Šodien, 8. martā, kad visā pasaulē atzīmē Starptautisko sieviešu dienu, Rīgā vairāk nekā 100 cilvēku devās Sieviešu solidaritātes gājienā par līdztiesību un pret vardarbību.
(Fotogaleriju meklējiet raksta beigās.)
Gājienu rīkoja resursu centrs sievietēm "Marta" un apvienība "Sieviešu stendaps" ar mērķi atgādināt, ka "Latvijā vēl aizvien jārunā par sieviešu tiesībām, jārisina ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi un jāveido drošāka, iekļaujošāka un iespējās līdzvērtīgāka vide sievietēm." Ņemot vērā, ka Latvijā joprojām ik gadu vairākas sievietes Latvijā noslepkavo viņu dzīvesbiedri un ka pēc statistikas datiem katra trešā sieviete Latvijā cietusi no vardarbības, šogad gājienā uzsvars tika likts uz vardarbību pret sievietēm. Tāpat gājiena dalībnieki – sievietes, vīrieši un bērni – protestēja pret likumprojekta grozījumiem, kas paredz aizliegt nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas un kas 15. martā tiks skatīti Saeimā pēdējā lasījumā, kā arī aicināja izskatīt vakar Saeimas komisijā noraidīto iniciatīvu par Kopdzīves likumu.
Gājiens sākās 8:30 pie Saeimas ēkas, kur sanākušos uzrunāja centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce, un noslēdzās pie Brīvības pieminekļa, kur uzrunas teica gājiena rīkotājas – dzejniece un sieviešu tiesību aktīviste Inga Gaile un sieviešu tiesību aktīviste Linda Curika. Ar viņu atļauju, piedāvājam Jums tās izlasīt.
Iluta Lāce
"Paldies, ka esat šeit kopā pie Saeimas Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, kad solidarizējamies ar visām sievietēm, arī sievietēm Latvijas laukos!
Esam šeit, lai pieprasītu lēmumu pieņēmējus strādāt līdztiesībai un vērsties pret vardarbību! Iestāties par drošību!
Kā gan varam izskaust vardarbību, ja lēmumu pieņēmēji nedzird sievietes balsi! Ignorē sievietes stāstus! Ignorē sievietes, kas cieš no vardarbības. Sievietes, kas cieš no seksuālās ekspluatācijas. Sievietes, kuras dzīvo nereģistrētās attiecībās un tiesiski nav pasargātas.
Vairākas partijas (ZZS, reģionu apvienība, nacionālā apvienība) ir paziņojušas, ka likumprojektu, kas salāgotu Latvijas likumus ar EP Konvenciju, kas vēršas pret vardarbību pret sievieti, neatbalstīs! Vēl vakar Saeima paziņoja, ka kopdzīves likums skatīts netiks!
Sieviešu balsis tiek apklusinātas! Sieviešu balsis tiek apšaubītas! Sieviešu stāstiem netic!
Cietušās sievietes stāsta: kad policija ierodas uz izsaukumu, kad viņām draud, brauc virsū ar mašīnu, met ar nažiem, lej rīklē alkoholu, spīdzina, policija visbiežāk sievietēs neklausās. Nereti pat neienāk mājās, jo nav taču asiņu, ir tikai draudēts.
Un lauku sievietēm vēl jo ilgāk jāgaida pēc palīdzības. Viņas saka, ka iemanījušas ar bērniem iziet ārā mežā, pagaidīt, kad vīra dusmas rimstas, jo nav kur iet.
Cietušās sievietes stāsta, ka tieši viņas tiek vainotas par vardarbību pret bērnu, kad ļāvušas sevi piekaut bērnu acu priekšā. Par to viņām dienesti draud atņemt bērnus. Tas sievietēm liek ciest klusu un nevērsties pēc palīdzības.
Lauku sievietes vēršas pēc palīdzības Rīgā, Centrā MARTA, jo nevēlas, ka viņas atpazīst. Nereti vīrs ir cienīts cilvēks ar ādas portfeli un kurš gan ticēs sievietei? Sievietes tiek nosodītas, ka pašas provocē vardarbību – ne to saka, ne tā izskatās un vienkārši ir sievietes. Ir sievietes - sievietes ķermenī. Un, ja esi dzimusi sievietes ķermenī, tava dzīvības vērtība neskaitās. Nodarījumi pret Tevi neskaitās. Sievietei ir jācieš klusu un jāatbild par visu.
Kāda lauku sieviete Centrā MARTA atklāja savu stāstu, ka vardarbīgais vīrs bija nodarījis pāri zīdainītim, kamēr viņa bija devusies pie ārsta. Krimināllietu ierosināja pret sievieti, kas nav pieskatījusi bērnu, kaut bērns bija ar savu tēvu. Lieta bija jāierosina pret tēvu. Bija jāsniedz atbalsts sievietei. Savukārt, Rīgas dome norāda, ja vēlamies palīdzēt neatklājot sievietes identitāti un datus, tad viņi finansiāli neatbalstīs šo darbu.
Sieviešu un meiteņu ķermeņu tirgotāji ļoti bieži nesaņem sodu par sieviešu seksuālo ekspluatāciju. Sieviešu ķermeņu pircēji vispār nesaņem sodu! Savukārt, sievietēm klusi un nemanāmi jāizdzīvo, ja izdevies izkļūt no ekspluatācijas, lai noziedznieki, kas staigā uz brīvām kājām, viņām nepievērstu uzmanību. Arī reliģiskie līderi, kas iestājas pret konvencijas pret vardarbību pret sievietēm ratificēšanu, prostitūticijā iesaistītās sievietes sauc par netiklēm.
Ir tik daudz veidu, kā nedzirdēt sievietes balsi, kā nonicināt sievietes teikto -pašas provocē, pašas vainīgas, galu galā netikles!
Ziemeļvalstīs sievietes uzdrošinās pacelt balsi, sievietes uzdrošinās pateikt, kādi noziegumi pret viņām nodarīti tikai tāpēc, ka viņas piedzimušas sievietes ķermenī! Ziemeļvalstīs ir augsta statistika par vardarbību pret sievietēm! Ziemeļvalstis ir atzītas arī kā lidztiesīgākās! Tomēr šos faktus zināmie lēmumu pieņēmēji, baznīcu līderi sakropļo. Viņi saka – redziet nu, tur, kur līdztiesība, tur vardarbība pret sievieti. Vairākās ziemeļvalstīs sieviešu ķermeņa pircēji tiek sodīti. Tomēr Latvijā, ja sievietes ķermenis tiek seksuāli ekspluatēts, varmākots – par to nav intereses un to sauc par sievietes brīvo izvēli. Savukārt tad, ka sieviete vēlas ziedot olšūnas vai pati noteikt savu bērnu skaitu, tur viņai teikšanas nav. Tur politiķi ar zemāku izglītību visu zina labāk nekā pilngadīgas sievietes ar augstāko izglītību.
Mēs pieprasām patiesi ieklausīties sieviešu balsī, sieviešu stāstos! Ieklausīties, nesakropļojot un nemazinot to vērtību.
Mēs pieprasām patiešām iestāties par sieviešu drošību! Mēs pieprasām ratificēt Konvenciju pret vardarbību pret sievietēm! Mēs pieprasām cieņu pret sievietes dzīvību, cieņu pret sievietes izvēli!"
Linda Curika
"Sākšu ar lielu paldies visiem, kas šeit ir sanākuši. Es gribu pateikt, ka mana pieredze nav ne ar ko īpašāka par jūsu pieredzēm un es ne ar ko īpaši neesmu nopelnījusi stāvēt te ar skaļruni rokās. Mēs visas esam pavadījušas stundas un dienas, stāstot pazīstamiem un mazpazīstamiem, vīriešiem un sievietēm, internetā un dzīvē – par to, kāpēc sieviešu tiesības ir svarīgas. Mēs esam nonākušas līdz dzimumu līdztiesībai dažādi.
Daudzas no mums to saprot ilgi pēc pirmās reizes, kad mūs gandrīz izvaroja. Daudzas tikai tagad saprot, ka tas neveiksmīgais randiņš, kas beidzās ar negribētu seksu, ir izvarošana.
Citām tas notiek tad, kas priekšnieks uzliek roku uz ceļa.
Vai tad, kad saprotam, ka pēc bērnu piedzimšanas tev ir jāsadzīvo ar divām darba slodzēm.
Šis gājiens notiek otro gadu. Un notiks arī nākamgad 8. martā un aiznākamgad. Līdz brīdim, kad būsim sasniegušas vienlīdzību. Kad mūs beigs izvarot randiņos, kad beigs ierobežot mūsu reproduktīvās tiesības, kad ģimenē pienākumi būs sadalīti vienādi un kad mūsu māsas ģimenē pārstās sist un nogalināt.
Šogad šajā gājienā ir mana mamma, mana dzīvesbiedre, manas kolēģes un draudzenes un manas meitas. Katrai no mums ir savs stāsts. Es gribētu, lai manām meitām, kad viņas izaugs, par šo nebūtu jāprotestē. Bet pagaidām – mēs turpināsim šogad, pēc nedēļas un tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Saeima strādā 4 gadus. Mums turpretim ir viss pasaules laiks un pat pēc tam mēs varam piedzemdēt tik daudz jaunu feministu, cik nepieciešams."
Inga Gaile
"Es esmu piedzīvojusi seksuālu varmācību. Pēc tam, kad es par to izstāstīju pirmo reizi atklāti savā izrādē “Mūsu Silvija debesīs”, man kāda brīnišķīga sieviete prasīja: "Kāpēc tev to vajag? Katrai no mums ir tāda seksuāla pieredze, kāda nu ir." Pagāja pieci gadi, un šī sieviete atklāja, ka arī ir piedzīvojusi seksuālu varmācību akcijas "metoo" ietvaros. Akcijas, kas mūsu republikā piedzīvoja pārāk daudz izsmiekla un neizpratnes, un pēc kuras es joprojām neesmu dzirdējusi atziņas, ko varētu darīt, lai turpmāk vairs tā nenotiktu.
Es piedzīvoju seksuālu varmācību sen. Legāli šiem noziegumiem manā gadījumā ir iestājies noilgums. Bet tie turpina notikt katru dienu arī ar cilvēkiem, kurus mēs pazīstam.
Tiek pieņemts, ka katra trešā sieviete ir piedzīvojusi seksuālu varmācību. Tuvāk iepazīstoties ar cilvēkiem no savu paziņu loka, es teiktu, ka tā ir katra otrā sieviete.
Protams, tā ir ārkārtīgi sarežģīta situācija arī vīriešiem. Daļa no viņiem jūtas neērti, daļa nobijušies. Bet lielākā daļa no viņiem vēlas, lai tas nenotiktu, lai sievietes apklustu un nerunātu. Lai izrādītos, ka tas ir joks vai, ka tā ir sieviešu īpaša kaprīze, mēģinājums pievērst sev uzmanību. Šīs jūtas ir saprotamas, jo atzīstot kaut vai tikai pašam sev, ka šie miljoni sieviešu pasaulē saka patiesību un vēl miljoni ir tādas, kas vēl nav uzdrošinājušās runāt, atzīstot to kaut vai tikai pašam sev, vīrietim nāksies pārskatīt savu atbildību. Jo, ja katra otrā sieviete ir piedzīvojusi seksuālu varmācību, tad kāds taču ir viņai to nodarījis. Kāds viņai to ir nodarījis un viņa ir pavadījusi gadus, klusējot, kaunoties, vainojot sevi nevietā. Es par piedzīvoto sāku runāt tikai, kad man bija jau trīsdesmit gadu. Un joprojām pēc ilgiem terapijas gadiem man nereti ir paaugstināta trauksme, reizēm es naktīs aizbarikādēju durvis ar bērnu rotaļlietām un es nekad neguļu pilnīgā tumsā.
Sievietes ir ilgstoši tikušas galā ar noraidījumu viņas uzklausīt, ar nepamatotu vainas apziņu, ar kaunu un citām smagām emocijām. Tikušas galā, audzinājušas bērnus un dzīvojušas savas dzīves. Šobrīd vīriešiem ir neērti, viņi piedzīvo vainas izjūtu un kaunu. Tās ir grūtas emocijas, ar kurām viņiem, lielākoties, nav mācīts tikt galā. Varbūt viņi var lūgt padomu sievietēm, kā to darīt.
Protams, ka sabiedrībai ir nepatīkami to dzirdēt, ka tik daudzi cilvēki ir izvaroti, jo šie daudzie cilvēki, kas ir izvaroti un ir izvarojuši, ir mūsu mātes, vecmāmiņas, māsas, brāļi, dēli un tēvi. Vieglāk ir mēģināt izstumt šo nepatīkamo informāciju un vainot Sorosu.
Tomēr, ja mēs tagad neapstāsimies, neuzklausīsim mierīgi upurus, ja mēs nesāksim domāt, kas mūsu sabiedrībā ir jāmaina, lai šī varmācības epidēmija beigtos, tad tie, kas cietīs no tās, būs mūsu meitas un mūsu dēli.
Un tagad es gribu nolasīt dzejoli "Migla".
Lūk, tā ir migla, bērniņ, patiešām migla,
lūk, tā, tev rokās, ir mitra, sačervelējusies karte,
lūk, tas ir pagrieziens, pa kuru tu būtu tikusi līdz īstajam kontrolpunktam,
lūk, ir tas puika, kuram tu tagad vairs nevarēsi paskatīties acīs,
lūk, te ir rudens, čaukstošas lapas zem kājām,
lūk, te ir draugi krogā, kuri nezina, ko iesākt ar tevis izsniegtām foto kartītēm,
kurās redzams kāds vīrietis, nometies ceļos pie divpadsmitgadīgas meitenes nolaistām biksēm.
Lūk, te ir migla, bērniņi, patiešām migla, patiešām,
lūk, te ir cilvēki, kuri nekad vairs nevarēs ieskatīties tev acīs,
lūk, te ir zeme un lūk, tu vari jau droši to sacīt.
Tu stāvi, izaudz un mācies tikt galā ar panikas lēkmēm,
tu paliec par tiltu, par koku, tu iemācies skatīties acīs,
tu draudzējies ar cilvēkiem bez kājām un rokām, jo tev šķiet, ka tie tevi saprot,
tu raksti šo dzejoli, bērniņ, simttūkstošo reizi,
cerot, ka kādreiz tas pazudīs.
Lūk, tā ir migla, bērniņi, lūk tā ir migla, patiešām,
punķu un spermas strautiņi, asaru vasaru grieži.
Un es iznāku klusi meža norā pie baznīcas,
ir pagājuši trejdeviņi gadi, un man joprojām mugurā tās pašas treniņbikses ar pārgriezto bikšu gumiju.
Un cilvēki paskatās uz mani, un daži saka – nu, ko, vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk, jo, ja tā padomā, es saku, nahuj, bērniem zināt, ka pasaule nav rožu dārzs, nahuj, es saku, nahuj, tev palikt tik traģiskai, tu mums labāk patiki agrāk, kad tu daudz dzēri, izkāmēji, pieņēmies svarā un drāzies ar ikvienu, kurš uz tevi laipni paskatījās. Tā kā nāc un gulies mums apakšā.
Tā nu ir migla, bērniņi, tā nu vienreiz ir migla.
Un man nav nekā cita, izņemot šo drausmīgi nobružāto un kodīgo, stiegro mēli un pirkstus, kas raksta šos vārdus ekrānā kā ezera lāmā.
Es eju no meža laukā. Un lūdzu, jums, bērniņi, jūs, kas savās ģimeņu vasarnīcās, viesistabās, uz mašīnu aizmugurējiem sēdekļiem, savās laulāto gultās, jūs, visu dzimumu bērniņi, kas kaut kādas pirtīs, piedzērušies, un apnarkojušies, jūs, bērniņi, kas izdzīvoja, es jums saku, tik tiešām, tas ir
riktīgi bailīgi, un tomēr -- nāciet reiz, lūdzu, laukā.
Vai arī pagaidiet, esiet pret sevi saudzīgi.
Bet es tikmēr sākšu te klusiņām elpot."
0