Un tad es grāmatai izplēsu visas lapas. Precīzāk sakot, es tai nodīrāju vākus. Gribējās jau piebilst – ar vieglu roku, taču necik viegla tā nebija gan. Kopš mazotnes manī ieaudzināta ar racionāliem argumentiem grūti pamatojama pietāte pret jebkuru cietos vai mīkstos vākos iesietu lappušu apkopojumu. Grāmatas ir jāsaudzē, tās nedrīkst plēst, nedrīkst atlocīt lappušu stūrīšus, nedrīkst tajās zīmēt un rakstīt (katrā ziņā ar pildspalvu nu noteikti ne) u. tml. Šādas audzināšanas pamatā ir bijis gan personisks piemērs, gan dažādi piespiedu pasākumi. Mani vecāki allaž daudz lasījuši, atceros, tēvs mēdza lasīt, pat ēdot pie virtuves galda, un lasāmā grāmata vienmēr bija ievākota tādos grubuļainos brūnas ādas vākos ar reljefi iespiestu ornamentu. Šķiet, tagad tādus var manīt vienīgi Latvijas suvenīru veikalos. Skolas grāmatas bija jāievāko gumijainas plastmasas vākos, bet mācību gada noslēgumā jānodod, par grāmatas "tehnisko stāvokli" saņemot novērtējuma atzīmi, kas kopā ar grāmatas lietotāja vārdu tika ierakstīta grāmatas priekšpēdējā lapā ar zīmogu iespiestā tabulā. Parasti mans vārds 5–6 tabulas ailēs nebija pirmais, tur varēja izlasīt iepriekšējo grāmatas lietotāju uzvārdus un izsecināt, kurš bijis vainīgs pie lapu saķēpāšanas vai ielauzīta vāka. Ja ar grāmatu mācību gada laikā bija atgadījusies kāda ķibele vai mērķtiecīgi kaut kas sastrādāts, pirms nodošanas tās bija jāpielabo – ar līmi un caurspīdīga papīra strēmelēm, vēlāk jau ar līmlenti u. tml. Uzdrošināšanās kādā no grāmatām visās ilustrācijās redzamajiem personāžiem ar lodīšu pildspalvu aizkrāsot acis vai vēl ko piezīmēt tika uzskatīta par visai radikālu nepakļāvības izpausmi, tādu mikroskopisku pankroku rotaļu baznīcā, un ar tirpinoši saldu grēka apziņu un lepnumu piepildīja gan pašu vaininieku, gan ikvienu aculiecinieku. Tāpēc nav brīnums, ka bija diezgan grūti vecākiem izprasīt atļauju kādu no daudzajām mājās esošajām grāmatām ziedot, kā viņiem šķita, pavisam nejēdzīgam pasākumam.
Grāmatu, kā jau daudzos padomju mājokļos, mums bija daudz – kaut arī jaunākos dzejoļu krājumus un romānus reizēm bija grūti paspēt nopirkt, skaitījās, ka tos vajag, tie jādabū, tas viss jālasa un jāuzglabā sekcijas plauktos (un tikai pēc gadiem 20 vecāki aptvēra, ka lielu tiesu no šī krājuma ir lasījuši labi ja tikai vienu reizi, un varbūt pat lielāko pusi no savas bibliotēkas no plauktiem izlika). Nejēdzīgais pasākums bija kaut kādā spiegu vai kara filmā noskatīta grāmatā ietaisīta slēptuve – pabiezam sējumam lappušu vidū ar asu nazi bija izgriezts caurums, tādējādi izveidojot grāmatas paskata kastīti, kurā noslēpt, teiksim, pistoli vai vēl kaut ko. Visbeidzot tēvs piemērotu (acīmredzot par bezvērtīgu atzītu) grāmatu atrada, un es ķēros pie darba. Tas bija vēl satraucošāk nekā kaut ko ieķēpāt skolas mācību grāmatā, slēptuve sanāca tīri glīta, vienīgā nelaime bija tāda, ka nebija jau man nekā tāda, ko tajā uzglabāt.
Lūk, bet tagad es grāmatu vienkārši un vispār izplēsu no vākiem. Turklāt šajā reizē rīcības iemesls nebija vēlme izmēģināt, kas notiek, pārkāpjot tādas vai citādas robežas, vai iedoma, ka piedalos kaut kādā spiegu stāstā. Var teikt, ka iemesls bija mīlestība. Grāmata, kurai noplēsu un atkritumu kastē ielidināju vāku, man ļoti patika. Un es to vēlējos uzdāvināt. Taču gan manai patikšanai, gan iecerei dāvināt bija viens būtisks šķērslis. Tas bija grāmatas vāks. Tagad pat lāgā vairs neatminos, kas uz tā bija attēlots, tomēr atmiņā palicis kaut kas, ko varbūt vēl varētu piedot 20. gadsimta 70. gados šaipus dzelzs priekškaram izdotam ceļvedim par valsti, kurā tev nekad nebūs lemts nokļūt, bet ne jau nu grāmatai, kuru vēlies uzdāvināt cilvēkam, kuru mīli.
Tikko vāks bija noplēsts un pāri muguriņai izturībai pārlīmēta brūna ietinamā papīra strēmele, grāmata acumirklī pārvērtās. No spīdīga, cietos vākos ielīmēta bezpersoniska priekšmeta tā bija pārtapusi viegli ievainojamā, nobružājamā, laikapstākļiem un daudzām dažādām nejaušībām atvērtā sējumiņā. Rezultāts drusku atgādināja tās neiesietās grāmatas ar neatgrieztajām lappusēm (tur tad lieti noder tāds nu jau kādu laiku reti pieejams instruments kā papīrnazis), ko izdeva vēl tolaik, kad iesējums cietos vākos bija pietiekami dārgs pasākums, lai par tā nepieciešamību ļautu izlemt pašam grāmatas īpašniekam. Vai krietni ilgāk izdzīvojušās "Éditions Gallimard La Nouvelle Revue Française" grāmatiņas ar melni sarkanā vāka rāmīti glīti izvietotajiem melnajiem un sarkanajiem burtiem. Lai vai kā, šādi pārveidots, grāmatas izskats, kā man šķita, krietni vien labāk piestāvēja tās saturam – kā nekā tā bija kāda rakstnieka dienasgrāmata.
Tie laiki, kad mūzikas ierakstu vai grāmatu kādā ārzemju grāmatnīcā es izvēlējos vispirms pēc vāciņa, pamazām vien aiziet pagātnē – galvenokārt tāpēc, ka arvien biežāk šādas izvēles tiek izdarītas internetā un gan mūzikas ierakstus, gan grāmatas un pat preses izdevumus iznāk baudīt netaustāmos formātos. Tomēr ikreiz, kad iznāk darīšana ar "īstām" grāmatām, man ir svarīgi, lai to izskats kaut kādā ziņā atbilstu vai vismaz netraucētu grāmatas saturam, nevis grāmatas mākslinieku vai izdevēju priekšstatiem par to, kādām ir jāizskatās grāmatām, kā jāizskatās grāmatām, ko cilvēki labprātāk pērk, un tamlīdzīgām blēņām.
Te redzama kaudze pagājušā gadā iznākušu grāmatu. Tās visas ir brīnišķīgs piemērs tam, cik grāmatu izskats var būt dažāds – tikpat atšķirīgs kā to saturs. Varbūt arī jums ir kādi piemēri grāmatām, kuru izskats lieliski atbilst to saturam. Vai arī neatbilst tik ļoti, ka sabojā arī lasīšanas prieku.
0