Kino
09.10.2018

Nesmīdināt par katru cenu

Komentē
2

Par Annas Vidulejas filmu "Homo novus" pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem, 2018

Šī nav uzskatāma par profesionālu kino recenziju, drīzāk – recenzijas izstrādājumu. Tomēr savai aizstāvībai varu teikt, ka jau pirms filmas "Homo novus" noskatīšanās zināju, ka tā nebūs par homoseksuāliem cilvēkiem, kuri spēlē novusu. Par to jāpateicas ne tikai manām literatūras vēstures zināšanām, bet arī filmas mārketinga kampaņai. Reklāmas treilerī redzot, ka loma filmā piešķirta arī bijušajam basketbolistam Kasparam Kambalam, biju pārliecināta, ka viņš diez vai būtu piekritis kameru priekšā spēlēt homoseksuāli, kur nu vēl novusu. Filmas veidotāji jau aptuveni gadu pirms pirmizrādes spēja prasmīgi uzkurināt Latvijas skatītāju gaidas, lai gan jāsaka, ka viņu rokās arī bija tie labākie trumpji – lieliska aktieru plejāde, slavenā Latvijas rakstnieka Anšlava Eglīša darbs un... tā ir komēdija! Tātad vēl viena latviešu filma, kas nebūs par karu, kā arī necentīsies apliecināt lielisko operatoru profesionālās spējas, rādot garus un poētiski daudznozīmīgus kadrus ar basām kājām, kas brien pa melnu, tikko uzartu augsni.

Pirmajā pusstundā mani pārņēma patīkams atvieglojums. Pirmkārt jau – filmas pamatā ir labs stāsts. Iespējams, ka visnotaļ banāls – jauns puisis ierodas pilsētā īstenot savu sapni un beigās viņam tas arī izdodas –,bet tomēr tas ir labs, izstrādāts stāsts. Otrkārt, filmas komiskās epizodes nav bezgaumīgas. Režisore Anna Viduleja ar savu komandu nav centusies par katru cenu sasmīdināt skatītāju, lai viņš sajūsmā sistu ar plaukstu pa celi un ņirgtu tā, ka asaras šļakst pa visu zāli. Lielākoties asprātīgi iecerētās ainas ļauj sirsnībā pasmaidīt vai klusi, aprauti iesmieties. Piemēram, kā tad, kad Posas (Ģirts Krūmiņš) māmiņa (Māra Zemdega) jaunā mākslinieka Jura Upenāja (Igors Šelegovskis) gleznu izstādē, vēlīgi smaidot, nosaka: "Mans dēls daudz labāk glezno." Bez dažām ainām gan mierīgi būtu varējis iztikt – piemēram, filma neko nezaudētu, ja izņemtu epizodes ar jau pieminētā Kaspara Kambalas muskuļu izrādīšanu un divu galveno konkurentu – Upenāja un Eižēna Žibeikas (Kaspars Zvīgulis) – spējo sadraudzēšanos, kas vēlāk nekādi tālāk attīstīta netiek. Tāpat filma būtu varējusi iztikt bez salkanās ainas, kurā divi galvenie mīlētāji – Upenājs un Ciemalda (Kristīne Krūze) – guļ uz baznīcas grīdas un veras uz augšu, savā gaišajā kopīgajā nākotnē, ko simbolizē gaismas rotaļas baznīcas tornī. Jā, un treškārt, protams, brīnišķīgie varoņu tipāži, kuri ir pārspīlēti kariķēti, bet ar kuriem ir viegli identificēties un atrast līdzīgus prototipus sev tuvāko draugu – mākslinieku (šī vārda visplašākajā nozīmē) – lokā. Man mīļākais no tēliem ir frīlansers Bicēns (Vilis Daudziņš), kurš tūdaļ, tūdaļ pabeigs savus neskaitāmos pasūtījuma darbus – vizītkaršu un grāmatzīmju dizainu – un tad gan ķersies pie īstās mākslas. Lai sev šo ieceri vēl vairāk sarežģītu, viņš nopircis krāsas, kas ir tik dārgas un smalkas, ka bail sākt tās lietot.

Filmas patiesais galvenais varonis ir triksters Kurcums (Kaspars Znotiņš), kurš eleganti virza notikumus sev vēlamajā gultnē, kuru gan grūti nosaukt par tīri savtīgu. Kurcumu vada taisnīguma izjūtas stimulēta vēlme pārmācīt citus, un es viņu varu pilnībā saprast. Dzīve pati par sevi ne vienmēr ir taisnīga – dažkārt iedomīgajiem veicas, bet slinkie tiek pie vieglas naudas un slavas. Labi taču, ka ir tāds Kurcums, kurš nolemj šīs dzīves piespēlētās kārtis pārdalīt, pat necenšoties pats tikt pie trumpjiem. Kaspara Znotiņa Kurcums ļauj vilkt paralēles ar aktiera spēlēto Jago izrādē "Otello" Māras Ķimeles režijā Jaunajā Rīgas teātrī. Tikai tagad šis ar asu prātu apveltītais intrigants vēlas pasaulē kārtību ieviest, nevis to izjaukt. Aina ar Andra Keiša sirsnīgi atveidoto primitīvo un skaļo Salutauru, kurš atnācis uz Margo (Guna Zariņa) izrādi ar tumši brūnā krāsā noķellētu seju, tā vēl uzskatāmāk atgādinot Otello, radušās asociācijas tikai pastiprina. Inteliģences pārstāvju kuluāros gan runā, ka bārdainā Salutaura prototips mūsdienu Latvijā esot filozofs Arnis Rītups, bet tas gan uzreiz nenozīmē, ka Kurcuma prototips būtu Uldis Tīrons.

Šķiet, ka par velti pirms pirmizrādes bikses pilnas (tas ir fakts, es to lasīju viņa Twitter profilā) bija filmas galvenā varoņa Jāņa Upenāja atveidotājam Igoram Šelegovskim, jo viņa debija ir izdevusies gana spoža. Šeit jāpiekrīt pašai režisorei Annai Vidulejai, kura LTV raidījumā "Nacionālie dārgumi" izteicās, ka nospēlēt labo varoni bieži vien ir krietni grūtāk nekā izteiksmīgu ļaundari. Lai gan šajā varonī filmas gaitā nepārprotami notiek attīstība, un Šelegovskis to precīzi nospēlē, pārfrāzējot Ciemaldu, "no viengabalaina kļūstot daudzgabalains". Atsevišķu varoņu attiecības filmā tiek iezīmētas, uzplaiksnī, taču līdz galam netiek attīstītas. Piemēram, nav skaidrs, kādas tad īsti ir Astrīdes Daģis (Agnese Cīrule) jūtas pret Juri Upenāju – viņa ir tiešām iemīlējusies vai tikai izklaidējas ar jauno skolotāju? Nekas daudz nav saprotams arī par Ciemaldas draudzeni (Rūta Dišlere), kura šķiet pietiekami nozīmīgs tēls, lai tam pievērstu pastiprinātu uzmanību, bet reizē atklājas tik maz, ka atstāj daudz vietas interpretācijai. No kādas skatītājas dzirdēju, ka līdz pat filmas beigām šķitis – Ciemaldu un viņas draudzeni saista homoerotiska mīlestība, kas izskaidro tās vēso izturēšanos pret vīriešiem. Apzināti pirms seansa nelasīju Anšlava Eglīša romānu, lai vērtētu filmu kā atsevišķu mākslas darbu, tāpēc nezinu, vai pats autors ir spējis atrisināt šos neskaidros jautājumus. Latvijas slavenību parādīšanās spilgtās epizodiskās lomās sevi drīzāk attaisno, lai gan tas varēja tikt darīts arī ar mazāku intensitāti. Piemēram, šaha aina ar Danu Reiznieci-Ozolu jau balansē uz trauslas robežas, riskējot ar blīkšķi iegāzties pašmērķīguma aizā.

Mani kā latviešu seriālu mīlētāju sevišķi sajūsmināja tās dažas epizodes, kurās varoņi neviļus noklausās svešas sarunas, kas kaut kādā mērā ietekmē sižeta tālāko virzību. Nekad nevajag novērtēt par zemu iespaidu, ko uz tavu dzīvi var atstāt nejauši noklausīta saruna. Mēs tā arī neuzzināsim, vai muzeja uzrauga likteni kaut kā ietekmē tas, ka viņš nejauši dzird, ko Juris Upenājs stāsta muzeja gleznām. Tāpat varu tikai turpināt izteikt komplimentus grāmatas autoram par viņa krāšņo valodu un filmas veidotājiem par spilgti uzburto švītīgās 1930. gadu Rīgas noskaņu. Un paldies par Viļa Daudziņa deju ar kaķi!

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2