Recenzija
26.06.2013

Fantāzijas robežās

Komentē
4

Par grāmatu "Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāsti", apgāds "Zvaigzne ABC", 2013

Iztēlosimies jaunu cilvēku pārāk īsā uzvalciņā. Viņš sēž pagalmā, neiesaistoties padsmitnieku bumbas dauzīšanā, un vispār izskatās neiederīgs. Laikam atpalicis attīstībā, var nospriest un censties uz viņu neskatīties, jo nav labi uz tādiem pārāk daudz blenzt. Lai arī patiesībā varbūt viņam vienkārši ir pārāk īss uzvalks – pusaudža drēbes pieaugušā augumam.

Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek ar fantastiku un fantāziju. Šīs grāmatas vēl joprojām tiek ievietotas "pusaudžu un jauniešu" plauktiņā, lai arī žanrs jau sen ir izaudzis no vecumgrupas ierobežojumiem. Precīzāk, tas pat nekad nav piederējis "pusaudžu un jauniešu" kategorijai – lai arī atsevišķi populāri žanra darbi ir domāti gados jaunākiem lasītājiem. Šim mērķauditorijas pārpratumam ir abpusēji negatīvas sekas. No vienas puses, tādas grāmatas kā lieliskais, erotiski piesātinātais Elenas Kušneres romāns "Tomass Vārsmotājs" grāmatnīcās atrodamas tieši blakus "Harijam Poteram", droši vien iepriecinot jaunos lasītājus, bet, iespējams, nesasniedzot pieaugušos. No otras puses, es nebrīnītos, ja daudzi fantāzijas un fantastikas autori būtu klusībā nosprieduši, ka jāpielāgojas viņiem piešķirtajai pusaudžu un dīvainīšu auditorijai, un atbilstoši tai arī raksta. Piemēram, Didža Sedlenieka "Kvarku pavēlnieks" tik ļoti ironizē par sliktu fantastiku, ka to faktiski vairs nav iespējams atšķirt no sliktas fantastikas, bet Kristīnes Zutes "Stāstu par kādām beigām", kurš citādi varētu būt viens no emocionāli jaudīgākajiem darbiem, neglābjami (vismaz manā uztverē) sabojā moralizējošais tonis un uzmācīgi pagānkristietiskais noslēgums.

Par laimi, šādā veidā raksta ne visi autori, un lielākā daļa "Purpura karaļa galmā" ievietoto stāstu vairāk cieš no pieredzes trūkuma, nevis paviršas attieksmes pret savu darbu vai tā lasītāju. Protams, vērtējot no "jauniešu" kategorijas, šī grāmata ir pārāk sarežģīta, garlaicīga, nesaprotama un citādi neiederīga, un "attīstībā atpalikusi". Vērtējot to pēc "pieaugušo literatūras" mērauklas, var atrast gan labus darbus, gan cerīgus autorus.

Manā uztverē krājumā visgatavākais un iespaidīgākais bija titulstāsts – Arņa Bukas "Purpura karaļa galmā". Apjomīgais stāsts sākās gluži viens no tiem alegoriskajiem darbiem, kur aiz tādiem personāžiem kā "Gleznotājs", "Karalis", "Āksts" slēpjas viegli atšifrējamas metaforas. Par laimi, jo tālāk autors stāstu risina, jo piepildītāki un dzīvāki kļūst tēli, jo nozīmīgākas kļūst Pils iemītnieku savstarpējās attiecības, jo maģiskāks pilī slēptais Dārzs un piesātinātākas Āksta vīzijas un sapņojumi: "Noliecos, lai to noplūktu, bet zieds pats atrāvās no Dārza mīkstās, melnās zemes un ieslīdēja man rokā." Stāsts kļūst svarīgāks par tā simbolismu, tas piepildās līdz malām un sabrūk pats zem sava svara, autoram nespējot atrast izeju no paša radītā labirinta. Tādēļ, gluži tāpat kā sākums salīdzinājumā ar pārējo stāstu šķiet pabāls, arī nobeigums šķiet pārāk vienkāršs. Bet kopumā "Purpura karaļa galmā", cerams, vēsta par jauna un interesanta autora ienākšanu latviešu literatūrā.

No fantastikas žanra stāstiem gribētu izcelt Viļa Kasima "Nemiera garu" un Gunta Eņģeļa "Krātiņu".

"Nemiera gars" ir viens no Viļa Kasima Kluspils cikla stāstiem – pieklusināta antiutopija, kurā autors rada jaunu versiju par nemirstīgo "vispārējā grāmatu aizlieguma" tēmu. Lai arī stāstā nav nekā negaidīta, tas pārliecina ar izjusti emocionālo tēlojumu un lieliski izstrādātu galveno varoni, kurš ir gatavs samierināties ar visu – pat paša dzīves jēgas zaudējumu: "Atmiņās pašķīdusī pagātne bija bezjēdzīga un kaitīga tāpat kā grāmatas."

Gunta Eņģeļa "Krātiņš" ir asprātīgs, nedaudz iepriekšparedzams, bet labi nostrādāts stāsts par mājdzīvnieku sacelšanos pret saviem saimniekiem... Tikai nav līdz galam skaidrs, kurš te ir mājdzīvnieks un kurš – saimnieks. Turklāt šī ētiski sāpīgā tēma risināta ļoti viegli un bez mazākās moralizēšanas klātbūtnes.

Divi citi stāsti – Līgas Ezeras "Zemes smarža" un Līgas Sproģes "Raiannonas turnīrs" – cieš no vienas un tās pašas problēmas, t.i., tajos pievērsta ļoti liela uzmanība pasaules uzbūvei un parādīšanai, kamēr sižets paliek trešajā plānā. Galvenā varone abos gadījumos rezignēti nospriež, ka ir tāda, kāda ir, un tāpēc viņas liktenis ir negrozāms – tāds savdabīgs personības diktēts determinisms, kas labi jūtams Līgas Ezeras stāstā: "Raminta taču vienmēr bija zinājusi, ko vēlas un pēc kā ilgojas, tikai viņa nebija spējusi pateikt "nē", kad viņai piedāvāja vienu malku remdena ūdens." Tādēļ šie stāsti valdzinās tos lasītājus, kam patīk darbi ar rūpīgi izstrādātu pasauli, kurā iespējams iedzīvoties un – ļoti iespējams – izdomāt interesantāku sižetu, bet žanram svešākiem lasītājiem tie var likties pārāk stiepti un remdeni.

Fantastikas lauciņā līdzīga žanra specifikas uzvara redzama Santas Senkānes stāstā "Ledus" un Artūra Dedža stāstā "Snaudas eksperts". Tie uzbūvēti uz jaudīgas koncepcijas bāzes – Santas Senkānes darbā risināta mākslīgā intelekta problemātika, bet "Snaudas eksperts" runā par virtuālās realitātes izmantošanas iespējām to distopiskākajā formā. Varoņu raksturi ir salīdzinoši vājāk izstrādāti, bet ar nopietnajām tēmām kontrastē pusaudziskā valoda un emocionalitāte (katram citā pavērsienā – "Ledus" emocionālā noskaņa ir līdzīga "Krēslas" nekritiskajai sentimentalitātei, bet "Snaudas eksperts" atsauc atmiņā pusaudžu piedzīvojumu stāstus).

Pārējos stāstus visvieglāk būtu raksturot ar vārdiem "īsi un nesāpīgi". Daces Znotiņas stāsti "Glābiņš" un "Ēšanas traucējumi" ir mīlīgi un atjautīgi (bet ne vairāk) darbi par populāru pasaku un mitoloģijas tēlu tēmu, bet Santas Braučas "Kaimiņiene" tikpat mīlīgi un drusciņ baisi spēlējas ar gotisko šausmu stilistiku. Ilzes Eņģeles "T-persona" un "Punkts pie apvāršņa" ir antiutopijas, kuru galvenā problēma ir tā, ka tajās aprakstītā pasaule nav ticami iespējama mūsu pasaules nākotnē. Antiutopija bez ticamības momenta kļūst bezzobaina un remdena, un pablāvie, nekonkrētie raksturi šos stāstus nespēj izglābt. Armanda Skuteļa stāsts "Kritusī zvaigzne" ir variācija par tēmu "atbraucēji no kosmosa kā primitīvāku būtņu dievi", un manā lasījumā autoram neizdevās atrast jaunus risinājumus – pat ar visu rūpīgi izstrādāto iezemiešu fizioloģisko un sociālo uzbūvi.

Kopumā izskatās, ka "Purpura karaļa galms" ir antoloģija divās daļās – pirmā daļa ir domāta garāmejošiem lasītājiem, kas vēlas palasīt latviešu autoru darbus, bet otrā daļa būs interesantāka tiem, kas jau labi pārzina žanru konvencijas un vēlas zināt, ko tad spēj izdarīt vietējie autori. Manuprāt, vietējie autori izdarīt var daudz – bet šobrīd viņiem pietrūkst pieredzes un reālistiskas pārliecības par sevi (nejaukt ar "man paveicās konkursā, un tā es kļuvu par rakstnieku"). Par autoru grūtībām noticēt sev netieši liecina teju visu stāstu varoņu nespēja mainīt spēles noteikumus un izlauzties ārpus stāsta pasaules un autora iezīmētajām robežām... Bet varbūt šī nespēcība pasaules likumu priekšā raksturo mūs pašus šajā laikā un vietā.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4