Florences burve

1. fragments

Tu ieej Ziloņu Ķēniņa valstībā, un valdniekam pieder tik daudz šo biezādaiņu, ka viņš var izšķiest tūkstoš ilkņu tikai manis greznošanai vien. Torņa izstarotajā varenībā ceļinieks saskatīja spīvo spilgtumu, kas līdzīgi liesmai dega pierē pašam, varbūt pat kā Velna zīme; taču torņa cēlējs bija pārvērtis spēkā to īpašību, kuru ļaudis ceļotājā bieži noturēja par vājumu. Vai vara ir vienīgais attaisnojums ārup vērstai patībai? ceļinieks sev jautāja un nemācēja atbildēt, tikai cerēja, ka otrs attaisnojums varētu būt skaistums, jo viņš visādā ziņā bija skaists un zināja, ka viņa izskatam piemīt savs spēks.

Aiz ilkņu torņa atradās liela aka, virs tās slējās neizprotams un sarežģīts ūdens sūknēšanas mehānisms, kas apgādāja daudzkupolu pili pakalnā. Bez ūdens mēs neesam nekas, ceļinieks nodomāja. Pat ķēniņš, palicis bez ūdens, drīz pārvērstos pīšļos. Ūdens ir īstenais valdnieks, un mēs visi esam tā vergi. Mājās, Florencē, viņš reiz bija sastapis cilvēku, kas prata aizburt ūdeni prom. Mags pielēja krūku līdz malām, nomurmināja burvju vārdus, apgrieza krūku otrādi, un ūdens vietā no tās izplūda audums — krāsainu zīda lakatu straume. Tā, protams, bija acu apmānīšana, un, iekams diena bija galā, ceļinieks bija izvilinājis šā zeļļa noslēpumu un noglabājis to pie savējiem. Noslēpumu viņam bija daudz, taču tikai viens no tiem derēja ķēniņam.

2. fragments

Valstī beidzot iestājās miers, taču ķēniņa sirdī miera nebija ne mirkli. Viņš nule bija atgriezies no pēdējā karagājiena, apspiedis sacelšanos Suratā, bet garajās pārgājienu un kauju dienās viņa prāts cīnījās ne vien ar militāriem jautājumiem, bet arī ar filosofiskām un lingvistiskām mīklām. Imperators Abuls-Faths Džalāluddīns, ķēniņu ķēniņš, kopš bērnības dēvēts par Akbaru, kas nozīmē “dižais”, un beidzamajā laikā, par spīti tautoloģijai, arī par Akbaru Dižo, tātad par dižo dižo, dižu savā dižumā, divkārt dižu, tik dižu, ka titula atkārtošana bija ne vien piemērota, bet arī nepieciešama, lai paustu viņa spozmes spožumu, — Lielais Mogols, putekļiem klātais, kaujas gurdinātais, uzvarošais, domīgais, aptaukoties sākušais, ilūzijas zaudējušais, ūsainais, poētiskais, seksa apsēstais un absolūtais imperators, kurš kopumā likās pārāk varens, pārāk pasaulaptverošs un beigu beigās pārāk pārāks, lai būtu viens vienīgs cilvēks, — šis valdnieks, līdzīgs visu uzveicošai straumei, šis pasauļu aprijējs, šis daudzgalvu briesmonis, kas runāja par sevi pirmās personas daudzskaitlī, — garajā, grūtajā mājupceļā, kurā viņu pavadīja sakauto ienaidnieku galvas, šūpodamās aizzīmogotos māla podos, bija sācis prātot par satraucošajām pirmās personas vienskaitļa iespējām — par “es”.

Nebeidzamās, gausās dienas, pavadītas seglos, prātnieciska rakstura cilvēkā modināja daudz dīku pārdomu, un imperators jādams apcerēja tādas lietas kā Visuma mainīgumu, zvaigžņu lielumu, savu sievu krūtis un Dieva dabu. Un šodien arī šo gramatisko jautājumu par patību un tās Trim Personām — pirmo, otro un trešo, par dvēseles vienskaitļiem un daudzskaitļiem. Viņš, Akbars, nekad nebija apzīmējis sevi kā “es”, pat ne privāti, pat ne dusmās vai sapņos. Viņš bija “mēs” — kā gan citādi varētu būt? Viņš bija “mēs” definīcija, inkarnācija. Viņš bija piedzimis daudzskaitlībā. Teikdams “mēs”, viņš ar to dabiski un neviltoti pauda, ka iemieso visus savus pavalstniekus, visas savas pilsētas, zemes un upes, kalnus un ezerus, kā arī dzīvniekus, augus un kokus, kas atrodas viņa robežās, tāpat putnus, kuri lido pār galvu, mijkrēšļa dzēlējus odus un bezvārda briesmoņus, kas savos pazemes midzeņos lēnām grauž lietu saknes; viņš uzskatīja sevi par visu savu uzvaru kopsummu, par to, kurš apkopo sevī visus raksturus, spējas, dzīvesstāstus, varbūt pat nogalināto vai tikai nomierināto pretinieku dvēseles; un piedevām viņš uzskatīja sevi par tautas pagātnes un tagadnes apogeju un tautas nākotnes dzinējspēku.

Šis “mēs” nozīmēja būt ķēniņam — taču, kā viņš tagad atļāvās pieņemt taisnīguma un disputa labad, arī parasti cilvēki reizēm domāja par sevi daudzskaitlī. 

3. fragments

Un atkal, krāsainām zīda drānām plandot kā karogiem pa sarkanās pils logiem, skatam pavērās Sikri, trīsuļodama tveicē līdzīgi opija raisītai vīzijai. Te nu beidzot bija mājas — pie lepni soļojošiem pāviem, pie dejojošām meitenēm. Kara plosītā pasaule bija skaudra patiesība, turpretī Sikri bija skaisti meli. Imperators nāca mājās kā smēķētājs, kas atgriežas pie savas pīpes. Viņš bija Burvis. Šajā vietā viņš varēja uzburt jaunu pasauli — pasauli ārpus reliģijas, reģiona, ranga un cilts. Šeit mita pasaules skaistākās sievietes, un tās visas bija viņa sievas. Šeit bija sapulcēti zemes spožākie talanti, to vidū Deviņas Zvaigznes, deviņi spožākie no spožākajiem, un nebija nekā tāda, ko imperators ar viņu palīdzību nespētu paveikt. Ar viņu palīdzību imperatora maģija varēja noburt visu zemi un nākotni, un mūžību. Valdnieks ir īstenības nobūrējs, un ar tādiem palīgiem viņa burvestības nevarēja neizdoties. Tānsēna dziesmas spēja uzlauzt Visuma zīmogus un ielaist ikdienas pasaulē dievišķo. Faizi vārsmas atvēra sirds un prāta logus, pa kuriem bija saskatāma gan gaisma, gan tumsa. Rādžas Māna Singha pārvaldīšanas māka un rādžas Todara Māla finansiālā izmaņa nozīmēja, ka impērijas lietas atrodas visprasmīgākajās rokās. Un vēl jau bija Bīrbals, labākais no deviņiem, labākais no labākajiem. Viņa pirmais ministrs un tuvākais draugs.

Pirmais ministrs un laikmeta gudrākais prāts sagaidīja viņu pie Hīran Mināra — ziloņilkņu torņa. Imperatorā pamodās šķelmība. “Bīrbal,” Akbars sacīja, nokāpdams no zirga, “vai atbildēsi man uz vienu jautājumu? Mēs ilgi esam gaidījuši, lai to uzdotu.”

Ar leģendāru attapību un gudrību apveltītais pirmais ministrs pazemīgi paklanījās. “Kā vēlaties, Džahānpanāh, Pasaules Patvērums.”

“Nu tad tā,” Akbars teica, “kas bija pirmais — vista vai ola?”

Bīrbals bez kavēšanās atbildēja: “Vista.”

Akbars apmulsa. “Kā tu vari būt tik drošs?” viņš gribēja zināt.

“Huzoor,” Bīrbals sacīja, “Jūsu Augstība. Es apsolīju atbildēt tikai uz vienu jautājumu.”

Pirmais ministrs un imperators stāvēja uz pilsētas aizsargvaļņa, noraudzīdamies uz vārnu baru, kas meta lokus pie debesīm. “Bīrbal,” Akbars domīgi ierunājās, “kā tev liekas, cik vārnu ir manā ķēniņvalstī?”

“Džahānpanāh,” Bīrbals atbildēja, “to ir tieši deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņas.”

Akbaru tas pārsteidza. “Bet ja nu mēs tās saskatītu,” viņš sacīja, “un izrādītos, ka to ir vairāk, — ko tad?”

“Tas nozīmētu,” Bīrbals teica, “ka pie tām ciemos atlidojušas draudzenes no kaimiņu ķēniņvalsts.”

“Bet ja to būtu mazāk?”

“Tad dažas mūsējās būtu aizlaidušās pār robežām, lai redzētu plašāku pasauli.”

Akbara galmā gaidīja dižs valodnieks, viesis no tālas Rietumu zemes: jezuītu garīdznieks, kas prata tekoši sarunāties un diskutēt desmitos valodu. Viesis uzaicināja imperatoru atminēt, kāda ir viņa dzimtā valoda. Kamēr imperators prātoja par šo mīklu, pirmais ministrs aizgāja garīdzniekam aiz muguras un pēkšņi sparīgi iespēra tam pa pēcpusi. Garīdzniekam paspruka virkne lāstu — nevis portugāļu, bet gan itāļu valodā. “Redziet nu, Džahānpanāh,” Bīrbals noteica, “kad pienācis brīdis laist darbā apvainojumus, cilvēks vienmēr izvēlas savu mātes valodu.”

“Ja tu būtu bezdievis, Bīrbal,” imperators izaicināja pirmo ministru, “ko tu sacītu visu pasaules lielo reliģiju īstenajiem ticīgajiem?”

Bīrbals bija ticīgs bramīns no Trivikrampūras, taču atbildēja nevilcinoties. “Es viņiem sacītu, ka, pēc manām domām, arī viņi visi ir bezdievji; es tikai ticu vienam dievam mazāk nekā viņi visi.”

“Kā tā?” imperators jautāja.

“Visiem īstenajiem ticīgajiem ir dibināts iemesls neticēt nekādiem citiem dieviem, izņemot savējos,” Bīrbals teica, “tāpēc viņi visi kopā dod man pietiekamu iemeslu neticēt nevienam.”

4. fragments

Kad nesen pārdēvēto Nikolo Vespuči ieveda imperatora kambaros, ģērbušos paša drēbēs, švītīgi uzmetušu plecos daudzkrāsaino ādas mēteli, viņš jau bija pilnībā atguvies un smaidīja šķelmīgi kā burvju mākslinieks, kurš paveicis neiespējamu triku, piemēram, licis nozust pilij vai neskarts izgājis caur liesmu mūri, vai piespiedis iemīlēties traku ziloni. Bīrbalu un imperatoru pārsteidza šī pārgalvība. “Kā jums tas izdevās?” imperators jautāja. “Kāpēc Hīrans jūs nenonāvēja?” Vespuči pasmaidīja vēl platāk. “Jūsu Augstība, tā bija mīlestība no pirmā skatiena,” viņš teica. “Jūsu zilonis ir uzticīgi kalpojis Jūsu Majestātei un noteikti sajuta strāvojam no manis pazīstamu smaržu, jo es kopš neilga laika esmu jūsu draugs un pavadonis.”

Vai tā rīkojamies mēs visi? imperators sev jautāja. Šis apburošās melošanas ieradums, pastāvīgā īstenības izskaistināšana, pomāde, ar ko ieziežam patiesību. Vai šā trīsvārdu cilvēka blēdības nav tikai mūsu pašu muļķība, kļuvusi saredzama īpaši skaidri? Vai patiesība mums šķiet pārāk neizskatīga? Vai ir kaut jel viens, kurš lāgiem nav to izpušķojis vai pat atteicies no tās pavisam? Vai “es” tiešām neesmu labāks par viņu?

Tikmēr Vespuči prātoja par uzticēšanos. Viņš, kurš neuzticējās nevienam, bija uzticējies sievietei, un tā bija viņu izglābusi. Ģindeņa izglābts, viņš domāja. Tik tiešām, brīnumu pasaka. Viņš izņēma dārgumus no slēptuvēm — zelts, atstājis burvju mēteli, atguva svaru, dārgakmeņi smagi iegūla saujā, — un sniedza tos visus viņai. “Tagad es atdodu sevi tavā varā,” viņš teica. “Ja tu mani aplaupīsi, es tam nespēšu pretoties.”

“Tu nesaproti,” viņa sacīja. “Tu esi ieguvis pār mani pārāk lielu varu, lai es jaudātu no tās atbrīvoties.”

Un viņš patiesi nespēja saprast uzreiz, un viņa nezināja, kā izrunāt vārdu “mīlestība”, kā izskaidrot šo jūtu negaidīto dzimšanu. Tāpēc noslēpums paglāba viņu no apsūdzības zagšanā, un, kad viņu gatavoja zilonim, atraisīja viņam rokas un brīdi atstāja vienatnē lūdzamies, lai Radītājs ir žēlīgs, kad būs jāstājas Viņa priekšā, — tad Vespuči apjēdza, ka Ģindene ir paredzējusi arī šo iespējamību, un no tās vietas, kur neviens pārmeklētājs nemēdz ieskatīties, izvilka mazītiņu flakoniņu ar parfīmu, kas precīzi atdarināja imperatora smaržu, un tādējādi apmuļķoja aklo ziloni un izglāba savu dzīvību.

5. fragments

Tajā vakarā Agostīno Vespuči pirmo reizi iemīlējās un saprata, ka arī pielūgsme ir ceļojums un ka viņam, lai cik cieši viņš būtu nolēmis atstāt dzimto pilsētu, tāpat kā visiem nerimšām draugiem ir lemts iet pa nezināmiem ceļiem, pa sirds takām, kuras novedīs bīstamās vietās, liks stāties pretī dēmoniem un pūķiem un riskēt ne tikai ar dzīvību, bet arī ar dvēseli. Pa nevērīgi vaļā atstātām buduāra durvīm viņš ieraudzīja Fjorentīnu, kura, pilsētas vīriešu zieda ielenkta, zvilnēja apzeltītā atzveltnī, gurdi ļaudama savam labvēlim Frančesko del Nero skūpstīt savu kreiso krūti, kamēr mazs, pinkains, balts klēpja sunītis laizīja viņai labo krūtsgalu. Tajā pašā mirklī Ago bija pagalam, sapratis, ka šī viņam ir vienīgā sieviete pasaulē. Frančesko del Nero bija Makjas radinieks, kuram abi, iespējams, varēja pateikties par šo ielūgumu, taču tobrīd Ago tas nerūpēja, viņš bija gatavs nožņaugt šo nelieti uz līdzenas vietas, jā, un pie viena arī to nolādēto šuneli. Lai iekarotu Fjorentīnu, bija jāuzveic daudz šādu sāncenšu un arī jātiek pie bagātības, un, kamēr ceļš uz nākotni atritinājās Ago acu priekšā gluži kā paklājs, viņš juta gaistam jaunības bezrūpību. Tās vietā dzima jauna apņēmība, tik asa un rūdīta kā Toledo zobena asmens.

“Viņa būs mana,” Ago pačukstēja Makjam, un draugs uzjautrināts pavīpsnāja. “Drīzāk mani ievēlēs par pāvestu,” viņš noteica, “nekā Alesandra Fjorentīna aicinās tevi savā gultā. Paskaties uz sevi! Tu neesi tāds vīrietis, kurā iemīlas daiļas sievietes. Tu esi vīrietis, kurš kalpo tām par izsūtāmo un par kājslauķi.”

“Ej ellē!” Ago atcirta. “Tavs lāsts ir tas, ka tu redzi pasauli pārāk skaidri, bez mazākās labestības, un pēc tam nespēj paturēt redzēto pie sevis, tev tas noteikti jāspļauj laukā, un lai velns parauj citu jūtas. Ej un izdrāz slimu āzi!”

Makja pacēla uzacis, līdzīgas sikspārņa spārniem, it kā atzīdams, ka pāršāvis pār strīpu, un noskūpstīja draugu uz abiem vaigiem. “Piedod man,” viņš sacīja nožēlas pilnā balsī. “Tev taisnība. Divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis, pamaza auguma, paplāniem matiem, veidots no mīkstiem spilveniem, kas sastūķēti paknapā spilvendrānā, tāds jauneklis, kurš neatceras nekādus citus dzejoļus kā vien piedauzīgus un kura mēle runā vienas vienīgas nešķīstības, — jā, tas ir īstais, kuram karaliene Alesandra gulsies apakšā.”

Ago nelaimīgs papurināja galvu. “Es tev pateikšu, cik liels stulbenis esmu,” viņš atzinās. “Es gribu ne tikai viņas miesu. Es gribu viņas nolādēto sirdi.”

Alesandras Fjorentīnas salona augstos kupolveida griestus rotāja freskas ar zilās debesīs lidojošiem ķerubiem, kas bijīgi noraudzījās uz mākoņu matraci, uz kura Aress mīlējās ar Afrodīti. Ago Vespuči, stāvēdams zem šā kupola, klausījās debešķīgajā mūzikā, ko spēlēja visas Itālijas dižākais cornetto curvo meistars, vācietis Heinrihs Cinks, un jutās tā, it kā nakts vidū viņu būtu apmirdzējis saules stars. Viņš atkal pārvērtās par to pārakmeņojušos jaunekli, kas pirms daudziem gadiem bija sēdējis uz izkāmējušas padauzas gultasmalas, lasījis viņai slavenu dzejnieku vārsmas un sācis sarkt un šķaudīt, tiklīdz viņa grasījās ķerties pie lietas. Fjorentīna nekur nebija redzama, un viņas prombūtnē Ago ar cepuri rokā stāvēja pie mazas strūklakas, nespēdams ienirt orģijā, kas trakoja visapkārt. Makja uz brīdi pameta viņu un ar divām kailām nimfām ieskrēja trompe-l’oeil mežā. Ago smagi nospieda paša miesa. Viņš bija rēgs šajos svētkos. Vienīgais dzīvais cilvēks spoku orģiju namā. Viņš jutās smags, skumjš un viens.

6. fragments

Ja kāds ir pabijis moku kambarī, viņa jutekļi vairs nekad neaizmirst zināmas lietas: mitro tumsu, cilvēku izkārnījumu auksto smirdoņu, žurkas, kliedzienus. Ja kāds ir pārcietis spīdzināšanu, kāda daļa no viņa vairs nekad nemitējas just sāpes. Sods, pazīstams ar nosaukumu strappado, bija viens no mokošākajiem spīdzināšanas veidiem, ko varēja izmantot, nenogalinot cilvēku uzreiz. Rokas viņam sasēja aiz muguras ar virvi, ko uzstiepa uz grieztuves, pakārtas pie griestiem. Kad šī virve pacēla viņu no grīdas, sāpes plecos kļuva tik lielas kā visa pasaule. Šīs sāpes izdzēsa ne tikai Florences pilsētu un tās upi, ne tikai Itāliju, bet gan visas Dieva radības. Sāpes bija jaunā pasaule. Iekams Makja mitējās domāt par jebko, viņš, cenzdamies nedomāt par to, kas gaidāms, domāja par to citu Jauno pasauli un par Ago brālēnu Amerigo, gonfaloniere Sonderīni draugu, nevaldāmo Amerigo, klejotāju, kurš kopā ar Kolumbu bija pierādījis, ka Okeāna jūrā nedzīvo briesmoņi, kas spēj pārkost kuģi vidū pušu, ka pie ekvatora tas nepārvēršas ugunī un nekļūst par dubļu jūru, ja tu aizburā pārāk tālu uz rietumiem, un, vēl svarīgāk par to visu, Amerigo bija pieticis attapības atskārst to, ko nebija apjēdzis stulbenis Kolumbs, proti, ka zemes, kuras atrodas Okeāna jūras pretējā malā, nav Indijas salas; tām nebija nekāda sakara ar Indiju, patiesībā tā bija pilnīgi jauna pasaule. Vai šī Jaunā pasaule tagad tiks noliegta ar Mēdiči pavēli, vai to atcels dekrēts un tā kļūs par vienu no daudziem izdomājumiem ar nelaimīgu likteni — tāpat kā mīlestība, krietnums vai brīvība —, kas kritīs kopā ar gāzto republiku, kuras krišanu veicinājis Sonderīni un pārējie zaudētāji, ieskaitot viņu pašu? Laimīgais jūras vilks, domāja Makja, viņš tagad ir drošībā Seviljā, kur viņu nespēj aizsniegt pat Mēdiči ieroči. Varbūt Amerigo ir vecs un slims, toties pasargāts no ļauna un vismaz var nomirt mierā pēc visiem saviem klejojumiem, domāja Makja; un tad virve pacēla viņu augšup pirmo reizi, un Amerigo un Jaunā pasaule pagaisa, un vecā pasaule tāpat.

To viņi atkārtoja sešas reizes, bet es neatzinos nekādos noziegumos, jo man nebija noziegumu, kuros atzīties. Mitējušies spīdzināt, tie atkal ieslēdza viņu cietuma cellē, izlikās aizmirstam un ļāva viņam lēni mirt žurku pilnajā tumsā. Un tad — pēdīgi un negaidīti — atbrīvošana. Brīvība doties negodā, aizmirstībā, laulības dzīvē. Brīvība doties uz Perkusīnu. Kopā ar Ago Vespuči viņš klīda pa mežu un meklēja mandragoras saknes, taču tagad viņi nebija bērni. Viņu cerības sabrukušas gulēja pagātnē, nevis zaigoja nākotnē. Mandragoru laiks bija pagājis. Reiz Ago bija mēģinājis iemīlināt sevī Fjorentīnu, iebērdams viņai dzērienā mandragoras pulveri, taču gudro Alesandru šādi vis nevarēja iekarot, mandragoras burvestība uz viņu neiedarbojās, un viņa izdomāja Ago pati savu šaušalīgu sodu. Naktī pēc mandragoras eliksīra izdzeršanas viņa, pretēji ierastajam izvēlīgumam, no kura nebija atkāpusies ne reizi mūžā, ielaida nenozīmīgo nabadziņu Ago savā gultā, bet pēc tam, kad viņš četrdesmit piecas minūtes bija piedzīvojis vistīrāko paradīzes svētlaimi, lika bez ceremonijām izsviest viņu ārā un pirms viņa aiziešanas atgādināja par mandragoras slepeno lāstu: ikviens vīrietis, kurš mīlējies ar šīs saknes varā esošu sievieti, nomirs astoņu dienu laikā, ja vien sieviete neizglābs viņam dzīvību, atļaudama palikt pie viņas visu nakti. “Un tas gluži vienkārši nav iespējams, mans dārgais,” Alesandra noteica. Ago, māņticīgais zaķpastala, apsēsts ar burvestībām tāpat kā visi citi pasaulē, astoņas dienas pavadīja pārliecībā, ka gals ir neizbēgams, un sāka just, kā nāve iezogas viņa locekļos, glāsta viņu ar saltiem pirkstiem, lēni, lēni sažņaudzas ap sēkliniekiem un sirdi. Devītajā rītā pamodies dzīvs, viņš nejuta atvieglojumu. “Dzīva nāve,” viņš sacīja Makjam, “ir sliktāka par mirušu nāvi, jo dzīvajā nāvē joprojām ir jūtams, kā sāp salauzta sirds.”

Tagad Nikolo šo to zināja par dzīvo nāvi, jo, kaut gan par mata tiesu izbēdzis no miroņa nāves, viņš tagad bija beigts suns, tikpat beigts suns kā nabaga Ago, jo viņi abi bija izraidīti no dzīves, no savas darbavietas, no tādiem grands salons kā Alesandras Fjorentīnas nams, no tā, ko pilnīgi pamatoti varēja uzskatīt par savu īsteno dzīvi. Jā, viņi bija suņi ar salauztu sirdi, pat mazāk nekā suņi, viņi bija precēti suņi. Katru vakaru Nikolo pār vakariņu galdu blenza uz savu sievu un neatrada, ko viņai teikt. Marieta, tāds bija viņas vārds, un vēl tur bija viņa bērni, viņu bērni, viņu daudzie, daudzie bērni, tātad, jā, viņš neapšaubāmi bija precējies un radījis bērnus kā jau kārtīgs cilvēks, taču tas notika citā laikmetā, viņa bezrūpīgās godības laikmetā, kad viņš katru dienu drāza citu meiču, lai paliktu sparīgs un dzīvs, un, protams, drāza arī sievu, sešas reizes vismaz. Savu sievu Marietu Korsīni, kura šuva viņam apakškreklus un dvieļus, nezināja neko ne par ko, nesaprata viņa filosofiju un nesmējās par viņa jokiem. Visi pārējie pasaulē uzskatīja Nikolo par asprātīgu, bet sieva visu uztvēra burtiski, ticēja, ka vīrieši domā to, ko saka, un ka netieši mājieni un metaforas ir tikai rīki, ko vīrieši izmanto, lai apkrāptu sievietes, lai liktu sievietēm domāt, ka viņi nezina, kas notiek. Nikolo, protams, mīlēja sievu. Mīlēja kā savas ģimenes locekli. Kā māsu. Drāzdams viņu, juta neskaidru nepareizību. Juta asinsgrēku, it kā drāztu savu māsu. Patiesībā šī iedoma bija vienīgais, kas spēja viņu uzbudināt, guļot blakus sievai. Es drāžu savu māsu, viņš sev teica un ienira orgasmā.

Viņa zināja Nikolo domas, tāpat kā jebkura sieva zina, ko domā vīrs, un tas sagādāja viņai ciešanas. Pret Marietu viņš izturējās laipni, savā ziņā sieva viņam bija ļoti mīļa. Madonna Marieta un viņas seši bērni, mutes, kas viņam jābaro. Absurdi auglīgā Marieta: pietika pieskarties, lai viņai jau sāktu augt vēders un laukā spruktu Bernardo, Gvido, Bartolomea, Toto, Primavera un tas vēl viens puišelis, kā viņu tur sauca, Lodoviko. Likās, tēvišķībai nav gala, bet pēdējā laikā naudas bija tik maz. Sinjora Makjavelli. Lūk, viņa jau iesteidzās tavernā, izskatīdamās tā, it kā degtu māja. Galvā viņai bija kruzuļota aube, mati nevaldāmās sprogās kuploja ap olveida seju ar mazām, pilnīgām lūpām, plaukstas plivinājās kā pīles spārni; tiešām, ja jau tiek pieminētas pīles, jāatzīst, ka ejot viņa gāzelējās. Viņa sieva gāzelējās. Viņš bija apprecējis gāzelīgu sievu. Un nespēja iedomāties, ka vēl kādreiz spēs pieskarties viņas intīmajām vietām. Nudien, vairs nebija nekāda iemesla viņai pieskarties.

7. fragments

Viņš to, protams, nedzirdēja, toties dzirdēja bērni, to acis bija visur, to ausis dzirdēja visu, tie bija mājas čukstošā sirdsapziņa. Marieta būtu varējusi uzskatīt viņus par saviem svētajiem gariem, taču bērnus vajadzēja barot, vajadzēja lāpīt tiem drēbes, likt uz pieres aukstas kompreses, ja piemetās drudzis. Tātad viņi bija pietiekami reāli; bet Marietas dusmas un greizsirdība bija reālākas par viņiem un atstūma viņus, pašas miesīgos bērnus, attālā prāta stūrītī. Bērni bija acis, ausis, mutes un salda elpa naktī. Viņi bija otršķirīgi. Marieta redzēja tikai šo vīrieti, savu vīru, tik drūmu, tik mācītu, tik pievilcīgu, tik lielu neveiksminieku, šo izsūtīto, trimdā izraidīto vīrieti, kurš joprojām nebija izpratis dzīves īstās vērtības, pat strappado nebija iemācījis viņam mīlestības un vienkāršības vērtību, pat tas, ka visu viņa dzīvi un darbu nolieguši pilsoņi, kuru kalpošanai viņš sevi veltījis, nebija viņam iemācījis, ka labāk ir atdot savu mīlestību un uzticību tuvākajiem, nevis sabiedrībai kopumā. Viņam bija laba sieva, mīloša sieva, un tomēr viņš skrēja pakaļ lētai, jaunai palaistuvei. Viņam piederēja cieņa un izglītība, un maza, tomēr dzīvošanai pietiekama muiža, tomēr viņš katru dienu rakstīja Mēdiči galmam pazemojošas vēstules, verdziski lūgdamies valsts ierēdņa vietu. Tās bija lišķīgas vēstules, viņa tumšā, skeptiskā ģēnija necienīgas, un tie bija dvēseli deldējoši vārdi. Viņš nicināja to, ko būtu vajadzējis turēt godā: šo pieticīgo dzimtas īpašumu, šo gruntsgabalu, šīs mājas, šos mežus un laukus, un sievieti, kas bija pieticīgā dieviete viņa zemes stūrītī.

Vienkāršās lietas. Strazdu svilpošana pirms ausmas, smagie vīnogu ķekari, mājlopi, lauku sēta. Te viņam bija laiks lasīt un rakstīt, te viņa prāta spēks varēja mēroties ar jebkura valdnieka prāta spēku. Prāts bija Nikolo vislabākā daļa, un tajā viņam joprojām piederēja viss, kas ir svarīgs, un tomēr šķita, ka vilšanās izmisumā un sāpīgajā trimdas apziņā viņu interesē tikai viens — atrast jaunus patvērumus savam loceklim. Vai gluži vienkārši — patverties tajā vienīgajā, īpašajā vietā, Barberā, dziedošajā kokotē. Kad Nikolo jauno lugu par mandragoras sakni izrādīja šajā vai citā pilsētā, viņš parūpējās, lai Barberu uzaicinātu dziedāt starpbrīžos, izklaidējot gaidošo publiku. Brīnums, ka klausītāji ar sāpošām ausīm riebumā neatstāja zāli. Brīnums, ka krietnā sieva vēl nebija iebērusi indi Nikolo vīnā. Brīnums, ka Dievs ļāva tādām palaistuvēm kā Barbera plaukt un ziedēt, kamēr krietnas sievietes dila un novecoja.

“Bet varbūt tagad,” Marieta sev teica, “man ar to maujošo govi ir kaut kas kopīgs. Varbūt tagad mums jāapspriež šis jaunais jautājums par raganām, kas ieradušās izpostīt mūsu laimīgo Florences dzīvesveidu.”

Nikolo bija ieradis katru vakaru sarunāties ar varenajiem mirušajiem šajā pašā telpā, kurā tagad stāvēja aci pret aci ar savu bērnības draugu, lai redzētu, vai spēj apvaldīt naidīgumu, kas strāvo caur visu ķermeni, vai arī abiem lemts palikt naidniekiem uz mūžu. Viņš mēmi prasīja padomu mirušajiem. Viņš bija tuvu pazīstams ar vairumu senās pasaules varoņu un ļaundaru, filosofu un rīcības cilvēku. Kad viņš bija vienatnē, tie sapulcējās ap viņu, strīdējās, skaidroja vai ņēma viņu līdzi kādā no saviem nemirstīgajiem karagājieniem. Redzēdams spartiešu vadoni Nabisu, kas aizstāvēja pilsētu un visu Grieķiju pret Romu, būdams aculiecinieks tam, kā sicīlietis Agatokls, podnieka dēls, tikai ar nekrietnības palīdzību vien kļūst par Sirakūzu ķēniņu, vai kopā ar Maķedonijas Aleksandru jādams kaujā pret Persijas Dāriju Lielo, viņš juta sava prāta priekškarus pašķiramies, un pasaule kļuva skaidrāka. Pagātne bija gaisma, kas, prasmīgi virzīta, spēja izgaismot tagadni labāk nekā jebkura jaunlaiku lampa. Dižums bija kā Olimpa svētā liesma, ko dižie nodod tālāk dižajiem. Aleksandrs veidoja sevi pēc Ahilleja parauga, Cēzars gāja Aleksandra pēdās un tā tālāk. Arī sapratne bija tāda pati liesma. Zināšanas nekad vienkārši nepiedzima cilvēka prātā; tās allaž atdzima. Gudrības nodošana no viena laikmeta nākamajam, šis atdzimšanu cikls: tā bija gudrība. Viss pārējais bija barbarisms.

8. fragments

Lēni, bikli, satraukti, daudzas reizes atkārtodams, ka pēc dabas nav ceļotājs, Ago sāka runāt ar admirāli Doriju par sava brālēna ceļojumiem un atklājumiem. Izskanēja nosaukumi Venecuēla un Verakrusa. Tikmēr Kara Köza bija pētījusi pasaules karti. Klausoties jauno pasaules vietu nosaukumos, viņa jutās tā, it kā dzirdētu buramvārdus, maģisku formulu, kas spēj dāvāt to, pēc kā ilgojas sirds. Gribējās dzirdēt vēl, vēl. Valparaiso, Nombredediosa, Kakafuego, Rio Eskondido, sacīja Ago. Viņš bija nometies četrrāpus un lasīja. Tenočtitlāna, Kvecalkoatls, Teskatlipoka, Montesuma, Jukatana, piebilda Andrea Dorija, un vēl arī Espanjola, Puertoriko, Jamaika, Kuba, Panama. “Šie vārdi, ko nekad neesmu dzirdējusi,” Kara Köza teica, “stāsta man ceļu uz mājām.”

Argalja bija miris — “Viņš vismaz nomira dzimtajā pilsētā, aizstāvēdams to, ko mīlēja,” Dorija noskaitīja tādu kā skarbu epitāfiju un sveicienā pacēla vīna glāzi. Ago nespēja aizstāt tādu vīru, taču Kara Köza zināja, ka Ago ir viss, kas viņai palicis. Kopā ar Ago viņa dosies savā pēdējā ceļojumā — ar Ago un Spoguli. Tie būs viņas pēdējie sargātāji. No Dorijas viņi uzzināja, kam nelokāmi tic vairums jūrnieku, kas burā uz rietumiem, un arī Spānijas un Portugāles valdnieki: ka drīz tiks atrasts ceļš uz Indiju, kāds kuģošanai piemērots kanāls caur Mundus Novus zemes plašumiem līdz pat Gangas jūrai. Daudzi dedzīgi meklēja šo vidusceļu. Tikmēr Espanjolas un Kubas kolonijās varēja droši dzīvot, un varbūt vēl drošāk bija jaunajā vietā — Panamā. Šajās vietās indiāņi lielākoties jau bija savaldīti — viens miljons Espanjolā, vairāk nekā divi miljoni Kubā. Daudzi no tiem bija pārgājuši kristīgajā ticībā, kaut gan nerunāja nevienā kristīgā mēlē. Krasta līnija jebkurā gadījumā bija droša, un tika apgūta pat zemes iekšiene. Ja vien bija nauda, varēja nopirkt kajīti uz karavelas, kas devās jūrā no Kadisas vai Palos de Mogeras.

“Tad es braukšu,” nopietni paziņoja princese, “un gaidīšu. Un ceļš, kas ved caur jauno pasauli un ko cītīgi meklē tik daudzi izcili vīri, neapšaubāmi tiks atrasts.” Viņa stāvēja stalti, nolaistās plaukstas pavērsusi uz priekšu, seju apmirdzēja pārpasaulīga gaisma, un Andream Dorijam viņa atgādināja pašu Kristu, Nācarieti, kas dara brīnumus, Kristu, kas pavairo klaipus un zivis vai uzceļ Lācaru no miroņiem. Kara Közas sejā bija tāda pati saspringta izteiksme kā Florences apburšanas laikā, tikai bēdas un zaudējuma sāpes vērta to drūmāku. Princeses vara mazinājās, tomēr viņa bija nolēmusi izmantot to vēl beidzamo reizi, tā, kā nebija izmantojusi nekad, un piespiest pasaules vēsturi ritēt tādu gaitu, kādu vēlas viņa. Ar savas burvju mākslas un gribas palīdzību viņa gribēja uzburt šo vidusceļu. Andrea Dorija noraudzījās uz jauno sievieti olīvzaļajā tunikā un biksēs, uz īsi apcirptajiem melnajiem matiem, kas staroja ap galvu kā tumšs oreols, un jutās nepārvarama spēka uzveikts. Viņš nokrita ceļos princeses priekšā, noliecās, ar roku pieskārās zamšādas zābaciņam un kādu minūti vai ilgāk palika tā, noliecis galvu. Nākamajos gados Dorija, kurš nodzīvoja līdz lielam vecumam, katru mīļu dienu domāja par šo savu rīcību un tā arī netika skaidrībā, vai ceļos toreiz nometies, lai saņemtu vai lai dotu svētību, vai ir jutis nepieciešamību pielūgt vai sargāt, apbrīnot princesi viņas pēdējā spozmē vai mēģināt atrunāt viņu no došanās nolemtībā. Dorija domāja par Kristu Ģetzemanē un par to, kāds Viņš būs izskatījies savu mācekļu acīs, gatavodamies mirt.

“Mans kuģis aizvedīs jūs uz Spāniju,” viņš sacīja.

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.