Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Taču man šķiet, ka mēs jau atkal vairs neesam tajā posmā, kur fizisks darbs mājās un dārzā tiek saukts par "bezjēdzīgu". Es atceros, ka 90. gadu beigās ar saukli "priekš kam!" sākās mode vairs neaudzēt savus kartupeļus, nevārīt savus ievārījumus, nemarinēt gurķus un tā tālāk. Tagad gribam to visu atkal iemācīties no jauna.
No otras puses, tā ir stipri atvieglota darba forma, vairāk spēle. Agrāk sabeidza muguras, rokas, kājas, dabūja plaušu karsoņus, tagad viss ir hobija līmenī. Nezinu, vai tā ir latviskā vai eiropiešu darba ētika, bet labi atceros, ka bērnībā ravējot skaitījās negods izmantot cimdus vai izvēlēties vienīgo kaplīti, kam bija lakots kāts. Jo tādas lietas izmanto tikai baltrocīši.
Putekļu sūcējs domāts tikai paklājam - plika grīda jāmazgā vispirms ar slapju, tad izgrieztu lupatu. Lupata uz slotas pieļaujama tikai atsevišķās vietās - kādam saimniecības telpas klonam varbūt. Guļamtelpas, virtuve vienmēr jāmazgā, turot lupatu rokās. Tie, kam ir automātiskā veļas mašīna vai kas pērk gatavu ēdienu kulinārijā, ir "nelabvēlīgs" kontingents.
Viena laba daļa manas paaudzes cilvēku no saviem vecākiem ir dzirdējuši tādus stāstus kā "visu nedēļu rāvāmies pa darbu un savu māju, bet katru piektdienas vakaru, ziema vai vasara, devāmies uz laukiem pie vīra vecākiem, kur mazgājām, pļāvām, rakām, kāvām lopus..". Sabeigta veselība, neizbaudīta dzīve, sajūta, ka visi šie pūliņi nav tikuši pienācīgi novērtēti. Bet lai tikai kāds uzdrošinās pateikt, ka "nevajadzēja". Citādi NEVARĒJA. Briesmīgs ir šis tikums, viņi paši to citādi nesauc kā - "VERGOT". Vergo mājai, kartupeļu laukam, darbam pašam. Bet, ja tu to nedari, tu esi nožēlojams cilvēks.
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Piem., viens variants tam, kā latvieši iedomājas savu darba ētiku - Zentas Mauriņas grāmatā par Brigaderi:
http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309062308|article:DIVL364|issueType:B
Viņa raksta: "Attieksmē pret darbu izpaužas latvieša īpatnība. Jau tautasdziesmās visvairāk slavētais tikums ir strādīgums. Tikai tam, kas strādā, palīdz Dievs. /../ nekur darbs un dzīve, darbs un daiļums nesaskaras tik cieši kā pie mums.. latvietis prasa ne tikai darbu, bet daiļu darbu.. Šai ziņā latviešu izpratne radniecīga sengrieķu priekšstatam "kaloskagatos". Estētiskā prasība sedzas ar ētisko."
Respektīvi, šī kombinācija - skaists darbs - ietver ne jau tikai to, ka vagas ir taisnas un villaines košas. Skaists ir fiziski un morāli skaists. Strādīgais cilvēks ir dzied, mīļi sadzīvo ar saviem ģimenes locekļiem un kaimiņiem, nelamājas, nesper dzīvniekiem, pastāvīgi ir pozitīvi un darbīgi noskaņots, laipns, pacietīgs, savaldīgs, galu galā dara citiem labu ar savām rūpēm. KRIETNS viņš ir, globāli. Slinks savukārt visticamāk būs visās ziņās slikts cilvēks. Tāpēc "čakls sērijveida slepkava" latviešu tautas ētikā drīzāk ir kaut kas tik pat iespējamskā apaļš kvadrāts.
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Nu ja, par to jau es velku uz zoba - ka patiesība mums ir ļoti mīļa, bet valoda maisās pa kājām :)
Jānis Melnis
Liels paldies!
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Ko var redzēt ar neapbruņotu aci - ka akadēmiskā filozofijas vēsture ir liels bizness, papēti, kāda ir proporcija, cik ir publikāciju par filozofijas vēstures jautājumiem un konkrētiem personāžiem un cik - aktuālā filozofija. Un tad tajā aktuālajā filozofijā 2/3 būs veltītas tam, lai tiktu skaidrībā par to, ko kurš par šo tematu teicis iepriekš.
Nerunājot par to, ka ļoti daudzos gadījumos tas viss sagādā lielu vilšanos. Neesot iekšā šaurajā specializācijā, daudzu lietu izcilo vērtību es droši vien vienkārši nespēju novērtēt, tomēr vismaz vienu es varu reģistrēt - ka tēmas tiek risinātas pilnīgi slēgti. Tām nav nekāda sakara ar citām nozarēm, dabu, dzīvi, sabiedrību vai jebko tamlīdzīgi - arī tajos gadījumos, kad tiek apgalvots, ka "pētījuma" priekšmets ir kaut kāds sabiedrisks vai psiholoģisks fenomens.
Protams, ir arī ļoti brīnišķīgas un aizraujošas filozofijas vēstures grāmatas! Filozofijas vēsture ir super, nav šaubu. Bet starp tām grām., kas ir it kā "aktuālā" filozofija, man patika gandrīz tikai starpnozare, kurai tā filozofijas daļa turklāt bija kļuvusi tāda ļoti caurspīdīga.
Tāpēc es ķēros pie Philosophy Now. Domāju, kur tad citur, ja ne tur, varētu meklēt dzīvo filozofiju. Taču tur ir pārsvarā tādas pasausas skolnieciskas diskusijas. Tu izlasi raksta nosaukumu un vari būt diezgan drošs, ka zini visus tos arguments, ko autors tūlīt nosauks.
Anda Baklane 1
pirms 6 gadiem
Šajā vienkāršājā domas un sarunas higiēnas likumā reizē izpaužas arī mūslaiku filozofijas posts. Kas ir filozofa darbs - atkal un atkal no jauna pārstāstīt, kā "z", "z1" un "z2" saprata to vai citu jēdzienu. Gandrīz visa filozofija ir filozofijas vēsture, kurai dažākārt tiek uzlikta maza aktualitātes cepurīte. Tie, kas filozofē brīvgaitā, ir šarlatāni.
90.tajos mums likās, ka galvenā Latvijas hum. disciplīnu problēma ir tā, ka zināšanas par 20.gs. Rietumos, ir ļoti fragmentāras un haotiskas. Atliek tikai izlasīt kādas 100 grāmatas, kuras beidzot varam nopirkt, un viss nostāsies savās vietās.
Kā zināms, izrādījās, ka nekādu nepieciešamo minimumu nevar vairs paspēt izlasīt ne šeit, ne citur, jo obligātās literatūras saraksts ir pārāk garš. Sekas ir tādas, ka esam imobilizēti: baidāmies pateikt skaļi domu, kuras vēsturi neesam īpaši pētījuši. Vairumā gadījumu pēc izpētes izrādīsies, ka mums nemaz nav savu domu, jo visu pirms mums ir pateikuši citi.
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Mans tēvs, vēl mazs esot, ar ģimeni tika izsūtīti uz Sibīriju un pavadīja tur ap 10 gadiem. Viņš ieviesa savu dienasgrāmatu un aprakstīja redzēto un piedzīvoto. Tad nu tur tiešām bija tā, ka Sibīrijas ciemā latviešu sētu varēja pat garām ejot atšķirt no vietējo sētām. Žogs pielabots un iztaisnots, malka smuki sakrāmēta utml sīkumi, kas ne tik daudz praktiski, bet estētiski. Šī darbīguma sasaiste ar skaisto un kārtīgo viennozīmīgi eksistēja ... vienīgi man liekās, ka tam ir kāda sakne nevis latviskumā, bet gan plašākā R-Eiropas kultūras ietekmē, kas cenšas apvienot skaisto, kārtīgo un ētisko ... vismaz man tādas pārdomas, jo ir nācies arī pabrukāt pa Vācijas, Beļģijas, Anglijas lauku teritorijām.
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Runāsim piezemētākos piemēros (bez metaforām par slepkavām) - kādas firmas pārdošanas daļas vadītājs, ļoti aktīvi panāk pārdošanas apjoma pieaugumu ar negodīgas un maldinošas reklāmas palīdzību... tā kā viņa personīgie ienākumi ir atkarīgi no pārdošanas apjoma ... viņš ir ļoti aktīvs un strādīgs savu mērķu īstenošanā.
Ko domāt par šo cilvēku no teorētiskās latviešu tautas ētikas puses? Viņš nav čakls un strādīgs? Tad ar kādu vārdu apzīmēsim viņa izteikto aktivitāti? Vai arī latvietim vajadzētu domāt izslēdzošās kategorijās, ka šāda situācija vispār nav iespējama - ja jau reiz spēj aktīvi darboties, tad noteikti nelietoja maldinošu reklāmu?
Iespējams latviešu viensētu kultūras rāmjos šāds piemērs bija grūti iedomājams ... bet šodienas kultūras vide ir radikāli savādāka.
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Mūsdienu valoda ne vienmēr ir pateicīgs līdzeklis šādām sarunām. Bet kāds nu līdzeklis dotajā brīdī ir pieejams, tādu izmantosim :)
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Kas attiecas uz zināšanām, tad pieturos pie tradicionālas definīcijas - "pamatots un patiess uzskats". Līdz šim brīdim man ar šādu definīciju ir pieticis.
Iespējams man tagad norādīsiet uz Getjēra problēmām un visādiem viņu risinājumiem... atzīšos, neesmu nekāds lielais epistemoloģijas eksperts ... tāpēc, laipni lūdzu, droši iesakiet ko labāku :)
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Tiktāl es jums arī pilnībā piekrītu ... vien es pielikut klāt to, ka šīm īpašībām jābūt tādām, kuras tiecas uz indivīda vai sabiedrības labumu un ar kurām nav sasniedzams pretējais.
Tāpēc man čaklums šķiet apšaubāms ... jo var taču būt arī čakls sērijveida slepkava :)
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Čakluma un strādīguma tikumizēšana gan nebūs viegls process. Un te man šis tas iešāvās prātā no Platona.
Tad, kad Sokrats cenšas definēt to, kas ir prasme (techne) ... viena no pamatlietām ir prasmes virzība uz to, kas ir labs... uz indivīda vai sabiedrības kopējo labumu... pretējā gadījumā tā nav prasme, bet gan sava veida krāpniecība.
Arī runājot par 4 kardinālajiem grieķu tikumiem, tad arī šeit visus viņus vieno Platona "labā jēdziens". Labais, kā pamats un izejas avots visiem tikumiem. Līdz ar to jebkurš no šiem tikumiem tika uzskatīts par universāli labu, starp tiem, kas akceptēja šādas tikumiskās nostādnes.
Taču čaklums, strādīgums var piemist arī ļaunam cilvēkam ... un tas var tikt virzīts un izmantots ļaunu un destruktīvu mērķu sasniegšanai ... tieši šī iemesla dēļ, domāju, to nevar klasificēt kā tikumu klasiskā nozīmē.
Ja jums būtu jāatbild uz jautājumu kādā sabiedībā jūs labāk dzīvotu - slinku labsiržu, vai čaklu neliešu sabiedrībā? Kā jūs atbildētu? :)
Marta avens
pirms 6 gadiem
Svarīgs ir virziens, kurā konkretā īpašība tiek raidīta.
Jānis Melnis
pirms 6 gadiem
Tik labi uzrakstīts raksts, ka pat domas par filosofijas "postu" vairs neliekas biedējošas :)
Ivars Neiders
pirms 6 gadiem
Par pēdējo komentāru - nelaime par kuru Tu, manuprāt, runā drīzāk ir kaut kāda vietēja parādība, kas saistīta ar noteiktu filozofijas apgūšanas veidu. Proti, runa ir par zināmu blakni, kas rodas, ja filozofijas izglītībā tiek likts tik lielas uzsvars uz vēsturi. Daži mūsu filozfijas superstāri tieši par to arī lamā tā saucamos anglosakšu filozofus, kas, lūk, nesaprot, ka ikvienam jēdzienam ir gara bārda, tāpēc labāk ar to vispār nekrāmēties pirms neesi ar šo vēstures mudžekli ticis skaidrībā. Bet tas, protams, ir gandrīz neiespējams pasākums. Bet galvenais - vai tas palīdz domāt pašam ar savu galvu? Piebildīšu, ka man pavisam nav nekādu iebildumu pret filozofijas vēsturi. Es tikai esmu par zināmu samērību. Un galu galā vēl jau ir arī cerība, ka tieši labu domas paraugu apgūšana paver iespēju domāt pašam.
Spīdola
pirms 6 gadiem
Man tikumība ir morāles normu ievērošana. Viss pārējais - pēc tam.
dzimmijs13
pirms 6 gadiem
dzimmijs13
pirms 6 gadiem
Bet kaut kā nepopulāri, vai tomēr nesanāk ka iespējamība "kaut kur" saņemt kaut ko nebūt, gala rezultātā neizslēdz attīstības iespējas šeit.
dzimmijs13
pirms 6 gadiem
dzimmijs13
pirms 6 gadiem
Taču šodien mēs esam tādi paši "helēņi", vergu vietā mums tehnoloģijas. Vienīgi, vergturi paši bija nebrīvi, atkarīgi no vergiem, tāpat mēs...
Pētījumi
21.10.2013
26
Filozofa darbīgums