Ar sešām programmām Rīgā un uzstāšanos Dagdā šogad norisinās Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls – jau divdesmito gadu. Kā ierasts, arī šoreiz uz Latviju aicināti lietuviešu un igauņu viesmākslinieki – festivāla atklāšanas programmā "Protestantismam 500" par godu Reformācijas aizsākumam uzstājās Tomasa Ambrozaiša vadītais Šauļu Valsts kamerkoris "Polifonija", bet igauņu diriģenta Andresa Mustonena vadībā Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Liepājas Simfoniskais orķestris atskaņoja Johana Sebastiāna Baha "Čakonu" un Fēliksa Mendelszona 2. simfoniju "Slavas dziesma", bet ne Piekto – "Reformācijas" – simfoniju, kuras atskaņojums šogad, cerams, vēl gaidāms. Gospeļu dziedājumu koncertā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" sadarbojies amerikāņu diriģents Jūdžīns Rodžerss, 2017. gada 7. septembrī noteikti vērts apmeklēt festivāla noslēguma koncertu ar Latvijā vēl nezināmo Maikla Tipeta oratoriju "Mūsu laika bērns", taču Garīgās mūzikas festivāla īpašo vērtību veido vēl divi citi aspekti.
Pirmais no tiem – divdesmit gadu laikā Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un tā galvenais diriģents Māris Sirmais sistemātiski pievērsies latviešu komponistu jaundarbiem, un šoreiz seši jaunradīti opusi izskanēja 22. augustā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Turpretī otrais – festivāla ietvaros ik gadu atgādināts par kādu ievērojamu mūsdienu komponistu, kura mūzikas koncerts noritējis paša autora klātbūtnē un vairākkārt arī ar viņa paša veidotajām interpretācijām, kā tas notika, piemēram, ar Kšištofu Penderecki un Džonu Rateru; 2017. gada Garīgās mūzikas festivāla viesis Svens Dāvids Sandstrems pēc diriģenta slavas gan netiecas, taču viņa oratorijas "Mesija" atskaņojums Latvijā vienalga uzskatāms par liela mēroga notikumu.
Vēl pirms tam – latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumu programma, koncertā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā šajā kategorijā ierindojot arī Gabriela Džeksona opusu saksofonam un korim, kas radīts pēc Arvīda Kazlauska ierosmes. Taču pašā sākumā – Pētera Plakida 1990. gada skaņdarbs "In memoriam" ar Broņislavas Martuževas dzeju. Komponists aizgāja mūžībā neilgi pēc savas septiņdesmit gadu jubilejas un tai veltītajiem koncertiem, taču neatkarīgi no šī skumjā konteksta jāatzīst, ka "In memoriam" pieder pie vērtīgākajiem un emocionāli izteiksmīgākajiem Plakida kora mūzikas paraugiem.
Māra Sirmā vadītā Valsts akadēmiskā kora "Latvija" pirmatskaņotos darbus šogad radījuši Juris Ķeniņš, Renāte Stivriņa, Irīna Rebhūna, Edgars Mākens un Juris Ābols. Uzreiz jāteic, ka iespaids bija tieši tāds, kādu varēja gaidīt no šāda neordināra komponistu salikuma, – dažbrīd stipri dīvains, citkārt priecējošs, vietām autoru sagādātie pārsteigumi bija pozitīvas dabas, citkārt tie vēstīja, ka visnotaļ savdabīgo koncepciju realizācijā kaut kas tomēr ir nogājis greizi, – taču arī šādos gadījumos par izgāšanos nevar runāt. Lai arī kāds būtu personiskais priekšstats par iepazīto skaņdarbu vēstījuma aktualitāti un vērtību, nav noliedzams, ka komponisti bija strādājuši atbilstoši viņu profesionālajām iemaņām, līdz ar to katrs opuss vismaz ar kaut ko pievērsa uzmanību, vismaz ar kaut ko pārliecināja. Otrkārt, intervijā pirms festivāla sākuma Māris Sirmais atklāti paudis, ka "garīgā mūzika nevar būt nomierinoša", un diriģenta pārraudzītā programma šo tēzi atspoguļoja pilnā mērā. Četros skaņdarbos pēc kārtas mūzikas dramatisms ieguva katrreiz jaunas intensīvas šķautnes, un no šī skatpunkta var veltīt cildinošus vārdus Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un tā mākslinieciskā vadītāja prasmei sagatavot un pienācīgā līmenī atskaņot tik nopietnu un izvērstu programmu. Tiesa, dažbrīd atsevišķās tembrālās līnijās parādījās grotesks piesitiens vai arī sašūpojās intonācija, taču interpretāciju kopaina raksturojama kā stabila, daudzkārt uzrunājot gan ansambļa niansēm un visu kora balsu krāšņajam dziedājumam, gan arī diriģenta veidoto priekšnesumu dramaturģiskajai arhitektonikai un emocionālajam piepildījumam. Nevar noliegt, ka šī programma bija zināms pārbaudījums arī klausītājam – jau pieminētās jūtu intensitātes un intelektuālā sprieguma dēļ, kā rezultātā viens skaņdarbs pārklājās otram, radot nesaudzīgas un pastāvīgi kāpinātas drāmas iespaidu, turklāt to vēl vairāk akcentēja Ģertrūdes baznīcas akustika. Koncerta noslēgums ar Gabriela Džeksona "Ave Maris stella" tad arī nāca kā atelpa, mūzikas liriskajām dimensijām atklājot plūstošus un apskaidrotus tēlus, lai gan pats skaņdarbs, neraugoties uz teicamajām interpretācijas kvalitātēm ar Arvīda Kazlauska saksofona spēli un Irīnas Rebhūnas solo, diez vai būs uzskatāms par atmiņā paliekošu šedevru – tas, kuram zināma Gabriela Džeksona vai arī Ērika Ešenvalda vispārējā daiļrades ievirze, šajā partitūrā atradīs apmēram to pašu.
Šajā kontekstā Jura Ķeniņa opuss "Missa brevis latviensis" uzlūkojams kā pats nevainīgākais no latviešu autoru devuma, turklāt vairāku iemeslu dēļ tieši šis skaņdarbs patīkami pārsteidza. Toronto strādājošo komponistu, čellistu un pedagogu līdz šim zināju vienīgi kā Tālivalža Ķeniņa dēlu un otra Kanādā dzīvojuša meistara – Jāņa Kalniņa – vijoļkoncerta restaurētāju, taču Jura Ķeniņa "Missa brevis latviensis" apliecināja, ka komponists spējis tradicionālus mūzikas izteiksmes līdzekļus profesionāli izmantot un organizēt. Mesas koncepcija apstiprina autora teikto, ka tā veltīta Mārtiņam Luteram un Reformācijas piecsimtgadei – latīņu liturģiskais teksts šeit savijas ar korāļiem latviešu valodā, un Jurim Ķeniņam viscaur izdevies panākt precīzi būvētu formu un muzikālās domas plūdumu. Skaņdarbs daudzkārt saista ar melodiski trāpīgām intonācijām, tā izklāstam piemīt emocionāls valdzinājums, un, visbeidzot, komponists, lai radītu daudzveidīgākus faktūras izvērsumus un pretstatus, līdzās kora balsu diferenciācijai izcēlis arī soprāna solo. Šāds skatījums katrā ziņā nāca par labu arī Renātes Stivriņas, Edgara Mākena un Jura Ābola skaņdarbu aprisēm, Indras Princes dziedājumam Jura Ķeniņa "Latviešu mesā" sekojot Ingas Lisovskas, Evitas Tarandas, Didža Lielausa un Jāņa Petrovska ansamblim, Sintijas Šmites solopartijai un beigu beigās Sanitas Sinkēvičas, Inas Jēkabsones un Guntara Vētras replikām Aivara Krastiņa sitaminstrumentu pavadībā.
Šķiet, no Polijā dzīvojošās komponistes Renātes Stivriņas darbiem tikai daļa ir nonākusi līdz Latvijas koncertzālēm, un interesanti būtu uzzināt, piemēram, to, kad šeit plāno uzvest nupat pirmizrādi piedzīvojušo operu "Dziedošā Pepija". Taču "Vasarsvētku vakara liturģija" nu ir sekmīgi pirmatskaņota tepat Latvijā, un, salīdzinot šo opusu ar desmit piecpadsmit gadus senā pagātnē sarakstītajiem Renātes Stivriņas darbiem, jāsecina, ka komponistes profesionālās prasmes ir kļuvušas vēl izkoptākas, vēl noslīpētākas, ko gan ne vienmēr var teikt par pašas mūzikas idejām un satura atklāsmi. Par "Vasarsvētku vakara liturģiju" komponiste raksta, ka tā balstīta pareizticīgo liturģijā izmantotā Vasarsvētku akatistā, skaņdarbā ietverot arī "harizmātu kopienās sastopamo spontāno lūgšanu", citiem vārdiem sakot, runāšanu mēlēs – konkrētajā partitūrā šīs epizodes, saprotams, ieguva tās pašas labi pārbaudītās sonorās aleatorikas veidolu. Problēma tikai tā, ka neviens ekumenisms, lai arī kā censtos, līdz šim nav spējis atrast kopīgu valodu starp pareizticīgo baznīcas kanoniem un harizmātu pasaules uztveri, un acīmredzami arī šī iemesla dēļ skaņdarbs sanācis nedaudz samocīts. No vienas puses, šeit ir labi atradumi kora faktūras un tembru kontrastos, veiksmīgi realizētas epizodes skaņdarba formas īstenojumā un muzikālās domas izklāstā, no otras puses, mūzikas ritējums it kā salūst divās nesaderīgās plāksnēs, starp kurām arī intonatīvi ir maz kā vienojoša. Pateicoties Valsts akadēmiskā kora "Latvija" interpretācijai, "Vasarsvētku vakara liturģijas" arī apjomā visai nopietnā partitūra pārlieku nenogurdināja, taču nākamreiz, ja varu dot nelūgtu padomu, labāk būtu mest visas "lūgšanas mēlēs" un tamlīdzīgas blēņas un herēzes pie malas un pievērsties Vislavas Šimborskas, Māra Salēja vai Eduarda Ļimonova dzejai.
Jūtami lakoniskāks bija komponistes un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieces Irīnas Rebhūnas opuss "Libera me, Domine", kas šī gada konkursā "Musica Sacra Nova" ieguva Ķelnes arhibīskapa speciālo balvu un tagad pirmatskaņots arī Latvijā. Jādomā, ka komponistes jaundarbu iepriekšminētajā konkursā labi uzņēma ne tikai tādēļ, ka viņa acīmredzot lieliski zina, kā rakstīt korim, bet arī teicami veidotās mākslinieciskās dramaturģijas dēļ; pats skaņuraksts necenšas pārsteigt ar kaut ko izaicinošu vai unikālu, taču katoļu liturģiskā teksta traģiskajās dimensijās Irīna Rebhūna ielūkojusies gana nopietni. Tieši tāpat ar vēstījuma emocionālo patiesumu, dziļumu un atklātību pārliecināja Edgara Mākena opuss "Atspere", par kuru komponists skaidri un gaiši teicis: "Mans darbs ir par nāvi." Formāli šajā skaņdarbā nekā sakrāla nav – cik saprotu, tas sākas ar Klāva Elsberga epigrāfu soprāna dziedājumā, kam seko Ingas Gailes dzejoļa muzikālais lasījums, – taču šeit neapšaubāmi risinātas visbūtiskākās eksistenciālās tēmas. Un ar atzīstamām sekmēm – lai gan Edgara Mākena jaundarbs, tāpat kā iepriekšējie opusi, zināmā mērā cieš no nevienmērīgi spilgta tematiskā materiāla, kompozicionālajās struktūrās nav nekā vienkāršota, faktūras sazarojumiem un formveides slīpējumam vēl papildus atbalsojot drūmo un psiholoģiski saspringto kolorītu.
"Asins šķīsta mūs, vai caur asinīm esi Tu šķīsts? Vai Jēzus asinis Tevi šķīstīja? Un caur asinīm esi Tu šķīsts? Asinis šķīsta mūs, asinis šķīsta mūs! Purpurupe plūst! Grēciniek, dzirdi! Steidzies drīzāk! Steidzies šodien pat!" Un tā tālāk. Mazo bungu pavadījumā (un tas patiešām nepārprotami akcentē komponista norādīto opusa didaktisko ievirzi) asinis šķīst uz visām pusēm, kora dziedājums minētās "purpurupes straumes" ataino aizvien no jauna, un, lai šādam tekstam piešķirtu jebkādu mākslinieciskumu, nudien vajadzīgs tik ekscentrisks talants un tik konsekvents vissavdabīgāko ideju iedzīvinājums kā Jurim Ābolam. Un atkal – opusā "Svētā Krusta cikls" komponista pieredze un profesionālās dotības nepieviļ, harmoniskās vertikāles un radošo impulsu izvērsumi laiktelpā strukturēti droši un vērienīgi, turklāt rodas sajūta, ka autors šo mūziku rakstījis ar iedvesmu, tikai jautājums – kāda tam visam jēga? Starp citu, skaidri uztveramās paralēles ar Pestīšanas armijas kolektīvo muzicēšanu un tajā pausto pasaules redzējumu līdz ar misionāra kaismi kā apzinātu pretstatu vārdos nenosaukto musulmaņu un karojošo ateistu destrukcijai un varmācībai Jura Ābola skaņdarbam nepavisam nenāk par sliktu, šīs iezīmes komponista partitūru uzreiz ļauj definēt kā piederīgu konkrētai kultūrtelpai. Taču apvienojumā ar Jura Ābola paziņojumu, ka "dzīves neatņemama sastāvdaļa ir arī ciešanas", tas viss kļūst gluži vienkārši apnicīgi. Varbūt reiz pietiek ciešanu un asiņu? Un vai tik nav tā, ka šāda pieeja nav nekas vairāk par kārtējo herēzi, kas ved uz nekurieni?
Slavenā zviedru komponista Svena Dāvida Sandstrema radošā biogrāfija lielā mērā atbalso visu 20. gadsimta otrās puses mūzikas vēsturi. 1942. gadā dzimušais Sandstrems karjeru sācis kā pārliecināts avangardists, bet jau tad viņa daiļradi caurvijusi interese par vispārcilvēciskām un sakrālām tēmām; kopš 80. gadiem viņa mūzika kļūst mazāk komplicēta, atšķirībā no citiem bijušajiem līdzgaitniekiem (un kādreizējiem Garīgās mūzikas festivāla viesiem) tomēr saglabājot kompozicionālu izsmalcinātību un intelektuālu vērienu. Klāt pievienojas polistilistika, neoromantisma elementi, minimālisma alūzijas – acīmredzot arī tādēļ, ka pats Sandstrems ir kordziedātājs, iepazinis kori no iekšpuses un vēlas, lai viņa skaņdarbus spētu atskaņot ne tikai profesionāli kori. Kopš 2000. gada Sandstrems dzīvo ASV, raksta galvenokārt sakrālo mūziku, un viņa darbus savā repertuārā ar prieku uzņem arī atskaņotāji ārpus Zviedrijas un komponista mītnes zemes – 24. augustā Latvijas Universitātes Lielajā aulā Garīgās mūzikas festivāla laikā skanēja Sandstrema oratorija "Mesija". Sakritība ar vispārzināmās Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas nosaukumu nav nejauša – arī Sandstrems 2009. gadā savu skaņdarbu komponējis ar Čārlza Dženensa libretu, un rezultāts, kurā dažbrīd pavīd atsauces uz Hendeļa stilu un kora rakstības principiem, izdevies krāšņs, mākslinieciski viengabalains un emocionāli piesātināts. Tiesa, ne visam grandiozās partitūras izklāstam vairāk nekā pusotru stundu ilgā vienlaidus priekšnesuma gaitā varēja sekot ar vienādu interesi – bija arī salīdzinoši bālāki posmi, un daudzos numuros sadalītais librets acīmredzami stājās ceļā plašākām tematiskā materiāla līnijām, kur konkrētais muzikālais tēlojums vairākkārt tika izteiksmīgi pieteikts, bet jau pēc neilga brīža komponists devās tālāk. Taču, neraugoties uz to, skaņdarba māksliniecisko tēlu un ideju pasaule pakāpeniski izgaismojās neparasti kolorīti, uzrunājoši un pārliecinoši, kur Sandstrems nešaubīgi bija atradis īsto ceļu, kā runāt par reliģiskām tēmām – noteikti, spraigi un dramatiski, ar izsvērtu balansu starp vēstījuma racionālo un emocionālo aspektu un daudzviet saviļņojoši, kas tajā pašā laikā izslēdza lētu sentimentalitāti un nomācošu traģiku.
Arī šim koncertam piemērojama Māra Sirmā atziņa, ka "garīgā mūzika nevar būt nomierinoša", taču Sandstrema dramatisms principiāli atšķīrās no latviešu komponistu dramatisma, un šo kontrastu diriģents un viņa domubiedri uztvēra precīzi un jūtīgi. Universitātes Lielajā aulā dzirdamā oratorijas "Mesija" interpretācija bija izcili laba – par Valsts akadēmiskā kora "Latvija" profesionalitāti un tembru piepildījumu arī šoreiz neradās nekādas šaubas, Liepājas Simfoniskais orķestris muzicēja ar iedvesmu, kas uzreiz piešķīra papildu krāsas stīgu instrumentiem un vērta stabilāku pūšaminstrumentu dažviet intonatīvi vai ritmiski nelīdzeno, toties ar daudzveidīgām toņu variācijām apveltīto sniegumu (turklāt noteikti jāpiemin, ka ar nopietnajiem interpretācijas uzdevumiem teicami tika galā paplašinātā sitaminstrumentu grupa), bet Māra Sirmā vadītās interpretācijas rakursi vēstīja par rūpīgu iedziļināšanos partitūras skaņurakstā un saturā. Klāt vēl nāca vokāli simfonisku darbu atskaņojumiem neierasti spilgts un niansēts solistu ansamblis – gan Elīnas Šimkus soprāna balss, gan baritona Riharda Millera priekšnesums atstāja iespaidu, ka viņi ir savā labākajā formā, un interpretācijā nepieciešamos mecosoprāna un tenora tembru savijumus un pretstatījumus Laura Teivāne un Staņislavs Ļeontjevs iedzīvināja plastiski un tīri. Līdz ar to jādomā, ka koncerts palika vislabākajā atmiņā gan latviešu publikai, gan ārzemju klausītājiem, gan pašam Sandstremam, un jācer, ka Latvijā kādreiz tiks atskaņots arī komponista 1979. gadā radītais "Rekviēms" un vēl vairāki citi lieldarbi.
0