Iknedēļas kristību rituālu mandeieši praktizē jau kopš Jāņa Kristītāja laikiem. Tā ir viena no senākajām dzīvajām reliģijām pasaulē. Faktiski mandeisms ir vienīgā izdzīvojusī gnostiskā reliģija, kas saglabājusi savu tradīcijas pēctecību aptuveni 2000 gadu garumā. Tikai pavisam nesen reliģiju pētnieki ir sākuši interesēties par mandeismu un tā literatūru, kas lielākoties sarakstīta mandeiešu valodā (tā ir piederīga semītu valodu grupai).
Vārds "mande" no mandeiešu valodas nozīmē gnosis jeb zināšanas par dievišķo. No tā var secināt, ka "mandeisms" ir ekvivalents Rietumos lietotajam vārdam "gnosticisms." Tāpat kā par klasiskajām gnostiskajām reliģijām, arī par mandeisma saknēm pētniekiem nav īstas skaidrības. Visticamāk, mandeisms veidojies klasiskajā gnosticisma perioda (1. gs. p.m.ē – 4. gs.) pirmajā pusē, kas nozīmē, ka līdzās setiešu gnosticismam tā ir viena no senākajām gnosis reliģijām. Mandeiešu tradīcija savā vēsturē iekļauj Jāni Kristītāju, kurš tiek uzskatīts par tradīcijas lielo pravieti, pati mandeiešu tradīcija, pēc mandeiešu domām, ir daudz senāka. Par saviem priekštečiem viņi uzskata Ādamu un Ievu. Vēsturiski pirmie mandeieši, visticamāk, bija jūdi vai ļaudis, kas bija cieši saistīti ar jūdu tradīcijām.
Pirmoreiz sastopoties ar mandeiešiem, eiropieši tos dēvēja par Jāņa kristiešiem, jo uzskatīja, ka evaņģēlists Jānis mandeiešiem pasludinājis evaņģēliju. Savukārt islāma pasaulē mandeiešus pazīst kā sābiešus, kas Korānā līdzās kristiešiem un jūdiem minēti kā vieni no grāmatas ļaudīm. Un patiešām – mandeieši ir veidojuši attiecības ar tiem tekstiem, kas mums pazīstami kā Vecā Derība. No vienas puses, viņi noraida tradicionāli kanonisko tekstu, nomainot to ar saviem svētajiem rakstiem, taču tajā pašā laikā viņi savā mitoloģijā iekļauj bibliskus stāstus un tēlus. Skaidrojot bibliskus notikumus, mandeieši bieži izmanto apgriezto ekseģēzi jeb skaidro notikumus tā, ka to nozīme ir pretēja tradicionālai.
Mandeiešu pasaules skaidrojums ir duālistisks, tas ir uzskats, kas paredz, ka labais un ļaunais pastāvējuši viens otram blakus kopš nebeidzamiem laikiem. Mandeismā patiesais, labais Dievs tiek dēvēts dažādos vārdos: par dzīvību, pirmo dzīvību, dižo dzīvību, varenības kungu, spēcīgo garu vai dzīvības ķēniņu. Viņa karaļvalsts iemītnieki ir garīgas būtnes, kuras sauc par utri (bagātībām), vai melki (karaļiem), un tās nepārtraukti Dieva pielūgšanai izpilda mandeiešu rituālus. Gaismas pasaulei līdzās pastāv arī tumsas pasaule, ko reliģijai piederīgie iztēlo kā tumšu ūdeni. No turienes nāk arī tumsas kungs. Viņš arī ir tumsas pasaules pavēlnieks, kura galva līdzinās lauvas galvai un kurš katru reizi tumšajos ūdeņos pats sevi atjauno un tad rada dēmonus un citas ļaunās būtnes.
Mandeiešu tradīcijā pastāv vairāki radīšanas mīti, kas savā starpā bieži ir pretrunīgi, taču izskatās, ka vairāku mītu līdzāspastāvēšana ir daļa no mandeiešu reliģiozitātes un pasaules uztveres. Mandeieši augstāko Dievu sauc par Melka Ziva, no kura emanē jeb izriet gaismas būtnes: utri un melki. Būtnes katra ir atbildīga par savu sfēru: sākot no planētu kustības līdz cilvēka radīšanai. Kad zemei tuvākā debesu būtne Ptahils rada cilvēku, Melka Ziva liek ruhai (dvēselei) tajā mitināties, taču dvēsele atsakās to darīt, jo tā ir šokā par to, ko redz. Ruha piekrīt ar nosacījumu, ka Melka Ziva parūpēsies, lai uz zemes tai būtu tās pašas lietas, kas debesīs: puķes, koki, gaisma, svaigs gaiss, tekošs ūdens, kristību rituāls un priesteri. Kad dvēsele ir iemājojusi Adamā, Dievs tai iemāca gudrību, kas tai būs nepieciešama zemes dzīvē.
Līdzīgi mandeieši raugās uz to, kā viena no Dieva emanācijām Melka d Anhura iniciē Toras rakstīšanu jūdu tautai. Tāpat viņu tradīcijā ietilpst stāsts par to, kā cita emanācija Anuš Utra izvietojis sēklu Jordānas upē, līdz ar to sievietes, kuras no tās padzērās, kļuva grūtas un piedzemdēja 365 bērnus, kas arī bija Izraēla priesteri.
Biblisko stāstu interpretācija
Abrahāms, kuru mandeieši sauc par Bahramu, sākotnēji esot bijis mandeietis, kurš bija piederīgs ķēniņu un priesteru ģimenei. Kādu dienu Bahrams saslima, tādēļ tika apgraizīts. Kad viņa brālis tautas ķēniņš un augstais priesteris to uzzināja, viņš atgādināja Bahramam, ka viņš vairs nedrīkst būt priesteris, jo mandeieši nepieņem par priesteriem cilvēkus, kuriem zudusi kāda ķermeņa daļa. Tā kā Bahrams tagad bija nešķīsts, viņš kopā ar citiem nešķīstajiem un nepilnīgajiem pameta savu dzimto vietu un devās tuksnesī. Viņš bija bagāts cilvēks, tādēļ spēja tuksnesī nodibināt pilsētu. Tur arī Bahrams ar saviem ļaudīm sāka pielūgt Jurbu – dievu, kas pārstāv tumsas spēkus. Jāatzīmē, ka uz šādu pārstāvību Jurbu deliģēja paši gaismas spēki, kas piešķīra viņam varu. No viņa arī Bahrams un viņa tauta saņēma maģiskas spējas, līdz ar to kļūstot par lielu un varenu tautu. Arī daži no mandeiešiem un nasurai jeb tiem, kas pārvalda balto maģiju un cilvēku dziedināšanu, pievienojās Bahramam un viņa tautai. Bahrams vēlējās, lai viņam pievienojas arī pārējie mandeieši, taču tie to nevēlējās, un Bahrams tos ķēra un apgraizīja piespiedu kārtā. Arī pravietis Musa (Mozus) esot ņēmis savus spēkus no Jurbas, taču nekad neesot bijis apgraizīts, jo sākotnēji bijis mandeietis un tikai vēlāk sācis pielūgt to pašu Dievu ko Bahrams. Līdzīgi mandeieši domā arī par Jēzu, kurš neesot bijis apgraizīts, jo bijis Jāņa Kristītāja skolnieks, tādēļ ķermeņa kropļošana viņam nebija atļauta, taču vēlāk viņš atdalījās no mandeisma.
Interesants šķiet arī mandeiešu skatījums uz grēka plūdiem, kur Hivel Ziva pavēsta Noham (Noā), ka drīz tuvosies plūdi. Šī iemesla dēļ Noha izveido šķirstu un saved tajā dzīvniekus – no katras sugas pa diviem. Noha šķirstā aicina arī visu savu ģimeni, izņemot Samu. Kad plūdi sākas, Sams pats uzlien šķirstā un paliek uz tā jumta, kur Hivel Ziva baro viņu un māca viņam izpildīt mandeiešu kristību rituālus, kuros būtiska nozīme ir ūdenim. Sams mandeiešu sapratnē ir viens no mandeiešu pirmtēviem, kurš saņēmis norādījumus no Dieva. Noha būvētā arka ar Samu uz tās piezemējās Ēģiptē, kur arī mandeiešu tauta pieauga skaitā.
Gluži tāpat kā jūdi mūsdienās atzīmē iziešanu no Ēģiptes ar neraudzētās maizes svētkiem, tāpat arī mandeieši atceras šo stāstu, tikai viņu tradīcijā tas ir pavisam citādāks. Patiesībā eksistē vairākas versijas, kā mandeieši "atceras" iziešanu no Ēģiptes. Mandeieši šajā stāstā sevi identificē ar ēģiptiešiem un arī Musa (Mozus) esot bijis ēģiptietis (mandeietis), ar ko arī tiek skaidrotas Musas zināšanas par to, kā likt jūrai atvērties. Starp ēģiptiešiem un jūdiem sākās domstarpības, un daļa no ēģiptiešiem (mandeiešiem) nolēma pamest Ēģipti. Musa, kurš bija nostājies jūdu pusē, dzinās pakaļ ēģiptiešiem (mandeiešiem), kas bēga pāri jūrai. Viņš lika jūrai atvērties, lai pats vieglāk tiktu tai pāri. Musam savukārt sekoja vel citi ēģiptieši (mandeieši) un tie, redzot, ka Mūsa aiz sevis atstājis eju, tam sekoja, bet, tikko Musa bija izkāpis no jūras, tā aizvērās, un ēģiptieši (mandeieši), kas viņam sekoja, noslīka. Mandeieši vēl aizvien savos svētkos piemin tos ēģiptiešus, kuri noslīka Sarkanajā jūrā.
Kristību rituāls
Mandeiešu ūdens kristību rituāls ir viena no svarīgākajām viņu dzīves sastāvdaļām. Ūdens mandeismā nozīmē dzīvību. Kāda mandeiešu priestera vārdiem: "Zeme ir kā sieviete un debess – kā vīrietis, jo tā padara zemi auglīgu." Nereti mandeiešu stāstos lietum piemīt sēklas potenciāls, kas padara auglīgu ne tikai zemi, bet dažkārt arī sievietes, kā tas mandeiešu izpratnē noticis ar Jāni Kristītāju: "Zakarijs un Inošveija (Elizabete) bija veci, un notika tā, ka viņa dzēra ūdeni un kļuva no tā grūta."
Iegremdēties ūdenī mandeiešu izpratnē nozīmē iegremdēties dzīvības substancē, kas vienlaikus stiprina fizisko ķermeni un aizsargā mandeieti no nāves ietekmes, kā arī dvēselei sniedz solījumu mūžīgai dzīvībai.
Otra ūdens kvalitāte ir attīrīšanās. Rituālā ar ūdeni no netīrumiem tiek atbrīvots ne tikai fiziskais ķermenis, bet ūdens mazgā arī dvēseli no tās netīrībām un grēkiem. Mandeiešu izpratnē debesis ir piepildītas ar "gaismu" un ūdens ir šīs gaismas viscietākā forma. Taču ne viss ūdens ir "gaisma." Pēc mandeiešu priekšstatiem dzīvā gaisma ir tikai viena devītā daļa no ūdens, pārējais ir nedzīva viela, kas nonāk atpakaļ ūdens tilpnē, savukārt dzīvais ūdens pilda savu vitalizējošo funkciju vai arī tiek uzņemts debesīs, kur tas atkal nonāk debesu Jardānā.
Mandeieši izšķir trīs veida mazgāšanas rituālus. Pirmais, rišama, tiek iemācīts katram mandeietim, lai to varētu izpildīt ikdienā. Šim rituālam nav nepieciešama priestera līdzdalība katrs mandeietis pats sev ir priesteris. Arī otra veida ritālam, tamaša, nav nepieciešams priesteris, taču šis veids pieprasa pilnīgu iegremdēšanos ūdenī. Šo rituālu veic sievietes pēc menstruācijām vai bērnu dzemdībām, kā arī cilvēki, kas pieskārušies līķim, veikuši seksuālu aktu vai pieskārušies kādam cilvēkam, kurš veicis kādu nešķīstu darbību. Trešā rituāla forma, mašveta, ir viskomplicētākā un pieprasa, lai to izpildītu priesteris. Šis rituāls sevī iekļauj ne tikai mazgāšanos, bet arī eļļas un maizes sakramentus, kā arī rokas spiedienu un skūpstu. Tas tiek praktizēts katru svētdienu, un mandeietis tajā atrod attīrīšanos no visiem nedēļas piesārņojumiem. Kā apgalvojis kāds mandeietis: "Pēc sliktiem vārdiem cilvēks sev saka: "Labāk, ka es meklēju kristības.""
Mandeieši šodien
Šodien pasaulē ir aptuveni sešdesmit tūkstoši mandeiešu. Mazāk nekā 5000 sābiešu mandeiešu dzīvo Irākā. Šis skaitlis sarūk, jo tur viņi tiek vajāti, slepkavoti, piespiesti konvertēties, kā arī tiek deportēti uz citām vietām, tādēļ daudzi no mandeiešiem izvēlējušies emigrēt kā no Irākas, tā arī no Irānas. Šī apstākļa dēļ Eiropā šodien dzīvo aptuveni 15 000 mandeiešu, Amerikas Savienotajās Valstīs – 2000, ap 1200 mandeiešu Kanādā un aptuveni 5000 Austrālijā. Mazākā skaitā mandeieši sastopami Sīrijā, Jordānā, Jemenā, Taizemē, Ēģiptē, Libānā un Lībijā.
Mandeiešu vēsture patiešām bijusi vajāto vēsture, kas atspoguļojas ne tikai viņu mitoloģijā, bet turpinās vēl šodien. Šķiet, ka mandeieši vienmēr bijusi minoritāte. Tas redzams gan mītiskajā laikā, kad Abrahāms gūst varu un mēģina pakļaut mandeiešus, un arī tad, kad Noā ceļ šķirstu un tajā neaicina mandeieti Samu. Mandeieši izveidojuši īpašu antipātiju pret trīs abrahāmisko reliģiju lielajiem praviešiem: Mozu, Jēzu un Muhamedu. Iespējams, tas tādēļ, ka vēstures gaitā mandeisms izjutis spiedienu no lielajām reliģiskajām tradīcijām: jūdaisma, kristietības un islāma. Kas zin, varbūt mandeieši būtu attiekušies citādi pret šo reliģiju praviešiem, ja nebūtu sastapušies ar agresiju no to praktizētāju puses. Diemžēl nepatiku pret šo reliģiju pārstāvjiem mandeieši tiešā veidā projicējuši uz Mozu, Jēzu un Muhamedu, katram no viņiem rezervējot īpašu vietu mandeiešu ellē.
Mūsdienās mandeieši ir apdraudēti gan kā etniska, gan kā reliģiska minoritāte, tādēļ Mandeiešu asociāciju apvienība cenšas uzrunāt un pievērst plašākas sabiedrības uzmanību:
"Mandeieši ir daļa no vietējiem Irākas iedzīvotājiem. Viņi ir reliģiska un etniska minoritāte, kas piedzīvo iznīcināšanu. Visi Apvienoto Nāciju deklarācijas artikuli, kas attiecas uz pamatiedzīvotāju, etnisko un reliģisko minoritāšu aizsardzību, ir attiecināmi arī uz mandeiešu situāciju un būtu arī jāpielieto. Irākas sābiešu mandeieši lūkojas pēc palīdzības, kas viņus aizsargātu no noziegumiem, kuri izdarīti dēļ naida pret citādo. Mandeieši jo īpaši cer uz Apvienoto Nāciju Bēgļu komisiju, ASV, Austrāliju un Zviedriju, kā arī globālo sabiedrību, lai glābtu viņu dzīvības, bērnus un kultūru, kā arī apturēt šobrīd notiekošo genocīdu."
Mandeisms ir sena reliģija, kas šodien sevī glabā senu Tuvo Austrumu reliģiozitātes veidu, kurš gadsimtiem ilgi plašākai pasaulei nebija zināms. Līdz ar daudzajiem manuskriptu atklājumiem 19. un 20. gadsimtā mandeisms atkal ir ieguvis savu vērtību universitātes pētnieku acīs, jo ar tā palīdzību iespējams rekonstruēt senas un aizmirstas Tuvo Austrumu reliģijas formas. Diemžēl mandeieši kā netradicionāla garīguma praktizētāji bieži tikuši vajāti un vēl šodien aktīvi cīnās par savas kultūras, vēstures, reliģijas un – pats galvenais – dzīvības glābšanu.
Izmantotā literatūra un interneta resursi:
- Hoeller, Stephan A. Gnosticism: New Light on the Ancient Tradition of Inner Knowing. Wheaton: Quest Books, 2002.
- Smith, Andrew Phillip. The Gnostics. London: Watkins Publishing, 2008.
- Barnstone, Willis and Marvin Meyer. The Gnostic Bible: Gnostic Texts of Mystical Wisdom from the Ancient and Medieval Worlds. Boston: Shambhala, 2003.
- Drower, E. S. The Mandeans of Iraq and Iran. Oxford: The Clarendon Press, 1937.
- Mandaean Human Rights Group. Mandaean Human Rights Annual Report. Morristown: The Mandaean Association Union, 2009.
- http://www.mandaeanunion.org
0