Šodienas stāsts būs par lesbietēm. Divām, protams. Tikpat labi stāsts varētu būt arī par heteroseksuālām sievietēm, no kurām vienu vīrs mazliet piežmiedz sestdienu vakaros, pēc vajadzības, un otrā guļ ar to vīru un tas vīrs tai otrajai dāvina puķes un nežmiedz nemaz. Tās varētu būt arī parastas labākās draudzenes no vidusskolas laikiem, abas bagātas, bet nelaimīgas: vai nabagas un līdz mielēm laimīgas. Saprotams, tie varētu būt arī vīrieši vai vīrietis ar sievieti, vai sieviete ar vīrieti, vai bērni. Stāsts tāpat nebūtu par to.
Tās lesbietes būs kopā. Taču nevis cīnīsies pret sabiedrību, saviem iekšējiem dēmoniem vai citiem savas personīgās realitātes dalībniekiem, bet gan vienkārši būs kopā. Jau pašā stāsta sākumā. Īstenībā tas pat nebūs stāsts. Tā būs divu lesbiešu diena centrālcietumā. Varbūt pat ne visa diena, gan pirms, gan pēc cietuma arī kaut kas notiks. Viņas arī nebūs cietumnieces, nē, nekad arī nebūs bijušas, nu, varbūt to vienu reizi, uz vienu nakti, bet tas jau neskaitās. Principā tās būs divas sievietes, kas sagadīšanās pēc būs arī kopā. Ja tas izrādītos svarīgi, tā sagadīšanās būs bijusi ar kolu aplieta kleita viena kinoseansa laikā. Vienā no tiem prastajiem kinoteātriem, kuros pārdod kolu un popkornu. Svarīgi arī, ka sievietes būs kopā stāsta sākumā un arī beigās. Un to, ka uz rīta pusi viņas abas būs jau mirušas, viņas pašlaik vēl nenojauš.
Pašlaik, starp citu, viņas guļ, tās sievietes. Bet drīz celsies. Tad pirmā vārīs abām kafiju, otrā atteiksies, esot izdomājusi sākt savu bezkofeīna atslodzes nedēļu. Pirmā nobolīs acis un uzvārīs piparmētru tēju. To parasto, pliekani bezgaršīgo, to, kas maisiņos. Arī krūzītes viņām padārgas, bet mazliet apdauzītas, un mugurā mīksti, bet nolietoti halāti, katrai savā krāsā. Stāstā viņas būs ieliktas nevis tādēļ, ka izaicina pašlaik valdošās, šķietami objektīvās (vienkārši izsakoties – visiem intuitīvi nojaušamās) ētikas normas (gan ar savu homoseksualitāti, gan flaneļa halātiem). Arī ne tādēļ, ka šī sabiedrībā neiederīgā identitāte ļautu stāstā papildus nekoncentrēties uz atsevišķo tēlu izstrādi, jo tāda spēcīga identitāte kā homoseksualitāte jau pati par sevi diktē noteikumus – personības, galvenos konfliktus. Bet nē, viņas patiesībā būs cilvēki. Tādi visai parasti cilvēki, par to varbūt gan mazliet žēl. Viņas būs vidēji apaļas, viena gan mazliet tievāka. Vielmaiņa ātrāka, gadās. Abas mēreni izglītotas. Viena no viņām būs policiste, otra – sociālais darbinieks. Tur arī tas cietums, starp citu.
Bet tagad viņas guļ un, kad pamodīsies, no sākuma ies uz botānisko dārzu, skatīties, kā zied tulpes. Pa ceļam uz dārzu otrā sieviete mašīnā aizmigs, bet, galapunktā pamodināta, sāks lamāties par visu un uz visu, tādēļ pirmā viņai rokās iespiedīs pēc melleņu sīrupa smaržojošu kafiju kartona krūzītē. Vēlāk viņas katra izdzers vēl divas tādas. Tikai bez mellenēm, tāpat, no automāta. Pēc tam viņas staigās stundām ilgi pa plašo teritoriju, nogurs, gulēs zem kokiem, atkal staigās, izsalks līdz histērijai. Viņām sāpēs vēders līdz nelabumam no kafijas tukšā dūšā, viņas kādu brīdi vainos viena otru par to, ka botāniskajā dārzā nav nevienas ēstuves, ies uz mašīnu, sēdīsies mašīnā, brauks uz centru ēst, pa ceļam jokos. Pareizāk – otrā skaļi ironizēs par to, kā tie tur, radio, priecājas, ka kļūstam ar katru dienu nabagāki. Priecājas, muļķi tādi, viņa, seju smaidā sašķobījusi, atkārtos. Ar katru dienu mēs grimstam aizvien vairāk, viņa teiks, ar katru dienu. Tās dienas apspriestā problēma, ja tas izrādītos svarīgi, būs tā, ka izdaudzināto IKP (viņa tā arī teiks, saīsinot – Ī-kā-pē –, jo netaisīsies katru pieminēšanas reizi taču izmantot pilnu nosaukumu), tātad to IKP palielina inflācija, nevis ražošanas pieaugums. Tā tas todien būs, tādēļ mēs grimsim. Dziļi.
Otrā zinās, ka pirmā ir vairāk seriālu un ceptu kartupeļu cilvēks, zinās, ka tādas globālas padarīšanas kā iekšzemes un nacionālais kopprodukts viņai ir ne tikai viens un tas pats, bet vēl vairāk – viens liels nekas. Viņa zinās, ka pirmā smejas par skaļu, lai smietos pa īstam, bet novērtēs viņas centību. Un vēlāk klausīsies, kā pirmā sūdzas par stāvlaukumu pieputekļoto gaisu, par pūtītēm un vitamīniem ādai un sausiem matiem; un aizdomāsies atkal par to kafiju, kuru, darbā konstanti tempdama, būs jau padarījusi par galveno sava organisma šķidrumu. To viņa arī pateiks skaļi, un pirmā klusi, kaut kur dziļi kaklā iespurgsies un palieksies uz sāniem, lai pie sarkanās gaismas nobučotu otro uz vaiga, tad atliecoties paslīdēs un atsitīs pieri pret otrās plecu. Stūri sametīs nedaudz uz sānu.
Savaldījusi stūri, otrā smiesies. Pirmā iesākumā atvainosies, pat vairākkārt, bet visbeidzot arī smiesies. Tad pirmā skatīsies pa logu un domās par to, kā viņai ir apriebies tas sasodītais IKP, kas bija otrās ekonomisko zināšanu stūrakmens, jājamzirdziņš, galvenā kolīzija un katarse vienlaikus. Atkarībā no situācijas. Kā majonēze reizēs, kad viņa gatavoja, vai Senās Ēģiptes māksla, reizēs, kad gribēja būt kulturāla.
Pašlaik gan neviena no viņām īsti neko negrib. Vēl viņas vāļājas savā lielajā, divguļamajā gultā, un pirmā ir atņēmusi otrajai segu, kurā otrā iekūņojusies līdz matu galiem un sapņo, ka atrodas lielā, melnā mežā. Tur viņa tā vienkārši stāv uz noplukuša celma un gaida, kad visi sanāks. Kad sanāks un klausīsies, kas viņai sakāms par to diplomdarbu, kura viņai nav. Nu ne jau nav, ir jau kaut kāds. Bet ne tāds, kādu viņa gribētu. Viņa gribētu gleznu ciklu, pilnu istabu kopā saāķētām gleznām un glezniņām, katrā gribētu ieaudzēt savu stāstu, katru kādreiz pārdot par miljonu. Nopirkt personīgo salu, nostādīt visu ar ēdamajiem kaktusiem un gleznot. Bet iznācis tā, ka viņa pēdējos desmit gadus ar autiskiem bērniem ver sniegpārsliņas uz auklām, kar pie logiem Valentīndienas sirsniņas, krāso olas Lieldienās un raksta neskaitāmas atskaites par to, ka labāk nevienam šomēnes atkal nav kļuvis. To sapni viņa vēlāk arī izstāstīs pirmajai, bet pirmā turpat tajā mazajā picu-suši-burger-ēstuvē piedzersies līdz nemaņai. Tad viņa atcerēsies savas dienas fitnesa klubā, grāmatnīcā pie kases un salātu pakotavā, apgāzīs salvešu trauku, izlamās viesmīli un sasmīdinās blakusgalda četrgadnieku, ar mēli nolaizot sev degunu. Pēc tam kādu laiku viņas sēdēs klusēdamas, tad skaļi kritizēs atnesto ēdienu. Vēlāk pasūtīs katra pa papildporcijai un uzjautrināsies viena par otras pieēsto vēderu, tiesa, ņemot vērā pirmās kārnumu un otrās mūžīgos dibena kompleksus, viņas ar to īpaši neaizrausies. Vienā brīdī pa sāndurvīm ienāks arī viņš, pievērsīs viņu abu uzmanību, aizsedzot mazā loga stiklu ar savu plato muguru, un dusmīgu skatienu atmetīs atpakaļ jakas stūri, ienesdams stāstā arī ne visai biedējoša izmēra, bet tomēr – šaujamieroci.
Kā jau vienmēr, viņš jokos. Tāpat kā vienmēr, tie apkārtstāvošie, kuri vismaz daļēji sapratīs, kas šajā situācijā notiek, iepletīs acis bailēs, un pirmā sieviete, mirkšķinādama savas pieaudzētas skropstas, brīdi izskatīsies tā, it kā būtu uz paģībšanas robežas. Tad viņi atkal smiesies, šoreiz visi trīs, un nolems dzerstiņu turpināt centrālcietumā. Viņš paņems pirmo sievieti, savu neseno kolēģi, uzsēdinās uz pleciem un nesīs uz mašīnu, otrā paliks nedaudz tramīga, paspraukusies garām pirmajai, iesvempsies priekšējā sēdeklī un visu ceļu līdz galapunktam nikni knaibīs šoferim kāju. Viņi apstāsies neatļautā vietā pie alkohola autleta, viņi pārsniegs ātrumu, pa ceļam uz viņa kabinetu visi pēc kārtas noglaudīs vietējo centrālcietuma suni, kuram bija tikpat daudz vārdu kā katram kārtīgam iestādes iemītniekam, bet viņiem vislabāk patika Terors, tādēļ brīžos, kad garām gāja kāds no viņiem, suni sauca tieši tā.
Kaut kad vēl vēlāk viņi aplaistīs viņa datora klaviatūru ar lētu alu un noskatīsies pa sērijai no viena vai otra muļķīga amerikāņu sarunu šova, uzjautrināsies par indiešu mēģinājumiem iekarot repa tirgu un liks otrajai sievietei zīmēt savas sejas, kas sašķobītas visdīvainākajās izteiksmēs. Tad otrajai apniks zīmēt un pirmajai bārstīt jokus, un, par spīti viņa lūgumiem vēl tikai ceturto brītiņu uzkavēties, viņas ies prom. Brauks ar tramvaju uz centru, apmaldīsies, atradīs mazo ieliņu un kafejnīcu, atradīs stāvlaukumu un mašīnu, brauks mājās. Viņas ceps pankūkas, piedūmos māju, bet logus aizvērs, aizmirsīs aizgriezt gāzi, pa nakti nosmaks. Nākamajā rītā uz zvaniem neatbildēs, uz darbu neieradīsies, viņam durvis neatvērs. Viņš nobīsies un ielauzīsies, turpmākās nedēļas daudz raudās, viņu bēres noorganizēs. Bērēs cilvēku būs maz, viņš atcerēsies ilgi, viņš būs vienīgais, kas atcerēsies. Arī tad, kad viņš pārstās par to domāt katru dienu, viņš ik pa laikam atcerēsies. Viņš iesāks ignorēt suni, nomainīs darbavietu, lēnām atsāks smaidīt. Atradīs sievu, apprecēsies, nopirks citu suni savam dēlam.
Tas viss notiks.
Bet vispirms viņas pamodīsies.
0