Šoreiz mazliet par ģimenes vērtībām. Lieta tā, ka politiskajās aprindās tik tikko ir izskanējusi kāda oriģināla likumdošanas ideja, kura var neatgriezeniski iedragāt tradicionālās ģimenes autoritāti ievērojamā daļā Latvijas sabiedrības. Pat vairāk: tās realizācija var kļūt par vēršanos pret pašiem Latvijas valsts pamatiem, pret to principu, uz kura balstās mūsu valsts.
Runa ir par ideju publiskot visu "sabiedriskajā sektorā" (NB! – nevis tikai valsts pārvaldes iestādēs) strādājošo algas. Pamatojums, kā vienmēr, ir vienkāršs un nesatricināms: "Norvēģijā tā ir." Tad, lūk, daži vārdi par to, kā ar to algu publiskošanu ietu šeit, mūsu pašu dzimtajā Norvēģijā. Pie mums sabiedriskajā sektorā strādājošo algu publiskošana novestu pie neparedzamām sekām, jo lielais vairums šajā sektorā strādājošo ārstu, policistu, skolotāju, un valsts augstskolu pasniedzēju saņem tādas algas, ka to apjoms neglābjami ir jāslēpj no svešām acīm. Tās vienkārši ir pazemojoši zemas. Var jau būt, ka tas pats par sevi ir pietiekams Dieva sods par izvēli strādāt šajā "sabiedriskajā sektorā". Taču tagad dārgie atklātības sludinātāji visus šos cilvēkus vēl vēlas publiski pazemot. Tas, manuprāt, ir amorāli. Iespējams, šeit pat būtu iemesls kādām civiltiesiskām darbībām. Piemēram, vai publiski izplatīt informāciju, ka kāds starptautiski pazīstams valsts universitātes profesors par pilnas slodzes darbu saņem algu tuvu minimālajai, nebūtu uzskatāms par goda un cieņas aizskaršanu Civillikuma 2352. panta pirmās daļas izpratnē? Vai tās algas, par kādām mēs prasām, lai policisti un ugunsdzēsēji nesavtīgi sargā mūsu dzīvību un drošību, tiešām būtu jāpadara par publiska apsmiekla objektu? Vai tie pārstrādājušies skolotāji, kuri drēbes var nopirkt tikai lietoto apģērbu veikalos, arī būtu pelnījuši šādu personisku pazemojumu – ar visiem vārdiem un uzvārdiem?
Galu galā, šiem cilvēkiem jau tāpat ir neērti. Viņiem jau tā ir kauns – īpaši no saviem bērniem. Es, piemēram, zinu kādu augsti kvalificētu mūziķi, kura līdzās savam "sabiedriskā sektora" darbam, lai savilktu galus kopā, strādā par nakts portjē "stundu viesnīcā". Es zinu arī kādu pieredzējušu valsts augstskolas pasniedzēju, kurš labprāt māca studentus. Vienīgā nelaime, ka viņa darba apmaksa diemžēl nenosedz Ušakova e-talona izmaksas sabiedriskajam transportam, tādēļ mācīšana izpaliek. Es zinu kādu valsts slimnīcas ārstu, kurš piestrādā par taksistu. Es zinu policistu, kas var atļauties pīpēt tikai kontrabandu. Taču man nenāktu ne prātā atklāt šo cilvēku vārdus – galu galā, ne jau viņi ir vainīgi, ka mums ir šāds te "sabiedriskais sektors". Taču cēlie atklātības bruņinieki tieši to acīmredzot uzskata par nepieciešamu.
Tādēļ baidos, ka tas būs smags trieciens ģimenes autoritātei. "Sabiedriskā sektora" darbinieki, protams, ir patriotiski un saprotoši ļaudis. Viņi saprot, ka valsts intereses ir svarīgākas par indivīda interesēm. Viņi ir pilnībā gatavi, ka tieši viņiem ir uzticēts cēlais uzdevums finansēt valsts drošību, par savu naudu glābt Karginu un Krasovicki un veikt citas valstiski svarīgas lietas. Taču viņi, man šķiet, nav īsti gatavi atbildēt saviem bērniem, kad pēdējie ielūkosies internetā un paskatīsies, cik tad patiesībā pelna viņu vecāki. Te var sākties īsts paaudžu konflikts. Bērni, no kuriem "sabiedriskā sektora" vecāki tik ilgi ir slēpuši savus reālos ienākumus un paralēli vēl centušies saglabāt kaut kādu nebūt autoritāti, tagad labākajā gadījumā pieklauvēs pie deniņiem. Sak', es zināju, ka mans vecais ir dulls, bet es nezināju, ka viņš ir pilnīgi debils. Jo citādi diemžēl tos skaitļus interpretēt nebūs iespējams.
Tādēļ, dārgā Stepaņenko kundze, dārgie Nacionālās apvienības frakcijas deputāti – visas cerības uz jums. Dariet, ko gribat, taču apturiet šo pretvalstisko iniciatīvu. Ģimenes autoritātei jāpaliek stingrai, tādēļ sabiedriskā sektora algām ir jāpaliek stingrā noslēpumā. Šis sabiedriskais sektors taču vispār turas tikai uz šo algu noslēpumu. Tajā strādājošajiem cilvēkiem savas algas ir kauns izpaust, un viņi ir gatavi mūžam izlikties, ka viss ir kārtībā – līdz kamēr viņus aizved uz kapiem vienkāršos koka zārkos. Savukārt Latvijas valsts pa to laiku turpina doties pretim savai spožajai nākotnei.
3