Par Toda Solondza filmu "Cīsiņsuns" ("Wiener Dog", 2016), ko septembrī izrādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā "Riga IFF".
Šķiet, filmas "Cīsiņsuns" ("Wiener Dog") treileris veidots apzināti komisks un vilinoši vieglprātīgs – tā, lai tiem, kas uzreiz neatpazīst par mizantropu dēvētā režisora Toda Solondza rokrakstu, neliktos, ka filma par mazu smuku sunīti skatītājus ar atvēzienu iemetīs eksistenciālās skumjās. Un varbūt tur slēpjas paštīksms aprēķins – ja nu kāds atnāk uz filmu, ticēdams, ka piedzīvos mazliet brīvdomīgāku un nobriedušāku "Lesiju" vai "Bēthovenu", bet reāli sastopas ar kariķētām realitātes brutālākajām izpausmēm. Kad pēc filmas noskatīšanās draudzenei minēju, ka esmu redzējusi Toda Solondza, tā, kas "Laimes" ("Happiness") režisors, jauno veikumu, viņa teica: "Laime" viņai ļoti patika, ja neskaita to brīdi, kur pedofils atzīstas, ka sagriezis meiteni gabalos un uzglabā saldētavā. Tādas epizodes "Laimē" gan nav, viņa sapludināja divas dažādas sižeta līnijas – par skumjo sievieti, kam garšoja saldējums, bet tik ļoti nepatika sekss, ka, atriebjoties izvarotājam, viņa to nogalināja un vēlāk sagrieza gabalos, un par pedofilu, kurš… bija pedofils ar visām no tā izrietošajām neērtajām sekām. "Laime", manuprāt, ir brīnišķīga, brīnišķīga, cietsirdīgi ironiska filma par iekšējo vientulību un ārējo fasādi, ko pēc gadiem turpina nosacītais sīkvels "Dzīve kara laikā" ("Life During Wartime"), kurā citi aktieri atveido "Laimes" tēlus, kas savās bailēs nekur tālāk dzīvē nav tikuši. Un, kad 2016. gadā Solondzs ir nolēmis filmēt suni, viņš to dara ar to pašu maigo nežēlību, cenšoties platlenķa objektīvā notvert suņa iekšējo izmisumu par to, ka nevienam viņš īsti nav vajadzīgs, ja nu vienīgi kā komfortu sniedzošs īslaicīgs laika kavēklis. Protams, lai arī centrā ir suns, "Cīsiņsuns", kā visas Solondza filmas, nemainīgi ir par cilvēkiem un viņu vientulību. Šunelis klejo no viena īpašnieka pie nākamā, uz mirkli skaudri atsedzot viņu mazās, smieklīgās, traģiskās sāpes, lai atkal aizvērtu priekškaru un bez liekām emocijām pārvietotos tālāk. Intrigas nav, mēs zinām, kas ar šiem saimniekiem notiks tālāk. Viņi turpinās būt nelaimīgi katrs savā unikālajā veidā. Ja izdzīvos. Un tomēr "Cīsiņsuns" ir viena no gaišākajām Toda Solondza filmām. Reizēm pārmēru skarbi un teju iznīcinoši joki rada sajūtu, ka par tiem nevajadzētu smieties, bet tomēr jāsmejas – ar vieglu vainas sajūtu, ar slāpētu empātiju un ar apbrīnu. Jā, Solondzs ņirgājas par cilvēkiem, jā, viņš saskata tajos viszemiskākās īpašības, milzu vājumu, egoismu, delūzijas un pašnožēlu. Tomēr katrā tēlā, pedofilus, paštaisnus kretīnus un intelekta neaptraipītos ieskaitot, viņš saredz cilvēcību. Un, ja jūs neaizkustina tas, ka veca, mirstoša sieviete savu taksīti nosauc par Vēzi, kas vispār jūs spēj aizkustināt?
Gribēju padalīties ar precīziem citātiem no filmas, kaut vai no mazā vēzi (o, jā) pārcietušā puisēna perspektīvas, kad viņš mēgina saprast, kas notiek ar suni, kad viņu kastrē, kad viņš mirst un kad viņu mēģina pieradināt jeb "salauzt", un nespēju valdīt sajūsmu par to, kā filma savu savdabīgo humora izjūtu aiznes daudz tālāk par beigu titriem. Proti, atverot IMDB filmas citātu sadaļu, tur pagaidām redzams viens citāts. Šis.
Aptuveni citējot – mazajam zēnam tēvs stāsta, ka galvenais ir salauzt (suņa) gribu. Kad zēns jautā, kas ir griba, tēvs skaidro, ka tā ir lieta, kas tevi padara par to, kas tu esi. Šķiet, zēns ir vienīgais no visiem varoņiem, kam šī griba nav salauzta, vismaz līdz brīdm, kad suns viņam tiek atņemts.
Pēc īsās un nosacīti līksmās kopābūšanas ar puiku Cīsiņsuns (vai, pareizāk sakot, Cīsiņsunīte) ceļo tālāk pie dzīvē vīlušās medmāsas, pie mīloša pāra ar Dauna sindromu, pie nīgra un dzīves noguruša scenārista un pasniedzēja filmu skolā (lomā Denijs de Vito, kas ciniski un spoži iemūžina to visu, kas nav kārtībā ar filmu skolām), līdz beidzot nonāk pie sirmgalves, kura lēnītiņām gatavojas satikties ar nāvi. Tieši asais un nekaunīgais melnais humors ļauj pie filmas beigām izspēlēt it kā banālu, varbūt pat moralizējošu ainu, kas tomēr izdzen tirpiņas cauri un nogādā savu ziņu skaidri un trāpīgi. Ka dzīve varēja būt kaut kas vairāk, kaut kas vērtīgāks, bet nebija. Un vainot, protams, var tikai sevi.
Beigu beigās Solondzs ne bez jaudīgas pašironijas nonāk pie slēdziena, ka labākais, pie kā var novest šī bezjēdzīgā, sāpīgā un maldinošā eksistence, ir kāds viduvējs mākslas darbs.
0