Attēlā - viena no pirmajām Gunāra Birkerta projekta skicēm Latvijas Nacionālajai bibliotēkai
 
Komentārs
17.01.2014

Gaidās un cerībās

Komentē
2

Šonedēļ ir mazliet žēl visu to ļaužu, kas dikti gaida jauno valdību un ņemas ap to. Es vismaz šonedēļ gaidu bibliotēku, kuru svinīgi atklās sestdien. Pirmajiem gaidas droši vien nav bijušas diez ko auglīgas. Valdības pie mums nāk un iet, un nekas neliecina, ka nākamā ar kaut ko būs principiāli atšķirīga no iepriekšējās. Dažam gan varbūt jaunā beidzot nesīs atvieglojuma sajūtu.

Beidzot būs skaidri zināms, kurš valdībā ir vainīgs visās nebūšanās – Lembergs un oligarhi, protams. Citādi iepriekš bija kaut kā neomulīgi. Varēja jau savā nodabā mierīgi gānīt tos nacionāļus. Taču uz tiem bija diezgan grūti novelt visas pasaules nebūšanas; tas nebija diez ko ticami. Vispirms – viņiem bija tikai divas diezgan nomaļas ministrijas. Otrkārt, katram, kas par viņiem bilst ko nejauku, uzreiz bija jākļūst par Kremļa aģentu – un tas mūsu gaišajiem spēkiem ļoti nepatīk.

Taču tagad viss beidzot ir nostājies savās vietās. Publika no jauna zinās, kur te labie, kur – sliktie, kurš te ir godprātīgs patriots un kurš zem hūtes slēpj ragus. Viss beidzot ir kārtībā; vecā skaidrība ir atgriezusies; koordinātas ir nostājušās savās vietās. Vismaz uz deviņiem mēnešiem – un tas mūsu politikā ir ilgs, teju pat bezgalīgs laiks, pa kuru var aizmirst pilnīgi jebko. Gan jau tas pats gaišo spēku tusiņš, kas šodien tā biedē ar zaļzemniekiem, oktobrī pēc 12. Saeimas vēlēšanām atkal cels viņus saulītē kā labākos iespējamos koalīcijas partnerus. Neticiet – nevajag. Vienkārši tā būs, un viss.

Savukārt bibliotēka – tas gan ir nopietni un uz ilgu laiku. Vispirms gribētos apsveikt visus, kas beidzot ar veselu ādu būs tikuši ārā no LNB vecajām ēkām. Tas nebūt nav joks – Barona ielas mājā taču zem grāmatu svara jau vienreiz krātuvē iebruka grīda. Tā ka jaunā ēka mums bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tie daudzie pašaizliedzīgie cilvēki, kas strādā LNB un vienmēr laipni palīdz literatūras meklējumos, patiešām ir pelnījuši mazliet Eiropas. Nerunāsim šeit par algām – to, ko valsts maksā savas skaļi sludinātās nacionālās kultūras reālajiem veidotājiem, jau sen var nosaukt tikai par lētu atpirkšanos no atbildības. Bibliotekāri mūsu valstij nav nedz Kargins, nedz Zaharjins – ko iedos, to paņems un vēl paldies pateiks. Taču viņi ir pelnījuši ik dienas neskatīties uz tekošām trubām un brūkošu apmetumu. Un tas jau ir daudz.

To tad nu ar Dievpalīgu esam ieguvuši. Ēka ir uzcelta un tiks apdzīvota. Pēc pāris mēnešiem grāmatas būs pieejamas lasītājiem, un darbs varēs sākties. Skaidrs, ka Nacionālās bibliotēkas krājums pagaidām netiks izmantots pilnībā – tas patiesībā spēj dot daudz vairāk, nekā to šodien izmanto. Tomēr zemē, kur zinātne, pēc nesenā pētījuma datiem, saņem aptuveni vienu ceturto daļu no jebkura iedomājama minimālā finansējuma, ir grūti sagaidīt kaut ko citu. Vienlaikus tā pati grāmatu lasīšana, rakstīšana un jaunu zināšanu ieguve, par kuru valstij pie mums principiāli nospļauties, būs un paliks nozīmīga pilsoniskajai sabiedrībai – un tā tad arī ir galvenā cerība un prieks.

Neturēsim ļaunu prātu uz visiem tiem celtniekiem un piegādātājiem, kas ir iedzīvojušies uz šā projekta sadārdzinājuma rēķina. Vispirms – mēs nedzīvojam tajā reģionā, kur kāds publisks iepirkums būtu iespējams bez otkatiem. Otrkārt, jau Brodskis savulaik pamanīja kādu filozofisku patiesību – zagļi tomēr ir mīļāki par asinssūcējiem. No visiem veidiem, kā izmantot nodokļu naudu, tās atdošana izfenderēšanai Nacionālās bibliotēkas būvniecībā nebūt nav tas sliktākais veids – jo īpaši tad, ja bibliotēku beigās patiešām uzceļ. Ja neticat, palasiet valsts budžeta likumu.

Neturēsim ļaunu prātu arī uz tiem politiķiem un ierēdņiem, kuriem jaunā LNB ēka vispirms būs smalku tusiņu vieta – ES prezidentūras sakarā un tamlīdzīgi. Bibliotēku ar visiem tās milzīgajiem krājumiem nevar pazemot ar ierēdņu tusiņiem. Taču šos tusiņus gan var pazemot, ja bibliotēkas būvniecībai par noteikumu izvirza šādas politiskas prasības. Tomēr neuztrauksimies par to. Bibliotēkai no tusiņiem nekas nedraud. Latvijai pavisam noteikti būs pieklājīgi viesi no tālām un civilizētām zemēm, kur pat politiķi un ierēdņi saprot, kas ir bibliotēka un ko tādā vietā dara.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2