Par grāmatām
25.06.2018

Grāmata latviešu mūlāpam

Komentē
3

Par Mārjas Kangro grāmatu "Stikla bērns", "Jāņa Rozes apgāds", 2018

Par Mārjas Kangro "Stikla bērnu" pirmoreiz dzirdēju pagājušā gada nogalē, kad igauņu rakstniece viesojās "Prozas lasījumos" un uzstājās ar fragmentu no šī romāna. Viņa lasīja igauniski, bet turpat blakus uz ekrāna kā titri slīdēja Maimas Grīnbergas latviskais tulkojums. Kangro lasīšanas ritms un latviskie titri (vai mans lasīšanas ritms) nebija gluži sinhroni, tāpēc es dažkārt skaļā balsī iesmējos, vēl pirms rakstniece bija nonākusi līdz uzjautrinošajai vietai savā lasījumā. Tā spriežu, jo citi klausītāji iesmējās vienu, divas, trīs utt. sekundes pirms vai pēc manis. Neveikla sajūta.

Līdzīgi neveikli par saviem smiekliem jutos, kad "Stikla bērnu" lasīju jau grāmatas formā: Kangro romāns vēsta par smagu un sāpīgu pieredzi, kas tematizēta reti vai nemaz un nepieder publiskajam diskursam. Proti, varones mēģinājumiem tikt pie bērna, divām neveiksmīgām grūtniecībām, no kurām otrā tiek pārtraukta ar abortu, jo bērnam ir rets ģenētisks defekts un tas nav dzīvotspējīgs. Es gan nesmējos tā iemesla dēļ, ka tēma man šķistu uzjautrinoša, bet gan tāpēc, ka "Stikla bērns" ir gudri uzrakstīta un asprātīga grāmata.

Jā, protams, šis ir romāns par divām neveiksmīgām grūtniecībām, tomēr tā teikt šķiet aplami, jo tas sašaurina gan skarto tēmu loku, gan mazina grāmatas jaudu, ambīcijas un mērķauditoriju. Arī es sevi sākumā neuzskatīju par īsto mērķauditoriju: kad piekritu rakstīt par "Stikla bērnu", man šķita, ka daru kaut ko gandrīz nepiedienīgu un izaicinošu – sak, kas gan man kā vīrietim varētu būt zināms, sakāms un spriežams par grāmatu, kas aplūko man nepieejamu pieredzi? Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, domāju, tēma sava nosacītā tabu statusa dēļ šķiet nepiedienīga (neērta) sabiedrībai neatkarīgi no indivīda dzimuma, bet kaut ko pateikt par to ir izaicinoši nevis tādēļ, ka pieredze ir man nepieejama, bet gan tādēļ, ka "Stikla bērnā" par šo tēmu pateikts tik daudz un labi, cik nu to šobrīd var. Vienkārši gribas teikt – lasiet. Bet "Stikla bērns" aicina teikt un domāt vairāk, tāpēc es centīšos pateikt arī to, kāpēc jālasa.

Romāna galvenā varone ir Kangro pati – rakstniece, intelektuāle ar veiksmīgu starptautisku karjeru, kas neatstāj telpu privātajai dzīvei un rūpēm par sevi. Tomēr viņa vēlas bērnu. Te iezīmējas konflikts, viena no grāmatas tēmām: veiksmīga, gudra sieviete ar karjeru, kas grib kļūt par māti. Turklāt spermas donors ir viņas draugs gejs. Tādai taču nemaz nav laika bērnam! Jocīgi, ka viņai vispār ir mātes instinkts. Reproduktīvais vecums arī drīz beigsies... Galu galā: kas tad ir un var būt māte un ģimene? Šis jautājums, lai gan auglīga augsne romānam, ir drīzāk fons, baltais troksnis zaudētā, nedzimušā bērna diskursa iedzīvināšanai, kas, domāju, bija Kangro galvenā ambīcija, romānu rakstot: rosināt pārmaiņas domāšanā, deldēt netematizētas pieredzes tabu statusu.

Bet kāpēc ir jāraksta tik intīmas detaļas par savu dzīvi, kāpēc jāmin reālas personas un vietas, jāfiksē datumi un pulksteņlaiki, jāievieto romānā teksta fragmenti, ko Kangro pierakstījusi aborta laikā? Varētu citēt Ingu Gaili: "Nu ko, vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk?" (Dzejolis "Migla" no tāda paša nosaukuma krājuma.) Nē, nevarēja, jo diskusijas rosināšanai labāk der reālu cilvēku reāli stāsti, nevis fikcija. Gribu uzsvērt, ka grāmata nav savas traumatiskās pieredzes pārskatīšana un dziedēšana, piedzīvoto sāpju glorifikācija vai ekshibicionisms. "Stikla bērna" nekautrā atklātība ir provokācija, kas aicina uz pārmaiņām, aicina neklusēt un nebūt "igauņu mūlāpam", kas izvairās no neērtās tēmas pieminēšanas un pat līdzjūtības izteikšanas, jo "mēs jau neesam tik tuvi" un "tas taču vēl nebija īsts, dzīvs cilvēks, tas nevar būt tik nopietni".

"Stikla bērns" ir mēģinājums runāt par neērtu, neapspriežamu pieredzi, mēģinājums saprast, kā par to runāt, refleksija par šo pieredzi un refleksija par to, kā runāt par šo pieredzi. Ar to es gribu teikt, ka "Stikla bērns", lai arī runā par emocionāli smagu pārdzīvojumu, ir pamatā intelektuāli uztverama grāmata, jo varones izjūtas raksturotas strupi, skopi un neieņem centrālo vietu. Sākumā mani grāmatas intelektuāli esejistiskais stils kaitināja, šķita, ka ironijas nupat ir jau pārlieku daudz – līdz sapratu, ka varones pārdzīvojums atrodas ārpus apspriestā, ārpus valodas pieredzes robežām, tādēļ emociju spirāles, piruetes un virpuļi ne tikai padarītu tekstu par sāpīgu un grūti izdzīvojamu izaicinājumu, bet gluži vienkārši nav iespējami: Kangro meklē veidu, kā runāt par to, ko nav pieņemts pārspriest, un šajā procesā apšauba pati sevi, mēģinot ierakstīt savu pārdzīvojumu dažādos intelektuālos diskursos, kas visi izrādās par šauru varones pieredzei. Šī esejistiskā jau fiksētu diskursu virpināšana, disonanse starp vēstījumu un to, kā tas pasniegts (un to, cik neveikli tas liek justies lasītājam), ir valodas meklējumi un valodas radības, kas pierāda to, kāpēc "Stikla bērns" ir vajadzīga grāmata igauņu, latviešu un visiem citiem mūlāpiem – lai cik jocīgi šķistu kaut ko tādu teikt par literāru darbu. Turklāt, kā recenzijā par grāmatu žurnālā "Punctum" trāpīgi norādījusi Inga Žolude: "Ja kādam varētu šķist, ka grāmatā aprakstītā pieredze ir specifiska un attiecas uz šauru sabiedrības daļu, romāna lasījums šo dezinformēto pieņēmumu apgāzīs un mērķauditoriju arvien paplašinās. Šāda un līdzīgas ievirzes pieredze pastāv un skar daudz lielāku skaitu cilvēku, nekā mēs jebkad būtu varējuši iedomāties." Tomēr visu, ko varētu pateikt recenzijā par šo tēmu, "Stikla bērnā" jau ir pateikusi Mārja Kangro. Tāpēc vēl tikai pavisam īsi par romāna struktūru.

"Stikla bērns" sākas ar dienu, kurā varone uzzina, ka viņas auglis ir lemts nāvei – pēc tam sižets atkāpjas pagātnē, aprakstot varones iepriekšējo un šo grūtniecību, profesionālo rutīnu un notikumus īsi pēc grūtniecības pārtraukšanas. Šāda uzbūve laupa lasītājam intrigu (ja to var tā dēvēt), mazina lasītāja emocionālo iesaisti romāna notikumos: atsvešinātā, visu redzošā perspektīva, kādu Kangro piešķir lasītājam, ļauj viņai pašai rakstīt ar zināmu atsvešinājumu un iekļaut romānā intelektuālu pārspriedumu kolāžu. Varone nevis piedzīvo "Stikla bērnā" aprakstītās nelaimes, bet gan vēro tās kā rakstniece, pārdomā un ar grūti racionalizējamu pašdestrukciju, ziņkāri un ironiju fiksē realitāti – "pakaļā!" –, gribot sakrāt iespējami daudz tās durstīgo šķautņu: aborta pierakstus, Eiromaidana konflikta asinis, medicīnas vides neiejūtību, literārās pasaules piemīlīgo absurdu, jo viņas prāts, atšķirībā no ķermeņa, ir spējīgs iznēsāt un iedzīvināt bērnu, pat ja tikai stikla. Lūk, lasiet.

 

Tēmas

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir Latvijas Kultūras akadēmijas students, kas interesējas par literatūru. Brīvajā laikā strādā, risina krustvārdu mīklas un dzer tēju no zagtas krūzes. Četrdesmit otrais kājas izmērs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3