Glābiet bērnus

Kur paliek prasība pēc atklātības? Bērniņu piesaukšana kā arguments tam, ka atalgojumam joprojām jāpaliek noslēpumā, ir pavisam vājš, pat liekulīgs. Grūti ticēt, ka trūcīgie profesori un ārsti, ko piesauc Ījaba kungs, spēj nodrošināt tik laimīgas un no materiālām rūpēm pilnīgi brīvas bērnudienas savām atvasēm tik augstā mērā, ka šīm atvasēm pat prātā nevar ienākt, ka vecāku algas ir apkaunojoši mazas. Parasti bērni to gan zina, tikai tas netraucē viņiem tomēr mīlēt savus vecākus un priecāties par dzīvi. Un tomēr Ījaba kungs pieskaras tēmai, par kuru runā arī Amerikā. Un runā tādi ļaudis, kurus mēs uzskatām par absolūtiem bagātniekiem, taču viņi patiesībā štatu reālajos apstākļos pieder pie vidusšķiras, kura, kā jau vidējā tiecas uz augšu, bet slīd uz leju. Tas ir Neal Gabler. The Secret Shame of the Middle Class. Tā ir objektīva problēma, kuru nevar atrisināt klusējot un slēpjoties.

Lūk, lūk! No rakstītā izriet, ja kāds šajā sfērā vēl strādā, tur ir citi slēpti profīti. Ja sabiedriskā sektora darbinieki nebūtu apmierināti, būtu vispārējs streiks. Tā kā tāds ne tuvu nav novērojams, tad ir kreisie ienākumi. Un nevajag BLA BLA, cilvēks kam nav ko zaudēt, atšķirībā no tā kam ir, iziet ielās kā to parāda pasaules prakse. Patiesībā par privilēģiju ieņemt amatus sabiedriskā sektorā vajadzētu ne algu maksāt, bet iekasēt patentmaksu, pēc principa pistoli iedeva, grozies kā gribi.