Photo by Manos Gkikas on Unsplash
 
Redzējumi
03.09.2018

Globālais saules dūriens

Komentē
3

Valdība ir neefektīva! Politiķi ir korumpēti! Demogrāfiskā situācija ir traģiska! Pārmaiņas ir nepieciešamas radikālas un tūlīt! Tik tālu var piekrist populistiem, taču problēma nav tā, ka mēs dzīvotu slikti. Par spīti visādām lokālām un globālām problēmām, par spīti nevienlīdzībai, vidēji statistiski cilvēki šobrīd uz planētas un arī Latvijā dzīvo bezprecedenta labklājības apstākļos. Cilvēki mūsdienās daudz vairāk mirst no aptaukošanās nekā no bada. Pašnāvības izdara vairāk cilvēku nekā tiek nosisti. Mēs esam izglītoti un vismaz Rietumu pasaulē dzīvojam demokrātijā, kas mums vismaz teorētiski ļautu pieņemt saprātīgus tālejošus lēmumus. Taču tā nenotiek.

Notiek kaut kas pavisam pretējs. Ja kāda partija tagad pirms vēlēšanām ierakstītu savā programmā punktu, ka ieviesīs, piemēram, akcīzes nodokli gaļas un piena produktiem, tas noteikti izraisītu smieklu vētru. Patiesībā tas būtu saprātīgs lēmums. Nekas pat īpaši radikāls salīdzinājumā ar to, kas būtu jādara. Es atzīšos, ka neesmu nozares speciālists un man nav ne jausmas, vai Latvijā to dara ekoloģiskāk nekā citur vai ne. Tas ir tikai piemērs. Taču fakts ir tāds, ka lopkopība rada 15% no pasaules kopējā siltumnīcas gāzu apjoma, un, objektīvi runājot, no tā, ka cilvēki samazinātu gaļas īpatsvaru savā uzturā, viņiem nekas nenotiktu. Tā būtu relatīvi neliela neērtība, ko pieciest kopēja labuma un labākas nākotnes vārdā. Taču, ja kādas partijas biedri par to sāktu runāt, viņi visdrīzāk ar to pašu sevi diskreditētu. Vienlaikus izplatīt internetā mēmus par vakcināciju bīstamību un viltus ziņas vai pārspīlējumus par imigrantu pastrādātajām nelietībām ir kļuvis par gandrīz vai drošu biļeti tam, lai tiktu pie varas.

Tas ir bezgala skumji. Klimata izmaiņas ir realitāte, par kuru zinātnieki brīdina jau kopš pagājušā gadsimta vidus un kas beidzot acīmredzot ir atnākusi. Mēs šobrīd dzīvojam ekoloģiskas katastrofas apstākļos. Mums ir atlikuši varbūt daži gadi, lai mēģinātu to apturēt vai vismaz piebremzēt. Zinātnieku un ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) viedoklis ir, ka nedrīkst pieļaut Zemes vidējās temperatūras celšanos par vairāk nekā 2 grādiem pēc Celsija, salīdzinot ar to, kā bija pirmsindustriālajā laikmetā, jo tas katastrofāli ietekmēs gan civilizācijai pieejamos pārtikas, gan ūdens krājumus, gan ekonomisko labklājību un drošību.

Šobrīd planēta ir par vienu grādu siltāka nekā pirmsindustriālajā laikmetā, šis process arvien paātrinās. Pēdējos 35 gados Zeme palikusi par pusgrādu siltāka, bet līdz 2040. gadam saskaņā ar IPCC prognozēm paredzams, ka paliks vēl par pusgrādu siltāks. Viens no prominentākajiem klimata pētniekiem Maikls E. Manns savukārt brīdina, ka, nesamazinot atmosfēras izmešus, mēs jau 2036. gadā varam sasniegt arī 2 grādu robežu. Tas būtu pēc 18 gadiem. Viņš pieļauj, ka kļūdās par dažiem gadiem, bet būtībā jau tam nav nekādas nozīmes. Tam būtu nozīme tikai tad, ja mēs šos dažus gadus izmantotu, lai kaut ko lietas labā darītu.

Vēl draudīgāk ir tas, ka zinātnieki paredz, ka, sasniedzot šo divu grādu atzīmi vai pat tikai pietuvojoties tai, mēs iedarbināsim dabiskus klimatu regulējošus mehānismus, kurus pat gribēdami vairs nespēsim kontrolēt. Šobrīd Zemes biosfēra, fitoplanktons okeānā un meži fotosintēzes procesā absorbē apmēram pusi no mūsu radītajām siltumnīcas gāzēm. Palielinoties temperatūrai okeānā, planktons iet bojā, samazinās skābekļa daudzums ūdenī, un tiek iznīcināti zivju resursi, cik nu tie jau tāpat palikuši. Turklāt okeānā esošā dzīvība sāk pūt un šai procesā izdala siltumnīcas gāzes. Kaut kas līdzīgs jau tagad notiek Amazones mūžamežā, kas pēdējo 20 gadu laikā piedzīvojis trīs lielus netipiskus sausuma periodus, kā rezultātā lielas meža teritorijas nokalst, tādējādi izdalot atmosfērā oglekli, kuru tās normāli būtu absorbējušas. Arvien pieaugošā gaisa temperatūra rada domino efektu: jo vairāk Arktikā kūst ledus, jo vairāk okeāns absorbē saules enerģiju, nevis atstaro to atpakaļ kosmosā. Atkūstot mūžīgajam sasalumam Sibīrijā, atmosfērā nonāk siltumnīcas efektu izraisošā gāze metāns utt. Ir vesela virkne faktoru, kas noved pie tā, ka, jo siltāks kļūst, jo straujāk kļūst vēl siltāks. Sasniedzot šo kritisko punktu, mēs neglābjami nolemjam Zemi sasilšanai par 4-5 grādiem pēc Celsija, un tas padarīs plašas teritorijas neapdzīvojamas.

Tam, cik šīm it kā nelielajām vidējās temperatūras svārstībām ir milzīga nozīme, par ilustrāciju kalpo, piemēram, fakts, ka pirms drusku vairāk nekā nieka 10000 gadu Latvijas teritoriju klāja kilometru bieza ledāju kārta. Planētas vidējā temperatūra tai laikā bija par apmēram 4-5 grādiem zemāka nekā tagad. Dabā nav nekā harmoniska, vienīgā harmonija ir tā, ko esam radījuši mēs paši ar visādu pensiju fondu, apdrošināšanas kompāniju, īpašuma tiesību, politiskās sistēmas un tamlīdzīgu institūciju palīdzību. Taču tie visi ir tikai koncepti, kuri gan nosaka mūsu realitātes aprises, bet fiziskajā pasaulē neeksistē. Tie darbojas, kamēr fiziskā realitāte spēj mūs nodrošināt ar stabilu iztiku, tīru ūdeni un gaisu. Kad fiziskā realitāte to vairs nespēs, šie koncepti var radikāli mainīties vai izzust pavisam. Civilizācija kā tāda jau varbūt bojā neaizies, taču jautājums ir, kāda būs vides un dzīves kvalitāte, politiskā iekārta, kādā skaitā mēs paliksim.

Bēgļu, kuri tik šausmīgi biedē cilvēkus Eiropā, skaits visdrīzāk pieaugs neskaitāmas reizes. Nākamo 30 gadu laikā uz planētas tiek prognozēts līdz pat 200 miljoniem klimata bēgļu. Par vienu no daudzajiem Sīrijas pilsoņu kara izcelšanās cēloņiem nereti min nepieredzētu sausumu, kas reģionā valdīja no 2006. līdz 2009. gadam, spiežot vairāk nekā miljonu cilvēku emigrēt no lauku reģioniem uz pilsētām, kur tie nonāca saspiestībā un trūkumā, kas piedevām vēl bija jādala ar apmēram miljonu bēgļu no Irākas. Tas, protams, nav vienīgais kara izcelšanās cēlonis, un par tā nozīmību tiek dedzīgi diskutēts akadēmiskajās aprindās, taču par būtisku faktoru to nosaukušas gan ANO amatpersonas, gan bijušais ASV prezidents Baraks Obama. Ņemot vērā mūsu miermīlīgās austrumu kaimiņvalsts lomu šajā ieilgušajā konfliktā un spriedzi, kādu tas rada pasaulē, ņemot vērā, kā Sīrijas bēgļu krīze ir ietekmējusi politiku Eiropā un Latvijā, te nu mēs esam – diezgan pamatoti varam vismaz spekulēt, ka globālās sasilšanas draudus jūtam jau te un tagad.

Pasaule mūsdienās ir radikāli mainījusies un turpina mainīties. Līdz 2100. gadam būs izmiruši 50% no esošajām planētas sugām. Tas nav kaut kāds konkrēts datums, kad vēkšpēdus nokritīs pēdējais savvaļas zilonis vai skudrulācis. Tas nav process, kuru varēs apturēt 2099. gada decembrī. Mēs šodien dzīvojam laikmetā, kuru zinātnieki dēvē par lielo holocēna sugu izmiršanas notikumu. Jau šobrīd mūsu planētas raksturīgākie faunas pārstāvji, ir vistas, govis, cūkas un, protams, cilvēks, bez kura šie lopiņi nevarētu eksistēt. Mājputni ir 70% no pasaules putnu biomasas, ar zīdītājiem ir vēl ļaunāk: 60% ir mājlopi, 36% – cilvēks pats un atlikušie 4% ir viss, ko rāda pa Discovery Channel, – vaļi, ziloņi, lapsas, peles utt., un tie paši izmirst.

Nu pieņemsim, ka tā ir tikai estētiska problēma, priekš kam mums tos vaļus un tīģerus vispār vajag! Taču, piemēram, par faktu, ka Vācijā, kur veikts šāds pētījums, pēdējo 25 gadu laikā ir izzuduši 75% no lidojošajiem kukaiņiem, vajadzētu aizdomāties. Tas var draudēt ar reālām pārtikas problēmām. Iespēja, ka mums nāksies radīt miniatūrus dronus augu apputeksnēšanai, var kļūt pavisam reāla. Protams, tādi vēl jāizgudro. Jāpiebilst gan, ka šīs kukaiņu problēmas cēloņus neviens lāgā nespēj izskaidrot, it īpaši tāpēc, ka, pieaugot temperatūrai mērenajos platuma grādos, kukaiņiem apstākļi patiesībā kļūst labvēlīgāki. Temperatūrai sasniedzot kritisko 2 grādu robežu, mēs riskējam ar to, ka kaitēkļi apēdīs par 50% vairāk kviešu un par 30% vairāk kukurūzas nekā tagad.

Mēs mazajā Latvijā mēdzam lepoties ar to, ka esam viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Taču tas nav mūsu nopelns. Tas ir, pateicoties PSRS laika rūpniecības sabrukumam un nelielajam iedzīvotāju blīvumam. Mēs nedzīvojam ekoloģiskāk un nenodarām apkārtējai videi mazāku ļaunumu tikai tāpēc, ka pārmērīgi nepostām paši savu zemi. Mēs neesam kaut kāds izolēts ekociemats globālajā piesārņojuma jūrā. Mēs esam globālās kapitālistiskās sistēmas sastāvdaļa. Daudzas Eiropas valstis lepojas ar to, ka izpilda vai pat pārsniedz Kioto protokola normas, taču lielā mērā tā ir liekulība. Tas ir bijis iespējams, pateicoties tam, ka rūpniecība no Eiropas ir pārcēlusies uz Āziju.

Pagājušajā gadā planētas kopējais izmešu daudzums pieauga par 2 procentiem. Lai noturētu sasilšanu zem 2 grādu robežas, mums būtu tas ik gadu jāsamazina par apmēram 10%. Dzīvē tas nozīmētu atteikšanos no zināmas labklājības, pirmkārt, jau valstīs, kuras to var atļauties. Tas ir, arī pie mums. Valdības ir neefektīvas šī jautājuma risināšanā. Daļēji tāpēc, ka politiķi ir korumpēti it visur. Pat ja viņi nav tieši korumpēti, naftas un citu milzu korporāciju lobijs ir pārāk spēcīgs. Daļēji tas droši vien saistīts ar pragmatiskiem apsvērumiem. Lēmumi, kas būtu jāpieņem, iespējams, draudētu ar iekšpolitisku un ārpolitisku nestabilitāti. Problēma un tai nepieciešamie risinājumi ir tik kompleksi, ka daudzi pētnieki patiesībā ļoti apšauba, ka cilvēcei pietiks psiholoģiskas un politiskas kapacitātes, lai to atrisinātu.

Cerēt, protams, nekad nav par vēlu. Taču, ja ir kaut kādas iespējas šo jautājumu risināt, tas ir jādara planētas mērogā. 2015. gadā tika noslēgta Parīzes klimata vienošanās. Taču ASV Donalda Trampa vadībā no tās izstājās. Tas bija tālajā 2015. gadā, kad ķirzakveidīgie citplanētieši Ilumināti šķita amizanta sazvērestības teorija, nevis cilvēces pēdējā cerība. Donalds Tramps izstājās no šīs vienošanās un sāka tvītot par to, ka šovasar ugunsgrēki, kas plosījās Kalifornijā, ir tik grūti apdzēšami tāpēc, ka kalifornieši ir novirzījuši upes uz jūru. Ņemot vērā Amerikas lomu un nozīmību pasaulē, ir tiešām baisi, ka tur pie varas ir cilvēks ar tādu mentālu kapacitāti. Eiropa tikmēr ir iegrimusi pati savās problēmās un šķietami šķeļas – Brexit, dažādiem nacionālistiem un eiroskeptiskiem populistiem tās politikā ir arvien lielāka ietekme. Vislielākā problēma ar šiem populistiem ir tāda, ka viņi visi kā viens neatzīst klimata izmaiņas gandrīz principā, jo tā ir problēma, kuru nevar atrisināt savā sētā: lai to risinātu, ir nepieciešamas starptautiskas vienošanās un tās uzraugošas institūcijas, kuras viņi mēģina graut.

Latvija patiesībā varētu daudz darīt šīs globālās problēmas risināšanā. Mums ir balss tiesības Eiropas Savienībā, kurai ar visiem tās trūkumiem ir vismaz kaut kāda griba klimata pārmaiņu jautājumu risināt. Es pavisam neesmu pārliecināts, ka politika ir racionāla, drīzāk nē. Bet, ja tajā ir palicis kaut kāds piliens racionāla elementa, es domāju: mēs arī sev varam pārmest to, ka, piemēram, neakceptējot bēgļu kvotas, kas patiesībā bija smieklīgas, mēs drusku esam palīdzējuši nākt pie varas populistiem Dienvideiropā. Tas ir tas, par ko es domāju pirms vēlēšanām.

 

 

 

Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3