vilkači, spoki, mistika, pārdabiskas, neizskaidrojamas parādības utt. Erotikas piejaukums ir diezgan bieži izplatīts. Populārākie sižeti, kā par Drakulu, Frediju Krīgeru, Frankenšteinu un citi, tiek ekranizēti atkal un atkal.

Vienā gadā ar "Zirnekli" pie skatītājiem nonāca Frensisa Forda Kopolas (1939) krāšņā ekranizācija "Brēma Stokera Drakula" ("Bram Stoker's Dracula", 1992). Šeit, līdzīgi kā citās filmās par nemirstīgo vampīru, sieviete, Vinonas Raideres tēlotā Mina, nonāk Drakulas (Gerijs Oldmens) neizskaidrojamās seksuālās suģestijas varā. Viņa aiziet no šīs laicīgās pasaules, neklējot tīksmi aizlaika mūžīgajā baudā. Vika "Zirneklī" paliek ar mums, spējot izrauties no mulsuma atvara. Žanra kontekstā mēs to varam iekļaut soft horror kategorijā.

Mākslinieks Vasilijs Mass (1950) – filmas "Zirneklis" režisors – strādājis pie 15 filmām Rīgas kinostudijā, starp tām tik izcili darbi kā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (Jānis Streičs, 1981), "Cilvēka dienas" (Jevgeņijs Paškēvičs, 1989), "Kādreiz Eiropā" (Andris Slapiņš, 1989), "Ievas paradīzes dārzs" (Arvīds Krievs, 1990). Ar filmu "Zirneklis" Masam darbs kinematogrāfijā izbeidzas. Cik zināms, vēlākos gados viņš nododas interjeru mākslai un darbojas arī kā arhitekts. Var pieņemt, ka pieredzējušais mākslinieks kinojomā nekādu perspektīvu tolaik neredzēja. Bija sācies mazfilmu un beznaudas laiks. Maskavas pasūtījumi (galvenokārt televīzijas filmām), kas pie dzīvības uzturēja tolaik aktīvākās studijas "Dekrim" un "ALKO", izbeidzās. Uz vairākiem gadiem Jaunlatvijas kino budžets tika pieņemts tādā finansēšanas apjomā, kāds padomju laikā bija par vietējām naudām uzņemtajām dokumentālajām īsfilmām. Šajos apstākļos par aktierfilmu uzņemšanu nebija ko domāt. Kinostudija pamazām pārvērtās par īres māju dažādiem kantorīšiem. Speciālisti izklīda. Radošajiem ļaudīm iestājās "bada gadi", kas ar minimālām "piešpricēm" turpinājās līdz pat gadsimtu mijai. Ar praktisku enerģiju apveltītam māksliniekam latviešu kino nākotnes nebija.

Ja padomā, tad jāsecina, ka, neraugoties uz oficiālo nostāju, padomju kino veidotāji bez šaubām saprata kino lielās iespējas publikas biedināšanā un šausmināšanā, saprata, ka pret šādu kairinājumu skatītāji nepaliks vienaldzīgi. Protams, padomju laikā nevarēja rasties šausmu filmas kā tādas. Žanru transformēja fantastiskās, piedzīvojumu un folkloras sižetos balstītās filmās. Spilgtākā šā virziena izpausme ir pēc Nikolaja Gogoļa darbu motīviem uzņemtais "Vijs" (Konstantins Jeršovs, Georgijs Kropačovs, 1967), kas kļuva par vienu no skatītākajiem kino darbiem Padomju Savienībā, un vēl tagad, pēc gadiem, tiek uzskatīta neapstrīdamu žanra klasiku.

Latvijā, lai biedēšanas elementus nemeklētu pa kripatai, noteikti jāpiemin pēc Jāņa Mauliņa romāna "Pēdas" uzņemtais "Vilkatis Toms" (Ēriks Lācis, 1983). No īstas šausmu filmas to atšķir apstāklis, ka biedēšanai ir tikai šķirisks raksturs. No vilkačiem jābaidās kungiem. Paverdzinātie dzimtcilvēki tos biedē, iedzīvinot baismos ticējumus par cilvēka pārtapšanu vilkā, kas iznīcināms tikai ar sudraba lodi. Šausmu filmas atribūtus režisors prasmīgi pielietojis. Vērts atcerēties arī vienu no izcilākajiem Latvijas TV uzņemtajiem seriāliem "Cukura nams" (scen. Lauris Gundars, rež. Inta Gorodecka, 1997), kura dalībnieki saduras ar Neizskaidrojamo, Iracionālo, kas neizbēgami ir viens no šausmu filmas nepieciešamajiem elementiem. Jaunākos laikos šausmu filmu estētikā neatvairāmi ietiecies Aiks Karapetjans. Taču tas pieder citam domu gājienam.

Māksla ir grēcīga pēc būtības. Pārkāpjot pieņemtās tikuma/netikuma robežas, rodas kaut kas jauns. Filma "Zirneklis" nebaidījās iestaigāt vēl neiemītas takas, tā spraucās Nezināmajā. Palika no daudziem nesaprasta, nenovērtēta, bet dzīva. Kauns teikt, toreiz pieliku arī savu šaurpierību. Bet grēka vilinājums ir nebeidzams. Un tikai grēkā mākslinieks rod ticību skaistumam.

[1] Jakubāns, A. Par Vladimira Kaijaka "Visu rožu rozi". No: Kaijaks, V. Visu rožu roze, Rīga: Liesma, 1987, 185., 187. lpp.