Vēsture
28.06.2018

Fon Štrika "sazvērestība". Nelaime vai glābiņš?

Komentē
0

1919. gada ziema bija ārkārtīgi grūts laiks jaunizveidotās Latvijas Republikas pastāvēšanā: lielākā daļa teritorijas bija nonākusi lielinieku rokās, Pagaidu valdība bija aizbēgusi uz Liepāju un nosacīti kontrolēja vairs tikai dažus Rietumkurzemes apriņķus, kur lielinieku spēki nebija ienākuši, tikai pateicoties Latvijas zemessardzei [1], kas noturēja fronti pie Ventas.

Situācija šķita tik bezcerīga, ka 1918. gada decembra pēdējās un 1919. gada janvāra pirmajās dienās lielākā daļa augstāko pakāpju latviešu virsnieku – bijušās Krievijas impērijas armijas augstākie virsnieki latvieši Mārtiņš Peniķis (Penike), Jānis Hartmanis, Gustavs Grīnbergs, Jēkabs Ruškēvics, Roberts Kļaviņš, Pēteris Silenieks, u.c. – nolēma, ka cīņa ir bezjēdzīga un Latviju pameta. Liepāju aizstāvēt un karu turpināt Kurzemē piekrita vienīgi daži desmiti zemāka ranga virsnieku (no kuriem augstākā dienesta pakāpe bija apakšpulkvedim Oskaram Kalpakam), arī tikai ar noteikumu, ka Liepājas reidā būs rezervēts kuģis evakuācijai sakāves gadījumā. [2]

Lielinieku spēkiem tuvojoties Rīgai, pilsoniskās aprindas bija pārņēmusi panika, un janvāra pirmajās dienās notika neorganizēta bēgšana no pilsētas. No savām amata vietām pazuda lielākā daļa ierēdņu, citi piepeši saslima [3]. Daudzi visai augsta ranga darbinieki, piemēram, pat Pagaidu valdības loceklis izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, palika Rīgā sagaidīt lieliniekus. Bēgšana turpinājās arī no Jelgavas. No Liepājas sākās valdības darbinieku izbraukšana uz Eiropu meklēt palīdzību, un janvāra vidū Kurzemē vairs nebija gandrīz neviena Latvijas Pagaidu valdības un Tautas Padomes locekļa. [4] Liepājā palika tikai iekšlietu ministrs Miķelis Valters, apsardzības ministrs Jānis Zālītis un satiksmes ministrs Teodors Hermanovskis. Valdība kā tāda vairākas nedēļas praktiski nedarbojās (situācijai stabilizējoties, lielākā daļa kabineta locekļu, sākot ar februāri, pamazām atgriezās; ministru prezidents Kārlis Ulmanis – 1919. gada marta sākumā).

Administratīvā un militārā vara atradās vācu okupācijas varas iestāžu rokās, taču armija jebkurā brīdī varēja sākt atkāpties uz Vāciju. Pagaidu valdībai īsti neuzticējās ne okupācijas pārvalde, ne iedzīvotāji. Tautas Padomes loceklis Otto Nonācs savā dienasgrāmatā 9. janvārī ierakstīja: "Stāvoklis kļūst jo dienas jo sliktāks. Pašu latviešu spēks vispāri nav tāds, uz kuru pilnīgi varētu palaisties. Arī te Liepājā ir bijusi jāizformē viena rota, tamdēļ ka viņa izrādījusies par šaubīgu. Pieteikšanās savvaļnieku pulkos vispāri vāja. Angļi, no Liepājas aizbraukdami, atstājuši ieročus priekš 500 kareivjiem, bet viņu nesēju skaitu sadabūt drīzumā pilnu nav cerību. (..) Pagaidvaldība lemj par izdalīšanos delegācijās, Liepājā atstājot tikai pilnvarotos, kuri te paliktu līdz pašai pēdējai iespējamībai. Personu jautājums šodien vēl paliek neizšķirts. Nesagaidījuši šo izšķiršanos, no Liepājas ar kuģi "Hannover" aizbrauc ministru biedri R. Benuss un Ā. Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P. Juraševskis." [5]

Par disciplīnu ievērojami zaudējušo Vācijas armijas karavīru kriminālajām izrīcībām Kurzemē atļāvās rakstīt tikai sociāldemokrātu "Strādnieku Avīze" un Liepājas strādnieku deputātu padomes laikraksts "Ziņotājs", turpretim Pagaidu valdības oficiozā "Latvijas Sargs" par to neminēja gandrīz ne vārda, lai nenonāktu konfliktā ar okupācijas varu. Tas un daudz kas cits tikai nostiprināja lielākajā daļā iedzīvotāju uzskatu par Pagaidu valdību kā "vācu pakalpiņiem", un viņi gaidīja "savējo sarkano" latviešu strēlnieku atnākšanu no Krievijas. Nebija daudz tādu, kas bez ierunām ticētu jaunās Latvijas Republikas ilgstošai pastāvēšanai.

Par iedzīvotāju noskaņojumu uzskatāmi liecina Liepājas domes vēlēšanas 19. janvārī: LSDSP (kuru uzskatīja par lieliniekiem ļoti tuvu) ieguva 54% balsu, vācbaltiešu, ebreju, krievu un lietuviešu partiju kandidāti ieguva 39% balsu, bet valdību veidojošais Demokrātiskais bloks tikai 7% balsu. Arī uz bruņotajiem spēkiem īsti nevarēja paļauties – decembra beigās apsardzības ministrs vairākkārt izdeva pavēli no latviešiem komplektētajām Zemessardzes vienībām doties uz fronti, lai kopā ar vācbaltiešu un krievu zemessargu vienībām mēģinātu apturēt lieliniekus pie Inčukalna. Taču neviena latviešu rota uz fronti nedevās, bet gadumijā, kad nācās ar spēku izformēt un Rīgas apsardzības iecirkņa 1. latviešu rotu, no pārējām latviešu vienībām nākamajās dienās pēc šī notikuma masveidā dezertēja lielākā daļa karavīru. Uz zemessargu lojalitāti bez pārliecības raudzījās arī to virsnieki. Tā Pēteris Penčuks savās atmiņās raksta: "Man personīgi bija sākumā lielas šaubas par mobilizētiem karavīriem, jo piedzīvojumi bija tādi, ka pat virsnieki ir saindēti ar lieliniecisma idejām." [6] Tas viss ļāva vāciešiem un Sabiedrotajiem uzskatīt: latviešu vairākuma simpātijas kreisajai ideoloģijai liecina, ka tos lielā mērā pārņēmušas lieliniecisms.

Situācija šķita bezcerīga. Sabiedrotie Pagaidu valdību atbalstīja diplomātiski, taču ne ar militāru spēku. Bet pati lielākā problēma bija tā, ka Vācijas okupācijas spēki aizvien mazāk rēķinājās ar Pagaidu valdību, uzskatot to par lieliniecisku un rīcības nespējīgu, savukart latviešu iedzīvotāju vairākums to uzskatīja par Vācijas marionetēm.

Bija nepieciešams kāds risinājums šai varas un leģitimitātes krīzei, taču esošajā situācijā ar tā laika politisko pieredzi politisko manevru variabilitāte bija visai pieticīga, t.i., par pamatu varēja ņemt vienu no diviem iespējamiem scenārijiem: 1) vācbaltiešu elites piedāvāto koncepciju, ka Latvijas valsti esot uz līdzvērtīgiem pamatiem izveidojušas trīs šīs zemes "pamattautas" (vācbaltieši, latvieši un krievi); 2) balstīties tikai uz latviešu kā iedzīvotāju skaitliskā vairākuma politisko nacionālismu, t.i., tikai vienas tautas valsts koncepciju. Abiem variantiem bija savi plusi un savi mīnusi, atbalstītāji un pretinieki.

Šo ieilgušo "pata" stāvokli izkustināja miglainā, atkušņa pārņemtā 1919. gada 17. februāra vakars, kad Liepājas reidā no Stokholmas ieradās tvaikonis "Runeberg". Ar to ieradās daudz ļaužu, tai skaitā ministri Jānis Goldmanis un Kārlis Puriņš, kā arī vairāki zviedru uzņēmumu pārstāvji, kas ieradušies nolūkā dibināt saimnieciskus sakarus. [7]

Tvaikonis

Nākamajā rītā pa trapu uz kuģa līdz ar okupācijas varas muitniekiem uzkāpa arī tikko kā izveidotās Latvijas Republikas muitas ierēdņi. Apsveicinājušies ar kapteini un uzmetuši skatu kuģa dokumentiem, vācieši ķērās pie kuģa telpu un kravas apskates, bet latvieši ierēdņa Eduarda Kaimiņa vadībā devās pārbaudīt tos pasažierus, kas nebija pieteikušies braucienam Pagaidu valdības informācijas birojā Stokholmā un saņēmuši tur vīzas. Tika aizturēti baroni fon Manteifelis un fon Krīdeners, bijušais Vidzemes landmaršals, barons fon Štriks [8], vācu izlūkdienesta [9] leitnants Karls Štoks, bijušais Zviedrijas militārais atašejs Krievijā, atvaļinātais pulkvežleitnants Nilss Edlunds, Zviedrijas konsuls Liepājā Gustavs Hallstrēms un vēl vairāki pasažieri (tajā pašā dienā vai vēlāk visi atbrīvoti, izņemot Štoku). Štrika, Edlunda un Štoka bagāžā tika konfiscēti vairāki aizzīmogoti saiņi, ko nezin kāpēc nevis pārbaudīja noteiktās procedūras kārtībā uz vietas, bet gan neatvērtus tūdaļ nogādāja pašam valdības vadītājam, iekšlietu ministram Miķelim Valteram (kurš Kārļa Ulmaņa prombūtnes laikā pildīja arī ministru prezidenta pienākumus).

Šis notikums aizsāka visai skaļu politisko skandālu, kura atskaņas bija dzīvas vēl 30. gados. Vēstures literatūrā tas iegājis kā "Štrika sazvērestība".

Heinrihs fon Štriks

Burtiski tūlīt pēc saiņu konfiskācijas tika sasaukta Pagaidu valdības sēde (sēdes protokolā īpaši atzīmēts "no rīta"), kurā Miķelis Valters ziņoja, ka "no Zviedrijas iebraukušais virsleitnants [10] Edlunds uzrādījis muitai lielu daudzumu naudas aizzieģelētā pakā, kuru tam iedevis Baltijas muižnieks fon Štriks. Pēc Edlunda ziņojuma, pakā atrodoties arī vēstules angļu konsulam vai flotes komandierim. Valdība nolemj [vēlāk] pārliecināties par pakas saturu virsleitnanta Edlunda, iekšlietu, tirdzniecības un rūpniecības ministriju priekšstāvju klātbūtnē." [11] Divas dienas bijis klusums ik rītu pie Valtera ieradās fon Štriks, pieprasot atdot savas mantas, taču velti –, tikai 21. februārī īpaši sasauktas izmeklēšanas komisijas klātbūtnē saiņi publiski tika atvērti. [12]

Saskaņā ar Pagaidu valdības publiskoto versiju 19. februārī konfiscētie un 21. februārī pārbaudītie dokumenti liecinājuši, ka Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots Vidzemes muižniecības vārdā Zviedrijā vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus.

Starp papīriem bijuši dažādu dokumentu uzmetumi un projekti, tai skaitā "Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka uzsaukums tautai", līguma projekts ar Vācijas armijas VI rezerves korpusa jauno komandieri grāfu fon der Golcu par no Krievijas neatkarīgas Baltijas valsts izveidošanu, kā arī plānotās valsts konstitūcijas projekts.

Okupācijas spēku vadība norobežojās no šī skandāla, deklarējot, ka fon Štriks rīkojies bez viņu ziņas, un solīja Pagaidu valdībai pilnu atbalstu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija ar Tiesu palātas svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesi Valdmani un Tiesu palātas prokuroru Kārli Kvelbergu vadībā. Arī Vācijas valdības pārstāvji nosodīja iespējamo sazvērestības aktu un solīja pilnu atbalstu. Valters izdeva apcietināšanas pavēli: "Uz kaŗa stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrichu fon Striku. Pavēlu visiem, kam zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību." [13] Heinrihs fon Štriks ar steigu pameta dzimteni, lai emigrētu uz Vāciju, kur pavadīja atlikušo mūžu, vīlies un politikā vairs neiesaistoties.

Dokumentu saturā it kā neredzam nekā pārsteidzoša, proti, kad kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas sabrukums ir nenovēršams, šādu projektu par vēlamo bijušo Baltijas guberņu neatkarību, pusatkarību vai pat iekļaušanu citas valsts sastāvā kopš 1917. gada pavasara sabiedrībā bija tapis gana daudz. Gluži dabiski, ka politiski aktīvāko iedzīvotāju grupas domāja, kā dzīvot pēc abu impēriju sabrukuma. Pārliecība, ka Baltijas provincēm nepieciešams atdalīties no Krievijas, bija diezgan vispārēja, kaut par detaļām uzskati ievērojami atšķīrās. [14] Arī latviešu pilsoniskās aprindas (LPNP, Demokrātiskais bloks u.c.) zināmā mērā bija iesaistītas atdalīšanās tēmas apspriešanā un bija par suverēnas Baltijas valsts dibināšanas plāniem gana labi informētas. [15] Šādi projekti bija raksturīgi šim laikam un reģionam kā vietējo iedzīvotāju politiskās elites centieni atrisināt savas zemes neskaidro nākotni. Šie plāni tika plaši apspriesti (atbalstīt vai neatbalstīt) arī Vācijas Reihstāgā, Vācijas un okupētās Latvijas presē. Tā ka fon Štrika un domubiedru redzējums par suverēnas Baltijas valsts veidošanu bija tikai viens no daudzajiem šāda veida plāniem. Nekā īpaša – galu galā, arī pati Latvijas proklamēšana un Pagaidu valdība bija tieši šāds politiski aktīvu sabiedrisko darbinieku grupas projekts.

Konfiscētajos papīros atradās: [16]

1) 1918. gada 18. janvāra pilnvara Heinriham fon Štrikam sarunu vešanai ārzemēs, publisku un privāttiesisku līgumu slēgšanai Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā (pilnvara gan bija zaudējusi juridisko spēku – kopš 1919. gada janvāra viņš vairs nebija Vidzemes landmaršals).

2) Uzsaukuma projekts, kurā visi Baltijas iedzīvotāji aicināti apvienoties un dibināt savu neatkarīgu valsti. Rakstīts 1918. gada rudenī Stokholmā, t.i., laikā, kad neviens nevarēja iedomāties, ka mēnesi vēlāk tiks proklamēta Latvijas Republika.

3) Fon Štrika piezīmes par principiem, pēc kādiem būtu jābūt veidotai šādai Baltijas valstij. Īsumā: tā kā latviešu un igauņu esot skaitliski vairāk, bet vācbaltieši dominē kultūrā un uzņēmējdarbībā, vislietderīgāk būtu pēc Šveices parauga zemi sadalīt sešos kantonos (Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā) ar spēcīgu reģionālo pašpārvaldi. Parlamenta vēlēšanas būtu balstītas nevis vispārējās balstiesībās, bet gan kūriju sistēmā, lai neviena etniskā grupa netiktu izslēgta un arī skaitliskais mazākums piedalītos valsts liktenī. Uzsvērta muižu redukcijas un zemes fonda izveidošanas nepieciešamība bezzemnieku nodrošināšanai ar zemi.

4) Piezīmes par to, kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties šādas valsts veidošanā (no latviešiem minēti Jānis Ansbergs, Arveds Bergs, Johans Zēbergs).

5) Līguma ar Vāciju projekts: Vācijas armijai jāatstāj Kurzemi, saglabājot militāro bāzi Liepājā kā atbalsta punktu operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Latvijas zemessardze vairs netiek pakļauta Vācijas armijas militārajai vadībai. Jauni līgumi ar Vāciju iespējami tikai ar Sabiedroto akceptu. Vācija atmaksā okupācijas nodarītos zaudējumus (20 000 000 marku jeb 8 000 000 zviedru kronu: summa, kas kā peļņa palikusi pāri no saimnieciskās darbības okupētajā Latvijā). Baltijas armiju veidot no vietējiem resursiem, bet brīvprātīgos vervēt tikai neitrālās valstīs, bet ne Vācijā.

6) Pie aizturētā vācu virsnieka Karla Štoka tika atrasts Baltijas valsts Satversmes projekta uzmetums, taču tas saturiski visai principiāli atšķīrās no Štrika projektiem, t.i., ar Štrika lietu tam neko kopīgu atrast nevarēja.

Jaundibinātā Latvijas Republika un attiecības ar to dokumentos nemaz nebija minēti, acīmredzot tāpēc, ka tie lielāko tiesu tapuši vēl pirms 18. novembra. T.i., lielāko daļu atklāto "slepeno dokumentu" satura varēja brīvi izlasīt presē, kur tika apspriesti gan plāni kļūt par Vācijas provinci, gan dibināt suverēnu Baltijas valsti, gan "brīvas Latvijas brīvā Krievijā" ideja. Pie labākās gribas te neko kriminālu saskatīt nevar, tikai nelojalitāti jaunajai varai (ko prasīt nebūtu saprātīgi, jo viss tapis laikā, kad Latvijas Republika vēl nebija proklamēta).

Ziņa par negaidīti atklāto "baronu sazvērestību" tika izplatīta, kur vien iespējams (kas nebija grūti, jo teritorija bija maza, un esošos pāris laikrakstus lasīja visi). 22. februārī Pagaidu valdības oficiozā izdevuma "Latvijas Sargs", kurš līdz šim notikumam vairījās kā aizskart vācbaltiešus, titullapā tika publicēts plašs propagandista Artura Krodera raksts "Tilti uz pagātni ir salauzti" [17] – tipisks nacionālpatriotiskas aģitācijas darbs, veltīts tam, lai propanētu vācbaltiešu kopienas permanentu nelojalitāti un neuzticamību jaundibinātajai Latvijas valstij. Turklāt uzreiz redzams, ka rakstu inspirējuši tieši fon Štrikam konfiscētie dokumenti: tiek citētas divas advokāta Adalberta Bolta vēstules par brīvprātīgo vervēšanu Vācijā, izteikts sašutums par to, ka fon Štriks, fon Manteifels un fon Krīdeners neesot gājuši piereģistrēties braucienam uz Rīgu Pagaidu valdības informācijas birojā Stokholmā, bet kāpuši tik kuģī iekšā, ka vācbaltieši vēl joprojām dodot priekšroku Baltijas valsts idejai, u.tml. Šajā pašā numurā sekoja raksts, kurā pirmo reizi "Latvijas Sargs" publicēja informāciju par vācu karaspēka daļu karavīru kriminālpārkāpumiem okupētajā teritorijā. [18] 24. februārī "Latvijas Sargs" pirmajā lappusē publicēja plašu rakstu, kurā bija noformulēts "sazvērestības" saturs [19]: "Iepazīstoties ar dokumentiem izrādījās, ka tie visi attiecas uz sīkumos izstrādātu sazvērestības plānu pret Latvijas valsti un Pagaidu Valdību. Ir bijis nodomāts pilnīgi grozīt tagad pastāvošo Latvijas demokrātisko valsts iekārtu, ievedot monarhiju Baltijā; pie tam jau bijis gatavs arī ministru kabineta saraksts. Protams, tiem jābūt vāciešiem. (..) Iznīcināt mūsu valsti un atkal ieviest Latvijā vācu baronu varu – to gribēja šie sazvērnieki. (..) Un labi ir, ka neprātīgais nodoms atklāts. Baltijas vācieši savā ienaidā tik tālu bijuši aizrauti, par savu sazvērestības izdošanos viņi bijuši tik pārliecināti, ka šausmīgo plānu viņi nemaz nav baidījušies gandrīz atklāti savā klēpī vest mūsu zemē. (..) visi Latvijas pilsoņi lai tagad redz pret viņu valsti vērsto dūci un šī dūča nesējus." Savukārt zemkopības ministrs J. Goldmanis nāca klajā ar uzsaukumu bezzemniekiem, solot tiem izdalīt muižu zemi. [20]

Skandāla publiskošana un krasās toņa izmaiņas presē rāda pārmaiņas Pagaidu valdības nostājā pret vācbaltiešiem un iezīmēja ģermanofobiskās vadlīnijas, kas turpmākajos gados dominēja latviešu valodā drukātajā presē. Tas lielā mērā veicināja Pagaidu valdības popularitāti iedzīvotāju latviešu daļā, jo šāda "vācbaltiešu muižnieku sazvērestība" pret valdību uzskatāmi pierādīja: Pagaidu valdība tomēr nav nekāda vācu centienu atbalstītāja.

Šīs publikācijas uzskatāmi demonstrē krasas izmaiņas Pagaidu valdības politikā pret vācbaltiešiem (pirms tam neko tamlīdzīgu publiski paust neatļāvās) un iezīmēja ģermanofobiskās vadlīnijas, kas dominēja latviešu valodā drukātajā presē turpmākajos gados.

Fon Štrikam aizbēgot uz Vāciju, Latvijas varas iestāžu uzmanība tika pievērsta Nilsam Edlundam. Gan atsauca apsūdzību ieroču kontrabandā, taču nu apsūdzēja līdzdalībā vācbaltiešu sazvērestībā nolūkā gāzt Pagaidu valdību. Pats Edlunds neizpratnē taisnojās: kā neitrālas valsts pārstāvis un virsnieks atbilstoši 1918. gada 7. decembra līgumam starp Vāciju un Latviju uzaicināts kļūt par Latvijas zemessardzes (landesvēra) komandieri. Dēku romānu garā Edlundam izdevās izbēgt no ieslodzījuma un pamest Kurzemi (var pieļaut, ka viņam ļāva izbēgt, jo Valters gan jau nevēlējās sabojāt attiecības ar Zviedriju). 1919. gada 15. marta laikrakstā "Stockholms-Tidningen" Edlunds plaši aprakstīja piedzīvojumus Latvijā un savu dramatisko bēgšanu no cietuma Liepājā.

Kaut arī zviedru prese Edlunda darbību dēvēja par "avantūru", Zviedrijas kara arhīva (Krigsarkivet) Ģenerālštāba ārlietu daļas fondā ir dokumenti, kas liecina, ka Zviedrijas valdība uz situāciju Latvijā un fon Štrika darbību raudzījusies visai nopietni. Ir sarakste par sabiedrisko noskaņojumu Zviedrijā Baltijas sakarā un atzīmēts, ka valdībai nav īpašu iebildumu pret palīdzības sniegšanu Baltijai un fon Štrikam kā tās pārstāvim. Pati ideja Stokholmā patika, jo tas nozīmētu mazu un draudzīgu bufervalsti, nevis permanenti neprognozējamo un draudīgo Krieviju jūras otrā krastā. Piedevām liela interese bija par iespēju nopelnīt, t.i., sniegt militāru palīdzību apmaiņā pret kokmateriāliem. [21] Ar neoficiālu Zviedrijas valdības atbalstu Regeringsgātanas ielā Stokholmā fon Štriks jau bija bija atvēris rekrutēšanas biroju, kurā aicināja pieteikties brīvprātīgos doties uz Latviju karot ar lieliniekiem. Kā laikrakstu "Latvijas Sargs" informēja zemkopības ministrs Jānis Goldmanis, uzsākt šī biroja darbību bija pilnvarojusi arī Latvijas Pagaidu valdība. [22]

Te gan jānorāda, ka oficiālu atļauju no Zviedrijas varas iestādēm viņš nebija saņēmis, tāpēc vervēšanas iecirknis bija noformēts kā informācijas birojs, kurā neviens netiekot vervēts, bet potenciālie brīvprātīgie tiekot tikai informēti par iespēju doties uz Latviju. Tvaikoni "Runeberg" brīvprātīgo pārvadāšanai bija nofraktējušas zviedru varas iestādes, savukārt Zviedrijas Banku inspekcija bija apstiprinājusi naudas izsniegšanu biroja uzturēšanai. Vēl pirms skandāla biroja vadītājs leitnants Alfonss Engmans laikrakstam "Stockholms Tidningen" intervijā stāstīja, ka, spriežot pēc atsaucības, tuvākā pusgada laikā viņš plānojot savervēt 10 000 brīvprātīgo. Biroja rīcībā esot ievērojamas skaidras naudas summas, kas saņemtas no ziedotājiem Baltijā, esot arī lidmašīna, ar kuru grasoties lidot uz Kurzemi, lai pārbaudītu, kā iekārtosies pirmie 300 brīvprātīgie, kam drīzumā jāierodas Liepājā. [23]

19. janvārī Stokholmā no Latvijas ieradās vēl viena bruņniecības delegācija 
fon Hāns, barons Nolkens, grāfs Pālens, barons Manteifels, grāfs Mēdems, barons Korfs, baronese Ungerna-Šternberga u.c. –, kas atveduši miljonu (sākotnējās avīžu ziņās runā par ostmarkām, vēlāk par cara zelta rubļiem), lai vervētu zviedrus. "Latviešu dižciltīgie (lettiska adeln), kas agrāk pret savu demokrātisko valdību izturējušies mazliet rezervēti, tagad vēlas ar to sadarboties un tādēļ nodod zviedru brīvkorpusa apgādei vienu miljonu… Šo naudu līdz turpmākajam pārņēmušas savā gādībā muitas iestādes." [23] Situācija izskatījās pat ļoti cerīga. Zviedru virsnieki jau tika apmeklējuši Liepāju un risinājuši pārrunas ar Pagaidu valdību, bet tās pārstāvji Goldmanis, Puriņš u.c. Ulmaņa vadībā pēc vizītes Kompenhāgenā, kur tā lūdza Dānijas palīdzību, ar to pašu mērķi 25. janvārī ieradās arī Stokholmā. [24] Diemžēl sarunas izgāzās – 28. janvārī "Stockholms Dagblad" īsi komentēja: "Vervēšana Latvijai pārtraukta." (Paus i Lettlandvärvningen.) Taču vervēšanas biroju tomēr neslēdza to par saviem līdzekļiem uzturēja Vidzemes un Kurzemes bruņniecības –, un privātām iniciatīvām šķēršļi netika likti.

Šķiet, Pagaidu valdībā nebija gaidījuši, ka sarunas beigsies ar tādu fiasko – Zviedrija nedos ne naudu, ne ieročus –, bet fon Štriks, kura rīcībā bija visai ievērojami saziedotie naudas līdzekļi, pārņems vervēšanas biroja vadību un brīvprātīgo uzņemšanu savā kontrolē. To, protams, Pagaidu valdība nevarēja pieļaut. Arī Ulmaņa raksturs varēja nospēlēt savu lomu, jo viņam iezīmīga bija izteikta nepatika pret situācijām, kuras viņš nespēja kontrolēt, un iniciatīvām, kas nenāca no viņa paša. Fon Štriks viņam noteikti nepatika.

Starp citu, sarunas ar Zviedriju turpināja arī vēlāk, jau ar t.s. Niedras kabinetu. 1919. gada 25. aprīlī Zviedrijas valdība akceptēja brīvprātīgo vienību sūtīšanu palīgā, un Zviedrijas ģenerālštāba memorandā tika uzskaitīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai Zviedrija sūtītu uz Latviju (pamatnoteikums bija, ka zviedri netiek iesaistīti kaujās, bet izmantoti aizmugurē kārtības uzturēšanā, tādējādi atbrīvojot vietējos spēkus frontei; to jāakceptē gan Pagaidu valdībai, gan sociāldemokrātiem, gan vācbaltiešu pārstāvjiem, kā arī Sabiedrotajiem). Gāztais Latvijas Pagaidu valdības kabinets, kas tajā laikā atradās Liepājas reidā, patvērusies uz Sabiedroto karakuģiem, noprotestēja šos plānus uzskatot, ka zviedru karavīru klātbūtne tikai stiprinās t.s. Niedras valdības pozīcijas.

Tam visam fonā norisa ievērojamas pārmaiņas Vācijas armijas VI rezerves korpusa vadībā, kur 1. februārī par Liepājas gubernatoru bija iecelts no Somijas atkomandētais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (14. februārī iecelts par visu Vācijas militāro spēku Baltijā virspavēlnieku), kurš sāka savu darbību ar enerģisku disciplīnas ieviešanu un tālejošu plānu kalšanu.

Manuprāt vēstures notikumus jāpēta tā, kā kriminālizmeklētāji pēta nozieguma vietu: vāc pierādījumus, uzklausa liecības, analizē, salīdzina un raugās, kuram no iesaistītajiem notikušais bijis izdevīgi. Retrospektīvi raugoties, šķiet, ka vislielākais ieguvējs šajā skandālā bija vācu militārās aprindas. Proti, gan Berlīnē, gan Liepājā bija ietekmīgi ļaudis, kuri joprojām cerēja izmantot situāciju un, par spīti sagrāvei lielajā karā, izmantot Krievijas sabrukumu un panākt tās Baltijas guberņu iekļaušanu Vācijas sastāvā. Savukārt pret to bija gan Latvijas Pagaidu valdība, gan ietekmīgā vācbaltiešu bruņniecība.

Ja vēl 1918. gadā vācbaltiešu kopiena savā vairākumā bija noskaņota izvēlē starp Krieviju un Vāciju priekšroku dot otrajai, tad tagad situācija bija mainījusies. Vācbaltiešu elite nevēlējās pakļauties Berlīnes sociāldemokrātu valdībai un atkal kļūt par kādas lielvalsts, turklāt karā sakautas un ekonomiski sabrukušas lielvalsts nomali un nu pilnībā orientējās uz suverēnas Baltijas valsts izveidošanu senās Livonijas robežās. Tāpēc pilnvaroja fon Štriku meklēt militāro palīdzību nevis Vācijā, kur bija milzums bez nodarbes palikušu, toties bruņotu un karā pieredzējušu vīru, bet gan vervēt brīvprātīgos Zviedrijā. Arī Pagaidu valdība vēlējās zviedru brīvprātīgos, taču savā, nevis Zemessardzes virsštāba kontrolē, jo militārā atkarība no vācbaltiešiem un Vācijas armijas bija neizturama. Tā nu te bija vājais punkts Latvijas Republikas struktūrā: gan vācbaltieši, gan Pagaidu valdība vēlējās pēc iespējas ātrāk sakaut lieliniekus un tikt valā no Vācijas klātbūtnes, taču redzējumi par valsts tālāko nākotni atšķīrās.

No fon der Golca viedokļa raugoties, nedrīkstēja pieļaut, ka vācbaltieši saliedētos ar latviešiem un igauņiem kopīgas un spēcīgas valsts veidošanā – izdošanās gadījumā Vācijas politiskā ietekme te mazinātos un visi sapņi par iespējamo Baltijas anektēšanu pagaistu vēstures miglājā.

Šķiet, Vācijas (vismaz tās armijas vadības Kurzemē) interesēs bija sarīdīt latviešus ar vācbaltiešiem, t.i., sašķelt vietējo sabiedrību. Arī Pagaidu valdībai bija nepieciešama situācija, kurā tā bez riska varētu demonstrēt tautai, ka nav "vācu marionetes", t.i., paust nostāju, neatsakoties no sadarbības ar Vācijas armiju, no kuras apgādes bija atkarīga. Savukārt fon Štrika (vācbaltiešu "baronu") panākumi Zviedrijā, apsteidzot Pagaidu valdības emisārus, varēja tam labi kalpot kā iemesls.

Notikumu gaita bija tāda, kas ļauj skeptiski raudzīties uz to kā uz nejaušību virkni: muitnieki rīkojās tā, it kā zinātu, ko un pie kā meklēt, rokas bagāža aizturēta, sasaukta valdības sēde un izveidota speciāla augstākā ranga izmeklēšanas komisija, vēl nezinot saiņu saturu, pēc paviršas dokumentu caurskates pasludināts, ka darīšana ar sazvērestību. Ja šādu operāciju veiktu muitas dienests mūsdienās, nevienam nerastos šaubas, ka tas viss veikts, pamatojoties uz saņemtu informāciju. Ja kaut kas tāds tomēr nebija plānots, tik un tā rezultāti noteikti priecēja fon der Golca štābu: Pagaidu valdība mainīja nostāju un sāka paust, ka uzskata vācbaltiešus par sava veida "piekto kolonnu". Rezultātā Latvijas zemessardze, kurā tobrīd kaujasspēkā dominēja vācbaltieši, nonāca vēl lielākā atkarībā no Vācijas armijas (sākās arī Krievijas armijā dienējušo vācbaltiešu augstāko virsnieku pakāpeniska nomaiņa pret Vācijas armijā karojošajiem).

Lai nu kā būtu, t.s. "Štrika sazvērestības" skandāls iezīmē krasu pavērsienu Latvijas iekšpolitikā, Pagaidu valdībai pieņemot latviešu politisko nacionālismu kā valsts ideoloģiju un norobežojoties no vācbaltiešiem. Tas nostiprināja valdības statusu un palielināja tās leģitimitāti valsts iedzīvotāju latviešu daļas, t.i., skaitliskā vairākuma, acīs, kalpoja par pamatu turpmākajai politikas virzībai uz Latviju tikai kā tikai "latviešu valsti" un attiecīgi vācbaltiešu mērķtiecīgu izstumšanu no politiskās dzīves turpmākajās desmitgadēs. Savukārt latviešu historiogrāfijā nostiprinājies viedoklis, ka: "Par vienu no pirmajiem vācbaltiešu nelojalitātes piemēriem var uzskatīt t.s. Strīka afēru. (..) Šis notikums uz ilgu laiku iedragāja latviešu sabiedrības ticību vācbaltiešu lojalitātei." [25]

[1] Saskaņā ar 1918. gada 7. decembra līgumu ar Vāciju Latvijas bruņoto spēku oficiālais nosaukums šajā laikā bija "Latvijas zemessargi" (vāc. die Lettländische Landeswehr) – LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp. –, taču sarunvalodā to biežāk dēvēja par landesvēru vai Baltijas landesvēru.

[2] 07.01.1919. Pagaidu valdības sēdē Apsardzības ministrs Zālītis informēja klātesošos, ka latviešu virsnieki viņam iesnieguši ultimātu: gatavi Liepāju aizstāvēt tikai gadījumā, ja valdība garantēs ostā kuģi un aizbraukšanas iespēju sakāves gadījumā. – LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 17. lp.

[3] 1918. gada nogalē sākās masveida saslimšana arī Apsardzības ministrijas darbinieku un virsnieku vidū, piemēram, 25. decembrī Jānis Hartmanis iesniedza raportu, ka esot saslimis un turpmāk nevarot pildīt dienestu. – LVVA, 1468. f., 1. apr., 279. l., 7. lpp.; 31. decembrī saslima un neieradās darbā Apsardzības ministrijas kancelejas priekšnieks apakšpulkvedis Pēteris Silenieks – LVVA, 6033. f., 1. apr., 100. l., 30. lp.; 31. decembrī saslima un neieradās darbā Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Gustavs Grīnbergs (atzīme: uzskatīt par slimu no 29. dec.) – LVVA, 6033. f., 1. apr., 100. l., 31. lp.

[4] Liepājas posms (IX nodaļa) // Brūno Kalniņš. Vēl cīņa nav galā… Memento: Stokholma, 1983. Pieejams: http://www.kreisie.lv/wp-content/web/bruno/09.pdf.

[5] Nonācs, O., Šreiners, V. Pēc 18. novembra. Tautas padomes locekļu memuāri. – Rīga, 1933., 22. lpp.

[6] Latvju varoņu gaitas. // Penčuks P. No Rīgas līdz Ventai un atpakaļ. Literatūra: Rīga, 1938., 20. lpp.

[7] Zviedru tirdzniecības priekšstāvji Liepājā. // Latvijas Sargs. 19.02.1919.

[8] Literatūrā viņa uzvārds figurē gan kā Striks, gan Strīks, taču pēc vācu valodas īpašvārdu atveides principiem latviešu valodā pareizi ir "Štriks".

[9] Presē Štoks tika dēvēts par "atvaļinātu", taču E. Dunsdorfs min, ka tas bijis "izlūkdienesta leitnants" (Kārļa Ulmaņa dzīve. Daugava: Stokholma 1978., 151. lpp.).

[10] Pulkvežleitnants. Acīmredzot Valters līdzīgās izrunas dēļ sajauca zviedru "överstelöjtnant" (pulkvežleitnants) ar vācu "Oberleutnant" (virsleitnants).

[11] MK sēdes protokols: LVVA, 1468. f., 1. apr., 82. l., 32. lpp.

[12] Niedra, A. Kā tās lietas tika darītas. Linkolna: Gauja, 1987 (otrais izdevums), 17. lpp.

[13] Šilde, A. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. Bruklina: Grāmatu draugs, 1985, 126. lpp.

[14] Cerūzis, R. Vācu faktors Latvijā (1918–1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. Rīga, 2004., 57.–91. lpp.

[15] Jēkabsons, Ē., Ščerbinskis, V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku Avīze. 7.02.1998.

[16] Dokumentu apraksts ņemts no: Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas, 18.–20., 34. lpp.

[17] Kroders, A. Tilti uz pagātni ir salauzti. // Latvijas Sargs., Nr. 29., 22.02.1919., 1. lpp.

[18] Nonācs, O. Izrēķināšanās politika. // Latvijas Sargs., Nr. 29., 22.02.1919., 1. lpp.

[19] Kroders, A. Vācu baronu sazvērestība pret Latvijas valsti. // Latvijas Sargs., Nr. 30., 24.02.1919., 1. lpp.

[20] Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Stokholma: Daugava, 1978, 151. lpp.

[21] Svenska frivilliga, fars och hjälte. In: JOHN CHRISPINSSON. Den glömda historien : om svenska öden och äventyr i öster under tusen år. - Förlag Norstedts: Stockholm, 2014, 446 s. 203.–206. lpp. ISBN: 9789113068541.

[21] Kroders, A. Tilti uz pagātni ir salauzti. // Latvijas Sargs., Nr. 29., 22.02.1919., 1. lpp.

[22] Atsevišķi zviedru brīvprātīgie bija Latvijā ieradušies jau rudenī, un vismaz vienam no tiem, Konstantīnam Ringstrēmam (Konstantin Ringström) (kurš Latvijas zemessardzes rindās cīnījās tās pirmajā lielajā kaujā 1918. gada 31. decembrī pie Inčukalna, tad kritis gūstā un nošauts Cēsīs 6. februārī), ir kapavieta Cēsu Vācu kapos.

[23] Stockholms Dagblad. 20.01.1919.

[24] Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Stokholma: Daugava, 1978, 144. lpp.

[25] Laganovskis, G. Analītisks pētījums: Latvijas valdība apņemas atlaist no Latvijas pavalstniecības... // Latvijas Vēstnesis. 22.08.2007.

 

 

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0