Foto - Ģirts Raģelis
 
Komentē
0

Tas jau sen ir zināms, ka laika psiholoģisko relativitāti nosaka tā subjektīvais nozīmīgums katra konkrētā cilvēka uztverē. Šķiet, ka 2014. gads būs garš un piepildīts. Mēs to iesākām pagājušās nedēļas nogalē ar blīvu un krāšņu pasākumu sēriju, kuras citkārt pietiktu veselam mēnesim, bet šoreiz tas tikai iezīmē mūsu apņēmību apzināties savu "kulturālību" (lai cik triviāli un ironiski mēs dažkārt šo jēdzienu vazātu apkārt). Rīga ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un labākais tajā visā – ka tas noticis ne tik daudz "uz āru", cik pašiem pret sevi. Dzīvā grāmatu ķēde ir atklājusi jauno bibliotēkas ēku par spīti tam, ka "oficiāli" un "ar visām formalitātēm" tā tiks atklāta tikai pēc pāris mēnešiem vai pusgada. To cilvēku sirdīs, kas pieskārās simboliskajiem grāmatu tūkstošiem, Bibliotēka ir uzcelta par reālu, mīļu un vajadzīgu simbolu, reabilitējot savu reputāciju pēc divdesmit strīdu, kampaņu un zākāšanu gadiem.

2014. gads būs iezīmēts grāmatu lasīšanas zīmē – Latvijas Televīzijā sākās raidījumu cikls, kurā tiks noskaidrota latviešu mīļākā grāmata. Un arī tas ir fakts, par kuru parasti neienāk parātā kaunēties. Ar savu mīļāko grāmatu cilvēki mēdz pamatoti (vai nepamatoti), atklāti (vai neapzināti) lepoties. Mīļākā grāmata parasti arī ir sava veida simbols, katra konkrētā lasītāja piederības un estētiskās pārliecības zīme, ģerbonis un karogs. "Es esmu selindžerists," kāds var teikt (un ļoti skaidri sapratīsim, ko viņš ar to gribējis paziņot pārējiem). "Bet es – murakamists," cits spītīgi turēsies pie sava. "Mēs, ziedonisti, nekad nespēsim samierināties ar to mūsdienu seklumu un atkāpšanos no ideāliem," – dažs savu mīļāko grāmatu var pacelt vēl augstāk un ieraudzīt tajā ko vairāk par "patīkamu lasāmvielu". Un arī tas ir labi, jo grāmatu kaujās gandrīz nekad nav kritušo un ievainoto.

Zīmīgs šis gads ir arī Latvijas teātros – mēs beidzot varēsim noskatīties Alvja Hermaņa ārzemēs tapušās teātra izrādes (janvāra beigās un februāra sākumā laikmetīgā teātra programmas "forte forte" ietvaros Rīgā viesosies Minhenes Kamerteātra "Vēlie kaimiņi" un Vīnes Burgteātra "Tēvi"), bet Nacionālajā, Liepājas un Dailes teātrī jau par stabilu vērtību kļuvušas starptautiski atzītu viesrežisoru izrādes, pierādot to, ka mūsdienu teātris var būt pārnacionāla māksla, kas dzīvo savu, piepildītu un krāšņu dzīvi, nevis ķepurojas provinciālisma un "kases gabalu" žņaugos. Nupat Dailes teātrī tapusī Oskara Koršunova izrāde "Izraidītie" ir izdevusies nepārspējami jaudīga un dziļa. Par to šodien mūsu portālā stāsta teātra kritiķe Silvija Radzobe, kas nemaz tik bieži nemēdz bārstīt komplimentus.

2014. gads būs piepildīts arī laikmetīgās mākslas un mūzikas sfērā – jau atklāta izstāde "1914" izstāžu zālē "Arsenāls", tūlīt atvērsies Latvijas mūsdienu grafikas māksla izstāde "GRAFIKA-S" Rīgas Mākslas telpā. Latvijas Nacionālajā operā vēl reizi janvārī un divas reizes jūnijā var noskatīties vizuāli un muzikāli iespaidīgo "Rienci. Sakāve un triumfs". Un te es varu paspēt nosaukt tikai dažus no 2014. gada notikumiem, kuri ievērojami pagarinās mūsu dzīvi (subjektīvi, protams, taču nevar izslēgt arī iespējamo laimes hormonu ietekmi uz mūsu veselību arī pavisam taustāmā veidā).

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!