Sarunu piedāvā sabiedriskā iniciatīva "Mākslai vajag telpu"
Ko tu vēlies ar savu mākslu pateikt?
Nevarētu apgalvot, ka cenšos izteikt kādu vienotu vēstījumu. Es vienkārši daru to, kas man šķiet interesanti.
Kā tad tur īsti ir ar to provokāciju?
Man šķiet, ka tas viss sākās, kad es uztaisīju baneri kādai izstādei Valmierā un tas tika izvietots skvērā iepretim pilsētas domei, baznīcai un arī lielveikalam. Uz tā bija rakstīts "Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes tu mirsi". Ātri vien to lika novākt, līdz ar to tika sacelta pamatīga ažiotāža. Vēlāk tas pats uzraksts tika eksponēts uz izstāžu zāles "Arsenāls" fasādes izstādē "Negantnieki". Manuprāt, katra cilvēka reakcija uz šo darbu pasaka daudz par katru pašu. Kāds pasmejas, kāds apvainojas. Darbu provokatīvu padara nevis mākslinieks, bet gan pati sabiedrība, mediji utt. Pamatīgs troksnis tika sacelts arī par darbu, kas tika radīts projekta "LV™" laikā, kurā bija iesaistīti ļoti daudzi mākslinieki. Darba nosaukums bija "Visu man, Visu man, Neko sev, Neko sev". Tādas piepūšamās lelles šopaholiķes starp humpalu lupatu kalniem.
Vai provokācija tev ir pašmērķis?
Tur jau ir tā lieta, ka nav. Noteikti, ka dažādi mediji ietekmē to, kā cilvēki uztver manu mākslu, tāpat kā šādi atkal un atkal uzdoti jautājumi. Kam vajadzīgi skandāli? Kad radu darbu, mērķis nekad nav kādam iekost!
Vai tu saproti tos cilvēkus, kuriem tavi darbi šķiet atbaidoši?
Protams, bet principā pret to izturos samērā vienaldzīgi. Katram savs – sava gaume, sava izpratne par mākslu. Tas ir manis radīts darbs, un es saprotu, kādēļ es to esmu taisījis. Izteiktā doma jau pēc tam ceļo tālāk un dzīvo savu dzīvi, kuru pats vairs nevaru ietekmēt. Man atbaidoša šķiet "biroja māksla", bet es jau neeju nevienam bakstīt ar pirkstu un mācīt, kā strādāt.
Kas ir "biroja māksla"?
Biežāk tie ir tādi "smuki", bet sekli mākslas izstrādājumi, ko pieskaņo interjeram.
Saloniskums glezniecībā ir baigi garlaicīgs. Vajag izvairīties no vienveidības, un darbiem nevajadzētu būt pārāk vienkāršiem. Es negribētu teikt, ka strādāt vienā tehnikā un izkopt savu rokrakstu ir slikti, bet, manuprāt, vienmēr ir labi eksperimentēt un pamēģināt kaut ko jaunu.
Vai "biroja mākslu" varētu nosaukt par bezgaumīgu?
Es neteiktu, ka tā ir bezgaumīga. Visādas smukas tapetes var nopirkt.
Kas mākslu padara gaumīgu?
Tur ir daudzi noteicoši faktori. Ļoti grūti pateikt. Var uztaisīt kaut kādu "trash" mākslu, un varbūt arī tā labi izskatīsies. Droši vien ir jābūt smalkai izjūtai. Principā tas viss ir subjektīvi. "Gaumīgs" ir subjektīvs jēdziens. Nevar īsti saprast, kas ir gaumīgs un kas nav. To nevar paskaidrot. Es gan varu iedomāties, ka kaut kāds briesmīgs krāsu sprādziens man nešķistu gaumīgs. Nevajadzētu teikt, ka tas ir labs stils, bet melnā krāsa man vienmēr šķiet gaumīga. Protams, ir jāzina pamatlietas – triepiens, kompozīcija, krāsu attiecības. Varbūt tā ir senila domāšana, bet, manuprāt, ir svarīgi pabeigt skolu, iemācīties zīmēt, pārzināt anatomiju, zināt, kas ir gaismēna utt.
Vai arī groteskais var būt gaumīgs?
Es domāju, ka uz to gaumīgumu nevajag tik ļoti sasprindzināties! Māksla jau nepastāv tikai divās vai trīs dimensijās, tā nav krāsojamā grāmata, un tā nav didaktiska pamācība – katrs to redz un uztver citādi, bet ir svarīgi, lai tā liek par kaut ko domāt vai tieši ļauj nedomāt neko, kas uz brīdi var būt ļoti vērtīgi.
No kurienes tev rodas interese par tādām groteskām tēmām?
Droši vien laikmets rada to interesi. Es redzu tās lietas, kuras man ir apkārt, un es tās izmantoju savā mākslā. Interese un ietekme neapzināti ienāk galvā.
Vai ir tādas tēmas, kurām tu nekad nepievērsīsies?
To nevar īsti pateikt. Es negribu teikt: "Es to nekad nedarīšu!" Iespējams, apstākļu dēļ vajadzēs strādāt ar kaut kādām tēmām un izteiksmes līdzekļiem, ar kuriem es līdz tam brīdim nebiju strādājis. Nekad nevar zināt. Varbūt es kādu dienu gleznošu novītušas puķes vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kā tev radās vēlme fotografēt beigtus dzīvniekus?
Tas nekad nav bijis apzināts lēmums. Vienmēr biju ievērojis nobrauktos meža zvērus uz šosejas un kaķus uz ielām, un vienaldzību, ar kādu cilvēki atkal un atkal brauc tiem pāri. Reizēm apstājos, lai tos novilktu nost no ceļa, un tad šķita, ka to varu iemūžināt. Kāds dzīves trauslums jau tur ir.
Kā esi iejuties Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja darbā?
Laikam jau man patīk to darīt. Man patīk jaunieši, kuri interesējas par mākslas procesiem. Ir bijuši gadījumi, kad atnāk studenti, kuri pat nezina, kas ir Ilmārs Blumbergs… Kā tas tā var būt? Ir jāiet uz tām izstādēm un jāinteresējas par to, kas notiek. Ja mācies akadēmijā, tad ir jāpārzina sava vide. Ir tādi studenti, kurus tas vispār neinteresē. Ja atrodies dīķī, tad jau to vajadzētu izpeldēt un saprast, kur ir labākās vietas. Kur ir labs skats, kur var pasauļoties. Nevajadzētu sēdēt un slēpties niedrēs.
Vai pasniedzēja darbs tev patīk?
Kaulus jau man tas nelauž. Es gan negribētu haotisku klasi, kurā ir trīsdesmit cilvēku. Jā… Man tas darbs patīk! (Smejas.)
Kas ir nepieciešams, lai varētu veiksmīgi strādāt par pasniedzēju?
Manuprāt, svarīgākais ir būt spējīgam iedvesmot, likt domāt, aicināt izkāpt no komforta zonas, lai neatstrādātu kādas klišejas.
Vai akadēmijā ir jūtama interese par scenogrāfiju?
Protams, ka ir interese, kā jau jebkurā nodaļā, bet salīdzinoši maz čaļu nāk. Baigi daudz meiteņu! Scenogrāfa profesija ir lielā mērā tehniska. Es negribu teikt, ka meitenēm vajadzētu sēdēt mājās pie plīts, bet gribētos, lai vairāk čaļu nāktu mācīties. Ir radusies kaut kāda demogrāfiska bedre. Čaļi pabeidz vidusskolu, un viņiem nav obligātā dienesta. Kādreiz visi metās mācīties, lai nebūtu jāstājas armijā.
Kāda ir tava attieksme pret darbu komandā?
Kopizstāde vai grupas izstāde arī savā ziņā ir komandas darbs. Tās man patīk, jo ir jau ievirzīta tēma, ar kuru ir jāstrādā. Es neesmu nekāds antisociāls tips! (Smejas.) Varu strādāt viens, bet man nav iebildumu pret strādāšanu komandā. Gleznu divatā gan būtu grūti uztaisīt!
Tu izpaudies caur dažādiem mākslas medijiem. Vai vēl joprojām jūti, ka pamatā esi scenogrāfs?
Jā. Es daru vairākas lietas. Mani interesē scenogrāfija, glezniecība utt. Nezinu, kā īsti savu nodarbošanos noformulēt. Vienkārši mākslinieks! (Smejas.)
Ja atskaties pagātnē, vai vari nosaukt savas mākslinieciskās darbības lielākos sasniegumus?
Pats nevaru dot šādus vērtējumus, jo man visinteresantākais ir katrs nākamais darbs, pie kura strādāju. Par veciem darbiem daudz nedomāju, un pie tiem cenšos nekavēties.
Daudzi saka, ka Latvijā ir ārkārtīgi grūti nodarboties ar mākslu un tā pelnīt iztiku. Vai tu tam piekrīti?
Nevar nepiekrist, bet katram pašam jau jāatrod veidi, kā sabalansēt savu laiku un pienākumus.
Vai Latvijā ir vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs?
Situācija nav normāla, un neapšaubāmi – laikmetīgās mākslas muzejam jau sen vajadzēja būt. Ne jau tāpēc, ka visām citām Eiropas valstīm ir un mums nav, bet tā ir vienkārši nepieciešamība! Tas var būt bizness vai nebūt, bet katrā ziņā tā būtu vieta, kur cilvēki socializētos. Tā būtu pietura tūristiem un arī izglītības iestāde.
Kādu tu iedomājies šo muzeju?
Par šo jautājumu es neesmu īsti domājis. Andrejsalas projekts jau vairs nav apspriežams, bet ir vairākas jaunas, interesantas versijas. Piemēram, Ojāra Pētersona ideja, ka muzeju vajadzētu attīstīt bijušajā Preses namā, vai arī doma par Sarkandaugavas kokvilnas fabrikas telpu pārņemšanu, kuras "Survival Kit" izmantos festivāla nolūkiem šajā rudenī. Rīgas Tehnisko universitāti grūti iztēloties pārveidotu par muzeju, tur jau tā viss ir saspiests, nav iespējas izvērst infrastruktūru ārpus tā neelpojošā mūra!
Protams, lokācijas izvēle ir ārkārtīgi nozīmīga, bet nu nākas atkārtoties un teikt, ka bez skaidra darbības koncepta un entuziastiskiem, talantīgiem cilvēkiem, kas šo muzeju vadīs, mēs vēl ilgi par to varēsim pļāpāt!
Neņemot vērā muzeja jautājumu, kāds ir tavs vērtējums par pašreizējo mākslas situāciju Latvijā?
Pusi šķūnī un dedzināt!
Ar mākslinieku Kristianu Brekti sarunājās un fotografēja Tomass Pārups
2