Latvijas bankas 1934. gada izdevuma 50 latu naudaszīme
 
Redzējumi
12.05.2014

Fetiša gadadienā

Komentē
7

Katram, kurš mūsdienās vēlas izskatīties pēc īsta "zinātnes vīra", nav jākautrējas operēt ar skaitļiem. Ulmaņa apvērsuma astoņdesmitā gadadiena ir pietiekams iemesls, lai mēģinātu uzzīmēt socioloģisku portreju tipiskam atjaunotās Latvijas ulmanietim un anti-ulmanietim. Pie rokas ir šādi tādi dati, no kuriem šādus tēlus var uzzīmēt – tiesa, ne pirmā svaiguma, bet 2008. gada nogales, kad firma SKDS veica pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret dažādiem vēstures faktiem. Tie ir ļaudis, kuri mūslaiku Latvijā visvairāk kaunas un lepojas par 15. maija apvērsumu. Jau iepriekš jāziņo, ka nomācošais vairākums Latvijā nav nedz ulmanieši, nedz anti-ulmaniešu. Lielākajai daļai apvērsums, ir... paši ziniet, kur. To, kas ar apvērsumu lepojas, ir 7.1 %, to, kas kaunas – 4.9 %. Tātad – ar zināmu piespiešanos un socioloģisku blēdīšanos varam teikt, ka šodienas Latvija ar šo notikumu drīzāk lepojas.

Taču nu pie portrejām. Tipisks ulmanietis mums šodien ir vīrietis (8.1 %) vecumā no 25 līdz 34 gadiem (7.7 %), ar vidējo vai vidējo speciālo izglītību (8.1 %), pēc tautības latvietis (9.6 %), ar diezgan mēreniem (Ls 116 – 150) mēneša ienākumiem. Dzīvot viņš dzīvo Kurzemē vai Vidzemē (11 %), kādā republikas nozīmes pilsētā, bet ne Rīgā (10.8 %). Ja ceturtdien sastopat šādu indivīdu, sirsnīgi apsveiciet viņu ar apvērsumu – un viņa sejā gandrīz droši atplauks smaids.

Tipisks anti-ulmanietis, kurš kaunas no apvērsuma, savukārt izskatās šāds. Arī viņš ir vīrietis (5.3 %), tikai vecāks – vecumā no 45 līdz 54 gadiem (7.4 %), ar augstāko izglītību (7.4 %), drīzāk krievs nekā latvietis – lai gan starpība šeit ir diezgan neliela (attiecīgi 4.4 % un 4.8 %). Viņš pelna vairāk (Ls 201 – 300) un dzīvo Rīgā vai Ulmaņa dzimtajā Zemgalē. Ja ceturtdien sastopat šādu indivīdu, labāk nesakiet viņam neko – var gadīties, ka šī viņam ir sēru diena, melnais datums kalendārā.

Īsi sakot, Ulmanis mūsu vēsturiskajā atmiņā nav prioritāte, un par viņu tiek runāts diezgan maz – ņemot vērā viņa figūras vēsturisko svaru. Arī mūsu politiskajā elitē ir savi ulmanieši un anti-ulmanieši, taču tikai retajam ir kāds izvērsts viedoklis par šo vēsturisko figūru. Abām pusēm Ulmanis un 15. maija apvērsums drīzāk ir fetišs, kuram ir maz kas kopīgs ar padziļinātu izpratni par šo vēsturisko figūru. Te abas puses ir viena otras vērtas. Tos "ulmaniešus", kas 15. maijā svin apvērsuma gadadienu pie viņa pieminekļa Bastejkalnā, reālais Ulmanis visdrīzāk uzliktu uz ceļa un nopērtu. Vispirms – "lielais Kārlis" gan bija latviešu nacionālists, taču nekādā gadījumā ne provinciāls rasists un ksenofobs. Turklāt viņš daudz lielākā mērā nekā mūsu Ulmaņa daudzinātāji bija man of the world, kurš zināja cenu katrai savai rīcībai un prata uzņemties atbildību. Savukārt tie demokrāti, kuriem Ulmanis ir lielais "demokrātijas bende", reti kaut uz mirkli aizdomājas par 15. maija vēsturisko kontekstu. Šeit mēs dzirdam paziņojumus no sērijas "es Ulmaņa vietā gan tā nebūtu darījis", liekot klausītājam slepus priecāties, ka runātājs nav "Ulmaņa vietā" un savā sīkmanībā atrodas bezgalīgi tālu no šās figūras vēsturiskā mēroga. Reālais Ulmanis, protams, nespēja atbilst sava laikmeta prasībām – viņa saimnieciskā politika bija pašnāvnieciska, personības kults bija "īsteni latviski muļķīgs" (Fricis Menders), priekšstati par starptautisko drošību – naivi. Viņam bija svešs jebkurš liberālisms, kas augstu novērtē indivīda tiesības, cilvēku un ideju brīvu konkurenci. Tomēr viņš bija patstāvīgs latviešu politiķis, valsts pamatlicējs, nevis bodes zellis, kurš kladzina kaut kur ārzemēs saklausītus lozungus un pa kluso vēlas nosvīst uz impērisko centru.

Tieši šī nespēja saskatīt Ulmanī vairākus personības aspektus to vēsturiskajā kontekstā ir padarījusi viņu par politisku fetišu, kurš, ņemot vērā šodienas Latvijas elites inteliģences līmeni, liedz saskatīt aiz viņa figūras virkni nozīmīgu jautājumu. Vispirms – Jānis Stradiņš savulaik nošķīra "18. novembra Ulmani" no "15. maija Ulmaņa". Taču joprojām nav atbildēts jautājums, kad tieši sākās šī transformācija un cik dziļa tā patiesībā bija. Tāpat, ja ticam Ādolfa Klīves atmiņām, Ulmani pirms apvērsuma uztrauca ne tik daudz demokrātija, cik jebkuras valsts kapacitātes zudums situācijā, kad izpildvara atrodas daudzu kašķīgu partiju gūstā (kaut kas pazīstams, vai ne?). Kas īsti rosināja Ulmani uzņemties diktatora funkcijas – vēlme atjaunot valsts kapacitāti vai savtīgas ambīcijas iesēsties teju vai Dieva svaidīta "Vadoņa" krēslā? Kā īsti mainījās Ulmaņa attieksme pret savu personu situācijā, kad "vienmēr gatavā" latviešu inteliģence no rīta līdz vakaram dziedāja viņam ditirambus? Un vai tam nebija arī kāds sakars ar neizpildīto solījumu radīt Latvijai jaunu satversmi? Meklēt atbildes uz šiem jautājumiem ir daudz neērtāk nekā fetišizēt katram sev tīkamu Ulmaņa figūru. Jo šie jautājumi patiesībā ir par mums pašiem.

Tādēļ būtu jauki, ja LU "OpenMinded" un "Birojnīcas" piedāvātais lekciju kurss, kurā prominenti vēsturnieki un kulturologi aplūko dažādus latviešu vadonisma aspektus, spētu kaut nedaudz aizklauvēties arī līdz to personu prātiem, kuri pieņem lēmumus mūsdienu Latvijā. Varbūt tas palīdzētu viņiem apzināties arī savas rīcības mērogu nākotnes vēstures grāmatās, kurās viņiem savus panākumus un kļūdas nāksies salāgot ar Ulmaņa lielajiem panākumiem un lielajām kļūdām.

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7