Mūzika
26.10.2017

Festivāla "Arēna" metamorfozes

Komentē
0

Jau atkal jāsāk ar atziņu, ka arī oktobrī nekādi nav iespējams apmeklēt visus kultūras pasākumus, it īpaši tad, ja nevēlas gluži novārtā atstāt teātri, kino un mākslas izstādes. Koncerti, daļēji pārklājoties, seko cits citam, par to vēsta arī oktobra pēdējās nedēļas kultūras kalendārs, taču tagad uz brīdi var likt relatīvu pieturas punktu – noslēdzies nepieradinātās mūzikas festivāls "Skaņu mežs", aizvadīts Rudens kamermūzikas festivāls, un 2017. gada 19. oktobrī pienācis arī pēdējais Rīgā notikušais koncerts jaunās mūzikas festivālam “Arēna”. Šīgada programma īstenota ar vērienu – festivālā "Arēna" labprāt atgriezusies ekstravagantā dziedātāja Alvīne Pričarda, otro gadu pēc kārtas notikusi "Klubu nakts", pianists Vestards Šimkus uzstājās ar "pierakstītām un brīvām" improvizācijām, Staņislavs Judins un Asnate Rancāne piedalījās folkmūzikas pēcpusdienā, bet vokālā grupa "Putni" – elektroakustiskajā koncertā "Sapņu zvēri". Taču īpašu uzmanību šoreiz piesaistīja trīs citi koncerti, kas vēl papildināja iepriekšminēto žanru un stilu bagātību, festivālā "Arēna" uzstājoties "Trio Orbit", Latvijas Radio bigbendam un ansamblim "Aranis".

Komponistei Gundegai Šmitei šis bijis radoši auglīgs gads – latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā pirmoreiz izskanēja jaunais koncerts akordeonam un orķestrim, Rudens kamermūzikas festivālā – klarnetei, čellam un klavierēm rakstītais "Veltījums Plakidim", un viņas mūzika nonākusi arī citu interpretu redzeslokā. Taču festivāla "Arēna" programmā 15. oktobrī Reformātu baznīcā Gundegas Šmites radošā darbība parādījās no vēl nezināmas puses – viņa Grieķijā kopā ar Panajoti Andreoglou un Dimitri Maronidi izveidojusi "Trio Orbit", kas atskaņo darbus klavierēm, akordeonam un elektronikai. Ņemot vērā to, ka Reformātu baznīcā nācies sastapties ar muzikālām kuriozitātēm, jaunajam "Arēnas" piedāvājumam vajadzēja izsaukt zināmu piesardzību, tomēr Gundegas Šmites vispārzināmajai profesionalitātei un gaumes izjūtai uzticējos – un pelnīti. Reti kura laikmetīgās mūzikas programma pēdējos gados izveidota tik veiksmīgi, turklāt iespēja dzirdēt mūsdienu komponistu darbus caur viņu līdzgaitnieku, citu komponistu, skatījuma prizmu jebkurā gadījumā vērtējama augstu.

"Trio Orbit" koncerts priecēja arī no interpretācijas kvalitāšu viedokļa – Gundegas Šmites smalkjūtīgais sniegums šeit sabalsojās ar akordeonista Panajota Andreoglou virtuozo priekšnesumu, turpretī Dimitris Maronidis pie elektronikas pults muzikālajai sarunai ar saviem domubiedriem pievienoja trešo, ne mazāk nozīmīgo balsi. Tieši no viņa bija lielā mērā atkarīgas interpretācijas veiksmes un repertuāram izvēlēto skaņdarbu pilnvērtīgs iedzīvinājums – un viņš arī atrada vispiemērotākos vaibstus, visprecīzākos dinamiskos rakursus un izslīpētākās tembru, artikulācijas un harmonisko akcentu nianses ne tikai paša opusam "Orbits", bet arī Mario Davidovska, Žoau Pedru Olivieras, Panajota Kokora un Jakoba ter Veldheisa daiļrades paraugiem. Gandrīz visi programmā iekļautie darbi radīti pēc 2000. gada, taču pašā sākumā atskaņotāji aicināja ielūkoties mūzikas vēsturē ar Mario Davidovska opusu "Sinhronismi" Nr. 6, kas tiek dēvēts par pirmo skaņdarbu klavierēm un elektronikai. Abas principiāli pretstatītās līnijas te arī virzījās precīzu struktūru ietvaros, elektroniskajiem tembriem atbalsojot klavieru motīvus – brīžiem šķietami parodējoši, bet pārsvarā tomēr ar gluži nopietnu iztēli un vērīgumu.

Turpmākā programmas daļa vēl jo lielākā mērā spēja aizskart ne tikai racionālo prātu, bet arī emocionālo un intuitīvo uztveri. Portugālis Žoau Pedru Oliviera opusā "Velna akordeons" pievērsās senās mūzikas teorijā biedējošajam tritona intervālam un šo ieceri prata īstenot ar nenodeldētiem tēliem un krāsām, kurās teicami iekļāvās elektroniskā skaņu celiņa sonorie slāņi. Pavisam cits kompozicionālais risinājums, atšķirīgi modelēta mijiedarbība starp elektronisko un instrumentālo skanējumu raksturoja Dimitra Maronida partitūru "Orbits" klavierēm un elektronikai, bet skaņdarba kvalitātes tās pašas – muzikālo impulsu plūsmu un savijumu izsmalcinātība un daudzveidīgums, emocionālā un tembrālā zīmējuma tīrība un formas līdzsvarojums. Un, ja tieši Maronida darbs ar savu tēlu pasauli un kompozīcijas tehniku raisīja vislielākās simpātijas, tas nenozīmē, ka otra grieķu autora – Pajanota Kokora – "West Pole" analogam sastāvam būtu īpaši sliktāks: komponista idejas par klavieru tuvinājumu sitaminstrumentiem un kolorītas elektroakustiskās kopainas atspoguļojumu šeit atklājās pārliecinoši un mērķtiecīgi.

Tuvojoties programmas izskaņai, uz skatuves atgriezās Pajanotis Andreoglou, un publika sagaidīja vēl kādu Latvijā nedzirdētu skaņdarbu – konceptuāli un stilistiski atšķirīgu no iepriekšējiem. Nīderlandietis Jakobs ter Veldheiss jeb Jakob TV tiek salīdzināts ar Endiju Vorholu, viņa mūzikā arī jaušamas popārta raksturiezīmes, un opuss "Tavu sapņu ķermenis" patiešām izcēlās gan ar asprātību, gan ar nonkonformismu. Un rezignētu skumju klātbūtni arīdzan. Visbeidzot – "Trio Orbit" dalībnieku elektroakustiskā un audiovizuālā improvizācija "WIFI TeleMusic", kurā gan vairs nebija patērētājsabiedrības kritikas un estētiska izaicinājuma, toties triju domubiedru sadarbība tajā īstenojās vislabākajā formā, kur iepriekš precīzi definētie spēles noteikumi nebūt nestājās ceļā kaut kam gluži netveramam – trauslai un atturīgai lirikai. Žēl tikai, ka šajā koncertā nebija tieši Gundegas Šmites jaundarba, bet gan jau nākamreiz. Gan jau nākamajā vai aiznākamajā "Arēnā".

Jaunās mūzikas festivāls "Arēna" un džezs? Programma, kas drīzāk būtu piederīga festivālam "Rīgas ritmi"? Kādēļ ne? "Arēnas" organizētāji uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši, un 17. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē uz skatuves kāpa Latvijas Radio bigbends, lai prezentētu ierakstu "Latviešu džeza svīta II" un atskaņotu šim albumam rakstītos Matīsa Čudara, Krista Auznieka un Rūdolfa Macata jaundarbus. Šo triju autoru līdzšinējā daiļrades ceļā saskatāma vismaz viena līdzība – viņi visi kādu laiku studējuši Nīderlandē, kur izkopuši savus personiskos priekšstatus par laikmetīgo skaņumākslu un neakadēmisko mūziku –, taču atšķirību katrā ziņā ir vairāk. Festivāla "Arēna" programmā tās arī veidoja uzskatāmus kontrastus – ne viss koncertā dzirdamais iedvesmoja un pārliecināja vienlīdz lielā mērā, taču tik drosmīgas un vērienīgas ieceres realizācijā panākumi negāja secen.

Bez šaubām, var jautāt, vai Ziedoņa zālē dzirdētais repertuārs vispār bija džezs vai arī kaut kas pavisam cits, un Matīsa Čudara un Krista Auznieka gadījumā te drīzāk jārunā par diviem dažādiem laikmetīgas muzikālās domāšanas modeļiem ar atsevišķām džeza iezīmēm. Matīss Čudars labprāt raksturoja savu jaundarbu tapšanas apstākļus un to inspirācijas, viņš neatteicās arī no izdevības uzspēlēt ģitāru kopā ar Latvijas Radio bigbendu, un komponista trīs darbi iezīmējās ar noskaņu un raksturu pretstatiem, taču kompozicionālie parametri te definējami kā līdzīgi. Rezultāts pamatā saucams par improvizēto mūziku – brīžiem vairāk statisku, brīžiem dinamizētu, kur bigbendam, rūpīgi sekojot autora fantāzijas ceļojumam, nācās tikt galā te ar sonorisku izteiksmi, te ar aleatoriskiem brīvdalījumiem. Krista Auznieka veikums savukārt ierindojams konceptuālās mūzikas kategorijā, komponistam ar bigbenda sastāvu turpinot iedzīvināt savas radošās valodas principus, pie kuriem nepārprotami pieder mākslinieciskā vēstījuma daudzslāņainība, racionāli skaidru ideju un intuitīva misticisma saplūsme un minimālisma elementu klātesamība. Gan Čudara opusos, gan Auznieka triptihā daudzkārt uzrunāja komponistu iztēle, viņu jaundarbos paustās emocionālo rakursu maiņas un harmoniskās, tembrālās, ritmiskās kompleksitātes – Čudara mūzikā tās vairāk bija izkliedētas apziņas plūsmā, turpretī Auznieka partitūrās ieguva koncentrētu veidolu, skaņuraksta plastiskumam un izsmalcinātībai suģestējot vēl jo vairāk.

Tomēr pilnībā nezuda iespaids, ka abi autori bigbenda iespējas tomēr izmantojuši nepilnīgi, tikai tik tālu, cik tās jau iepriekš atbilda viņu radošajai ievirzei un muzikālo interešu lokam. Skaidrs kļuva arī tas, ka Matīsam Čudaram ir daudz spilgtu ideju, taču to sistemātiska attīstība un ietvērums noteiktā formā brīžiem kļūst apšaubāms, un atliek vien secināt, ka viņam līdzās jau gūtajai izglītībai ģitārspēlē noderētu tādas pašas zināšanas kompozīcijā. Turpretī Krista Auznieka darbi bija vērtīgi paši par sevi – tomēr tajos nedaudz pietrūka tieši džezam piemītošās impulsivitātes un pūšaminstrumentu tembru neatdarināmo salikumu. Un otrādi – Latvijas Radio bigbends gan spēlēja profesionāli, ar saliedētu ansambļa skanējumu, tīriem, skanīgiem toņiem, mērķtiecīgi veidotu priekšnesuma emocionālo virzību, taču šķita, ka tik neierastā pasaulē viņi jūtas sasaistītāki nekā parasti. Un ne velti kā no komponistiem, tā no atskaņotājiem atkarīgu iemeslu dēļ šoreiz interpretācijas uzmanības centrā nonāca nevis pūtēji, bet gan pianists Viktors Ritovs un sitaminstrumentālists Artis Orubs.

Programmu noslēdza trīs Rūdolfa Macata jaundarbi – gan ar pašu autoru pie klavierēm, gan bez viņa –, un šeit bigbends atraisījās. Nenoliedzami, arī tādēļ, ka Macata mūzika visvairāk atbilda tradicionālajiem priekšstatiem par džezu, taču tā katrā ziņā bija rakstīta ar iedvesmu un profesionalitāti, priecējot emociju dažādībai, skaņuraksta krāsainībai un optimistiskam pasaules skatījumam. Visbeidzot, nonākot līdz koncerta "Latviešu džeza svīta II" izskaņai, vismaz pagaidām paliek neatbildēti jautājumi – interesanti, kad un kādā formā šo repertuāru varēs dzirdēt atkal, ar kādām sekmēm šos deviņus darbus iedzīvinātu, piemēram, orķestris "Rīga", un kas notiktu, ja pēc Matīsa Čudara, Krista Auznieka un Rūdolfa Macata analogu uzdevumu dotu Evilenai Protektorei, Santai Ratniecei un Anitrai Tumševicai?

2017. gada festivāla "Arēna" izskaņa pienāca ar beļģu ansambļa "Aranis" koncertu Liepājā, bet dienu iepriekš, 19. oktobrī, viņi uzstājās arī Rīgā, VEF kvartāla Kamerzālē. Koncerta pieteikums pauda: "Virtuozi balansējot uz mūsdienu skaņu mākslas, Balkānu, klezmeru, panku, džeza un tautas mūzikas, arī tango stilistikas robežām, instrumentālais sekstets "Aranis" no Beļģijas iepazīstina ar savas zemes jaunāko mūziku." Tātad – no visa pa druskai, rezultātā izveidojot tikai viņiem vien raksturīgu pa daļai akadēmisku, pa daļai populāru subžanru. Uzreiz jāprecizē, ka Latvijā "Aranis" uzstājās piecatā, ģitāristu atstājot mājās, bet tas nemazināja koncertā dzirdamo aranžējumu kvalitāti un atskaņojuma vērtību, līdz ar to otrs solījums – par "intelektuālu un emocionālu izklaidi profesionāli nevainojamā un artistiskā izpildījumā" – lielā mērā arī piepildījās.

Nevar noliegt, ka vijolniece, altiste un vienā skaņdarbā arī trompetiste Līzbete Lambrehta, akordeoniste Marjoleina Kolsa, flautiste Jana Arnsa, pianists Pjērs Ševaljē un kontrabasists un komponists Joriss Vanvinkenroje ir augstu kvalificēti mūziķi – viņu spēle viscaur izcēlās ar toņa slīpējumu, virtuozitāti, emocionālu brīvību un lielisku ansambļa izjūtu. Tādēļ jautājums tikai par diviem aspektiem – kāda bija "Aranis" programma tieši no stilistiskā viedokļa, un cik lielā mērā šāda mūzika spēj pārliecināt ar savu novatorismu un kompozicionālajām kvalitātēm? Pirmām kārtām jāsecina, ka viens no pašiem galvenajiem ansambļa "Aranis" iedvesmas avotiem šķita Maikla Naimena daiļrade. Tad nu arī – ja šis slavenais kinomūzikas autors patīk, tad "Aranis" repertuārs būs tieši pa prātam, un otrādi. Nav pārsteigums, ka beļģu mūziķu uzstāšanās atsauca atmiņā arī amerikāņu ansambļa "Bang on a Can All-Stars" koncertu festivālā "Arēna" pirms vairākiem gadiem – arī šoreiz bija dzirdamas tās pašas postminimālisma raksturiezīmes un gaišā, harmoniskā, līdzsvarotā pasaules izjūta. Protams, ne gluži bez disonējošiem akcentiem un dramatiskiem sastrēdzinājumiem – taču atturoties no skumjām un traģisma. Runājot par visu pārējo – koncertā ar nosaukumu "No Balkāniem līdz džezam" plašākā nozīmē nenoliedzami bija kaut kas no džeza pasaules (bet vēl stipri vispārinātāk nekā Latvijas Radio bigbenda programmā), bija arī kaut kas no balkāniskuma – bez šaubām, drīzāk Gorana Bregoviča nekā Bēlas Bartoka izpratnē –, taču šajā žanru un stilu mikstūrā varēja nojaust arī flāmu tautas mūzikas elementus, arī klezmeru muzicēšanas un tango iezīmes. Pankroks? Piedodiet, laikam tomēr ne. Toties bija viduslaiku skaņumāksla – Valtera fon der Fogelveides, Gotjē de Kuansī un Beatrises de Dias motīvi Jorisa Vanvikenrojes pārradītajos opusos.

Garlaicīgi nebija, tomēr jāteic, ka šis repertuārs – jau iepriekšminētā "Aranis" dalībnieka un Anantas Rosensas, Jana Keijkena, Kurta Bidē un Petera Vermēra darbi – ir izteikti specifisks un radīts konkrētai nišai, paredzēts konkrētai mērķauditorijai. Taisnība jau būs, ka mūsdienu beļģu mūzika Latvijā ir zināma tikai epizodiski, un tas joprojām sakāms arī par vienu no viduslaiku skaņumākslas un poēzijas lielākajiem meistariem – Valteru fon der Fogelveidi –, nemaz jau nerunājot par abiem pārējiem. Tomēr, lai pienācīgi iepazītu abu šo laikmetu mūziku, nepieciešamas pavisam citas ievirzes un rakstura koncertprogrammas, kurās neviens no "Aranis" repertuārā izvēlētajiem skaņdarbiem šādā veidolā un šādā aranžējumā neiederētos. Kā "intelektuāla un emocionāla izklaide" pēc visām iepriekšējās programmās pieredzētajām kompleksitātēm beļģu ansambļa uzstāšanās gan bija īsti vietā. Ar interesi gaidīšu, kādus pārsteigumus jaunās mūzikas festivāls "Arēna" piedāvās nākamgad.

 

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!