Redzējumi
06.03.2015

Go go 8. marts

Komentē
11

Visi svinētāji lieliski zina, ka svētki ir parodija par sieviešu tiesībām.
(Aivita Putniņa) [1]

 

Aplūkojot šī gada Rīgas domes sveicienu Starptautiskajā sieviešu dienā, nākas atzīt, ka pašvaldības grafiskā komunikācija ar pilsētas iedzīvotājiem uzrāda zināmu progresu – klasiska tulpju pušķa vietā, kas galvaspilsētas ielās bija izstādīts 2012. gadā, ir izvēlēts daudz sarežģītāks grafiskais risinājums. Tiesa, tas ir nedaudz nesalasāms, bet tas nav tik svarīgi – uzmanību drīzāk saista tas, ka apsveikuma veidotāji ir apkopojuši Rīgas arhitektūrā un pilsētvidē sastopamos sieviešu skulpturālos veidojumus, tos stilizējuši un tad savirknējuši glītās rindās, dažiem tēliem atvēlot arī burtu funkcijas. Šis kultūrvēsturiskais paņēmiens turpina pērn aizsākto tradīciju, kad, ja atceramies, 8. martā Rīgas pilsētā tika izvietoti stendi ar sešu latviešu mākslinieku darbu reprodukcijām. Projekts tapa sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un tika pasniegts ar neslēptu lepnumu kā dāvana rīdziniekiem, jo tās veidotāji ticēja, ka tādējādi tiek veicināta "mākslas pieejamība pilsētniekiem un vietējās kultūras bagātināšana" [2]. Reprodukciju aktualitāte 8. marta kontekstā – saskaņā ar Rīgas domes domām – bija tāda, ka tā ir tematiski piesaistīta sievietes tēlam, "kādu to redzējuši izcilākie 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta latviešu mākslinieki". Paturot prātā, ka viena no Starptautiskās sieviešu dienas idejiskajām pamatlīnijām ir sieviešu tiesības un solidaritāte, uzmanības pievēršana mākslinieku "redzējumam", kas ir ne tikai gadsimtu vecs, bet arī visnotaļ konvencionāls un saskaņā ar tradicionālajiem dzimuma modeļiem, šķiet neveikls pārpratums. Tā vietā gan varētu akcentēt to, ka no sešiem izvēlētajiem dižgariem tikai viena bija dāma, proti, Inese Siliņa (viņa arī vienīgā, kas cienīto kungu – Rozentāla, Eliasa, Kazaka, Hūna un Tones – sabiedrībā pārstāvēja "mūsdienu" mākslu, turklāt ļoti tradicionāli ievirzītu). Līdz ar to šim 8. marta apsveikumam, jādomā, gluži nevilšus, bija izdevies pieskarties kādai feministiskai stīgai, proti, jautājumam par sieviešu mākslinieču likteni un izredzēm savienot ģimeni ar profesionālo karjeru. Tiesa, šis jautājums palika latentā fāzē, jo ir skaidrs, ka tas nav tas, ko Rīgas dome bija vēlējusies mums, sievietēm, ar to pateikt. Ir taču svētki, vai ne? Tad kāpēc tos sabojāt?

Šī gada apsveikums izmanto to pašu idejisko stratēģiju – šoreiz tas piedāvā sieviešu atainojumu arhitektoniskajās un skulpturālajās formās, no divām dimensijām pārejot pie trijām. Jau atkal Rīgas domei liekas, ka 8. marts ir par to, kā sievietes tiek tēlotas. Savā feministiskajā fantāzijā varu iedomāties projektu, kur tiktu apzinātas reālas sieviešu pieredzes, tas, kādas viņas ir – ar saviem unikālajiem un bieži vien nepareizajiem ķermeņiem, domām un stāstiem. Šādā gadījumā personāžu izvēle būtu politiski un idejiski nospriegota, kas savukārt pavērtu ceļu kritiskām debatēm, tādējādi dodot pretsparu dekoratīvajai funkcijai, uz ko šī gada rēbusam līdzīgajā apsveikumā sievietes tēls tiek reducēts. Sieviešu dažādība tiek ignorēta par labu vienam neitrālam, šķietami universālam tēlam, kuram būtu jāpārstāv sievietes vispār. Šāds abstrakcijas līmenis ir visai ērts un apsveikuma veidotājiem ļauj palikt uzticīgiem "klasiskām", proti, estētiskām un izklaidējošām, vērtībām, tostarp rozā krāsai un tvirtām atkailinātām krūtīm. Acīmredzot 8. marts Rīgas domei asociējas ar kaut ko nevainīgu un patīkamu – galu galā, kails sievietes ķermenis tradicionālā vizuālajā retorikā ir baudas un patikas avots. Zīmīgi, ka stilizētie sieviešu tēli daļēji pārklājas ar go go dejotāju estētiku naktsklubu izkārtnēs un citās pilsētas uzdzīves vietās, kas sola galvu reibinošu ballīti. Par to, ka dažos gadījumos šī ballīte beidzas ar izvarošanu vai nevēlamu grūtniecību, protams, var mierīgi aizmirst. Citiem vārdiem, 8. marts ir vēl viens iemesls pamielot acis pie sieviešu "labumiem", pret ko nav iebildumu arī Rīgas ģerboņa lauvām, kas neuzkrītoši atraduši vietu apsveikuma apakšējā stūrī, skaidri iezīmējot tradicionālas vīrišķās identitātes atribūtus – varu un agresiju – kā pretmetu kailās miesas bezpalīdzībai un neaizsargātībai.

Tieši šī "sievišķā bezpalīdzība" ir viens no iemesliem, kāpēc 8. marts vienai progresīvi domājošas sabiedrības daļai varētu likties muļķīga izrāde, jo padomju ideoloģiskais mantojums šo sākotnēji visnotaļ atzīstamo un ar kritisku potenciālu apveltīto ideju ir pārvērtis savā pretmetā – konformistiskā tulpīšu un toršu gājienā, kas ir saskaņā ne tikai ar nostalģiju pēc pagājušiem laikiem, bet arī ar pašreiz aktuālo tendenci iedzīvināt nacionālisma mītus jeb "atgriezties pie pamatvērtībām". Kā atzīmē sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 8. marta svētkos sabiedrību (precīzāk, to sabiedrības daļu, kas šo dienu uzskata par svētkiem) vieno tieši negatīva reakcija pret sieviešu tiesībām un feminismu, ko vainago tradicionālo dzimuma lomu svinēšana. Jo vai tad sievietei dāvināt ziedus ir saskaņā ar feminisma garu?!

Šādos gadījumos man gribas vaicāt – par kuru tieši feminismu ir runa? Daudz nezinot par tā vēsturi, dažādajiem atzariem un reizēm diametrāli pretējiem argumentiem, kas tika formulēti feminisma diskursa ietvaros, ir viegli izveidot šķietamā izpratnē un sazvērestības teorijās balstītu viedokli. No šīm spekulatīvajām pozīcijām feminismam var izvirzīt virkni nepamatotu apsūdzību, tostarp vainot par romantikas iznīcināšanu, jo piepeši "bruņinieks" tiek nosaukts par apspiedēju, bet "daiļā dāma" paziņo, ka ar viņa varoņdarbiem vairs nav gana, – viņa pati vēlas sevi pierādīt –, uz ko kungs apvainojas: "Pati vainīga, ziedus tev vairs nedāvināšu un komplimentus neteikšu." Diemžēl uzskats, ka feminisma mērķis ir padarīt sievietes līdzīgas vīriešiem, Latvijā ir ļoti izplatīts, varbūt tāpēc, ka ir tik vienkāršs. Savukārt tā sauktā diferences feminisma vēsmas, kas kopš 70. gadiem Eiropas un Amerikas feministiskajās aprindās uzsver tieši sievietes identitātes specifiku un analizē tradicionālās ar sievieti saistītās lomas, īpašības un darbus, atzīstot to vērtību un meklējot tajos ietverto potenciālu veidot alternatīvus un bieži vien daudz auglīgākus komunikācijas, politikas un filozofijas modeļus, spirgtais jūras vējš līdz Latvijai vēl nav atnesis. Protams, iemiesot diferences pieeju līdztiesības un līdzvērtības jautājumos ir krietni sarežģītāk nekā vienkārši sūtīt sievietes skaldīt malku, lai gan, no otras puses, pastāv jomas, kur tas jau ir ticis izdarīts, piemēram, sportā, kur abiem dzimumiem ir dažādi rekordu rādītāji. 

Es nešaubos, ka atradīsies meitenes, kuras apgalvos, ka go go dejotāju darbs viņām patīk, un, kamēr viņas ir arī tiesību subjekti, proti, par darbu saņem algu un tiek aizsargātas no vardarbības un seksuālas izmantošanas, "no feminisma viedokļa" raugoties, viss būtu kārtībā. Arī kailumam pašam par sevi nav ne vainas – atzīt, izzināt, nosaukt vārdā katru sava ķermeņa daļu un izbaudīt tā sniegtās iespējas ir visnotaļ feministiski. Visbeidzot, pat rozā krāsa var kļūt par jaudīgu līdzekli, lai, pārspīlējot un novedot līdz absurdam pastāvošos dzimumu aizspriedumus, nāktu klajā ar kritisku vēstījumu – šo stratēģiju bieži izmanto feministiski orientēta māksla, un kā pašmāju piemēru varu minēt Kristiana Brektes izstādi "Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi" (2013), kur maigos rozā toņos tika tēlotas skeletveidīgas meitenes, tādējādi sapludinot nevainīgu bērnišķību, seksualitāti un nāvi kritiski uzlādētos un šokējošos tēlos. Tāpat es neredzu iemeslu, kāpēc mūsdienu emancipētajai sievietei nevarētu dāvināt ziedu pušķi, kaut vai tās pašas tulpes, pirmkārt, tāpēc, ka nepazīstu nevienu sievieti, kurai puķes nepatiktu, un, otrkārt, tāpēc, ka šis žests, manuprāt, norāda uz cieņu, nevis pārākuma pozīcijas paušanu. Taču nožēlojami ir turēties pie klišejām – gan grafikas dizainā, gan savā domāšanā. Un, lai gan Rīgas domes 8. marta apsveikumiem noteikti ir arī politiski zemteksti, galvenokārt to mērķis ir apliecināt varas stabilitāti un konservatīvo nostāju, tostarp arī dzimumlīdztiesības jautājumos. Varbūt tāpēc šos rozā pleķus es uztveru kā kārtējo pilsētvides piesārņojumu, kas maksā meslus ideoloģijām, kuru muzejiskā vērtība nespēj izkonkurēt citus 8. marta sieviešu solidaritātes piedāvājumus – kā publiskus, tā privātus.

[1] Putniņa, Aivita. Sabiedrības svinēšana.

[2] Rīgas dome Starptautiskajā sieviešu dienā dāvina pilsētvides izstādi.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!