Photo by Toa Heftiba on Unsplash
 
Zināšanas
02.09.2018

"Galvenais, lai būtu interesanti…"

Komentē
0

Tiešais iemesls tālākā teksta uzrakstīšanai bija preses tirdzniecības vietās nopērkamais "Mūsu vēsture. 100 Latvijas noslēpumi". Pieņemu, ka izdevuma veidotāji nepretendē uz to, uz ko šādi izdevumi pretendēt nevar – kaut tā iemesla dēļ, ka izmantoto avotu nepublicēšana liedz pārliecināties par aprakstītā vai citētā korektumu. Savukārt, ja vēlme ir bijusi lasītāju ieinteresēt par Latvijas vēsturi, šis uzdevums, manuprāt, izpildīts korekti. Līdz ar to izdevums labi noder kā papildu piemērs, mēģinot aprakstīt to, cik patiešām grūti ir publikas ieinteresēšanā par kādu no tēmām, ar ko strādā zinātne, uztaustīt vidusceļu tēmas izklāstā starp izklāsta nesarežģīšanu un faktoloģijas nesacūkošanu.

Viens no paņēmieniem, kādu izmanto cilvēki, kuri nodarbojas ar zinātnes komunikāciju, ir intriģējošs tēmas pieteikums, ja tā var teikt, ēsma, kam seko visnotaļ korekts stāstījums. Ar šo paņēmienu var bieži saskarties, piemēram, lietojot vienu no labākajām Krievijā notiekošu publisko lekciju video ierakstu krātuvi. Skaidrs, ka lekcijas nosaukums "Vīrieša smadzenes un sievietes smadzenes – vai pastāv atšķirības” ir vilinošs, tomēr nekādas "popsas" lekcijā nav. Šis paņēmiens tiek lietots arī publikācijās. Pēc virsraksta "Nevienlīdzīga laulība" un kairinātāja, ka stāsts būs par seksuālajiem kontaktiem starp neandertāliešiem un no tiem atšķirīgiem seno cilvēku atzariem, seko klasisks paleoģenētikas teksts. Līdzīgi ar jau minēto izdevumu, kura vāku rotā "Ģēniji. Blēži. Patrioti. Avantūristi. Traģēdijas. Nodevība. Nauda", bet starp daudzajiem tekstiem vieta atradusies gan arī starpkaru presei nozīmīgajam Mārtiņam Gailim (pseidonīms Ludvigs Šanteklērs), gan pavisam jau it kā specifiskajai tēmai par latviešiem Spānijas pilsoņu karā. Ja šāda "pakošana" ir nepieciešama, ja tā nodrošina uzmanību, vīpsnāšana par "rasolu" vai "trikiem" ir nevietā.

Cits paņēmiens ir mēģināt izklāstāmo tēmu kaut kā sasaistīt ar šodienas "aktualitātēm". Ņemot vērā, ka pats šo paņēmienu nereti lietoju, jāatzīst, ka tas ir diezgan riskants. Labu gribot (pievērst uzmanību), var mākslīgi konstruēt līdzības tur, kur to nav. Piemēram, kad nesen lasīju izdevumā "Latvijas Arhīvi" pērnā gada 3. numurā publicēto akadēmiski nostrādāto rakstu "Kurzemes un Zemgales hercogistes troņa mantošanas jautājums no 1726. līdz 1737.gadam" (pagaidām nav brīvi pieejams internetā), formāli neatkarīgās valsts, kas cenšas izlaipot starp spēcīgākiem kaimiņiem, tēls radīja asociācijas ar to iespējamo situāciju, kādā var itin viegli nonākt Latvija 21. gadsimtā. Tomēr skaidrs, ka formulējumi "vēsture atkārtojas", "kas kopīgs 18. un 21. gadsimtam" un līdzīgi varbūt palielinātu sākotnējo interesi, bet būtu nekorekti. Ar šo kārdinājumu ir jārēķinās, mēģinot piesaistīt uzmanību humanitāro un sociālo zinātņu tēmām, turklāt amizanti, ka simboliskā asociāciju pavediena stiepšana kļūst arvien apņēmīgāka – ja iepriekš bija jau pierastas konstrukcijas saistībā ar, piemēram, Ulmaņa režīma periodu, tad nu esmu pamanījis mēģinājumus veidot asociatīvus tiltiņus no šodienas līdz pat brāļu draudzēm Vidzemē ("pirmā atmodas kustība") 18. gadsimtā vai kuršu ķoniņiem vēl agrāk. Jāpiezīmē, ka ar šo paņēmienu "šodienu ilustrēt ar pagātnes piemēriem" izdevums "100 Latvijas noslēpumi" rīkojas uzteicami piesardzīgi. Lai gan tieši nenoformulētais vēstījums, iespējams, vienalga saka – Latvijas vēstures raibums izskaidro līkločus šodien; izcilu personību klāsts pagātnē nozīmē, ka tādas ir arī mūsdienās (nenoliedzot, ka tādas tiešām ir, loģika apšaubāma).

Viena no neizbēgamām problēmām zinātnes popularizēšanā ir fragmentārisms. Lai ieinteresētu, visērtāk ir izvēlēties atsevišķus sižetus. Rezultātā mēs izdevumā par Livonijas periodu varam izlasīt divus materiālus – par vilkačiem un – ļoti nosacīti no hronoloģiskā viedokļa – par pēdējā mestra Gotharda Ketlera baznīcu būvprojektiem jau Kurzemes hercogistes posmā. Viss pārējais (tēlaini izsakoties, 99,99999%) paliek kaut kur neskaidrā fonā. Šī ir kopēja problēma. Kā piemēru var minēt nosacīto Rietumu un "ne-Rietumu" attiecības t.s. koloniālo impēriju periodā. Vēstures zinātne arvien labāk apzinās, ka šīs attiecības ilgstoši atspoguļotas diezgan plakani (par šo tēmu var rekomendēt grāmatu, kas šobrīd nopērkama arī Rīgā, tulkota krievu valodā). Tēmas interpretētājs ar vislabākajiem nodomiem cenšas celt priekšā kaut ko eksotisku. Piemēram, par kādu puisēnu Rietumāfrikā, kurš 18. gadsimtā nonāk vācu zemēs un izmācās jurisprudenci Halles universitātē, tad iegūst filozofijas doktora grādu Vitenbergas universitātē, nepublicējas un galu galā atgriežas dzimtenē. Nu, ļoti aizraujošs stāsts, tādi viegli paliek atmiņā, tos ērti pārstāstīt, bet tie patiesībā neko nepasaka par tēmu. Tā pati situācija veidojas, piemēram, dabaszinātnēs. Arī popularizētāji, kuri nemāžojas žanrā "britu zinātnieki ir atklājuši…", kuri korekti apraksta konkrētus pētniecības grupu darbus, labprāt izvēlas tos, kas liekas "interesanti". Kā šo labo cilvēku mērķauditorijas aizrautīga sastāvdaļa varu apliecināt, ka viņu darba rezultātā zinu diezgan plašu klāstu "interesantu faktu" (zinātniski pamatotu!) par cilvēka nervu sistēmu, kukaiņu uzvedību un eksoplanētām, vienlaicīgi pamatīgi putrojoties fizikas un ķīmijas pamatjēdzienos un sakarībās. Tomēr domāju, ka situācija ir labojama – jautājums ir par to, kā mēs interpretējam izteikumu "zināt kaut ko par visu". Pareizā interpretācija, manuprāt, ir tā, ka zinātne, komunicējot ar sabiedrību (tieši vai pastarpināti), vairāk vērības veltī tam, lai izklāstītu, kā vispār darbojas pētniecība, kas tiek un kas netiek uzskatīti par pierādījumiem un argumentiem, kāda ir iekšējā loģika tēmu izvēlē utt. Arī iepriekš minēto var izstāstīt, nu, jā, interesanti. Kā piemēru varu minēt pirms mēneša lasīto tekstu, kā industrijas pasūtījums ietekmē pētniecību tādā labi zināmā sižetā kā kafijas (tikpat labi šokolādes, alus utt.) ietekme uz cilvēka veselību.

Beidzot atgriežoties pie vēstures, arī Latvijas. Ņemot vērā, ka popularizētāji var atļauties tādas vaļības, kādas akadēmiskās aprindas nevar, ar mēru varētu pievērsties žanram "kā būtu, ja…". Ilgstoši tas uzskatīts par neauglīgām spekulācijām, tomēr pēdējos gados tā gluži nav. Turklāt nav šādu alternatīvu izspēle jāreducē līdz "kas notiktu, ja mazais Ādolfs bērnībā būtu noslīcis" – nejaušības spēlē lielu lomu, tomēr nepārspīlēsim to. Savukārt alternatīvas a la "kas notiktu, ja Latvijas teritorija 13. gadsimtā nenonāktu ienācēju no Rietumeiropas kontrolē" nav nemaz tik bezjēdzīgas un ir konstruējamas ar pietiekošu argumentu kvalitātes līmeni. Ja šādi var rosināt kādu vēlāk jau padziļināti interesēties par kādu laikmetu vai procesu – kādēļ gan nē?

Stāstīt par zinātni ir grūti, te nepieciešama paškritiska refleksija par izvēlēto veidu, tomēr kopumā tā ir… interesanta nodarbošanās.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0